Kā pēc notīm...

KekļaKādreiz astoņdesmitajos gados Krāslava bija slavena ar kāzu orķestriem ne tikai Latvijā, un tādu pieprasītu kapelu bija bezmaz divi desmiti! Kas sakāms par mana raksta varoni, tad jaunais Vitolds grūtajos pēckara gados piepelnījās deju vakaros un kāzās no 14 gadu vecuma. Viņš dzimis Naujenes pagastā, kuplā poļu zemnieku ģimenē, taču ar lauku rakstvežu centību brāļi un māsas reģistrētas šādi: divi poļi, divi latvieši un divi baltkrievi, kas nākotnē nemaz netraucēja stabilām radniecīgām saitēm. Agri zaudējis tēvu, Vitolds pastāvīgi izjuta vecāko brāļu gādību. Viņi, atbalstot interesi par mū-ziku, uzdāvināja jaunākajam brālim veselus trīs akordeonus. Pirmais bija Ļeņigradas rūpnīcas “Krasnij partizan”, otrais — Vācijas firmas “Bud-shtat”, bet trešais — itāļu “Manfrini” instruments. Tā jau sagadījās, ka ar Vitoldu Kekļu sākās muzikālā dinastija: brāļadēls, vārda un uzvārda brālis, pārspēja savu tēvoci — profesionālo akordeonistu. Kekļas juniora universitātes — Daugavpils mūzikas vidusskola, Ļeņingradas, vēlāk Latvijas akadēmija, kur Vitolds otrais turpināja pilnveidot mūzikas zināšanas doktorantūrā. Pirmo reizi dzīvē tēvocis apskauda savu brāļadēlu, kad tas pavisam nesen pasūtīja Itālijā koncerta akordeonu, kas pat ar milzīgām atlaidēm maksāja... 9000 latu. Kas sakāms par pašu Vitoldu, tad pašmāju muzikants tālajā 1957. gadā iestājās Daugavpils mūzikas vidusskolā. Un, kas bija neparasti, uz divām vietām pretendēja deviņi kandidāti, tajā skaitā arī mūzikas skolu audzēkņi. Sākums bija daudzsološs, tikai pēc gada mācībām jauniesaucamajam Kekļam kara komisariāts izsniedza pavēsti iet armijā. Loze, kuru nekādi nevar nosaukt par laimīgo, bija... uz Jakutiju. Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Ceļš uz austrumiem lopu vagonos ilga veselu mēnesi. Viss ešelons sameta naudu un nopirka akordeonu, un laimīgais Vitolds visu ceļu stacijās mainīja vagonus, lai uzjautrinātu jauniesaucamos ar mūziku. Pats par sevi saprotams, ka dienestā Pretgaisa karaspēka daļā viņš vadīja māksliniecisko pašdarbību un pat pamanījās spēlēt vairākās kāzās. Nodie-nējis trīs gadus, kuri (pats labi zinu) vilkās bezgala ilgi, demobilizētais kareivis Kekļa atgriezās mājās. Ar 1963. gadu sākās viņa darba stāžs, bet viņa darba grāmatiņā ir tikai viens ieraksts: Krāslavas mūzikas skola. Sasniedzis pensijas vecumu un saņēmis žēlastības dāvanu — 68 latus, Vitolds apvainojās tā, ka turpināja pedagoga darbu. Un aizrāvās tā, ka, arī sasniedzis septiņdesmit gadus, nevar apstā-ties: strādā divās mūzikas skolās: Krāslavā un Dagdā. Viņa apdāvinātā audzēkne dagdiete Anželika Orlova pavisam nesen kļuva par starptautiskā jauno akordeonistu konkursa diplomandi. Tā ir lieliska dāvana skolotājam jubilejā! Pašlaik aizrautīgais pedagogs gatavo re-ģionālajai skatei uzreiz četrus savus audzēkņus.

Cik audzēkņu pavisam sagatavojis pedagogs akordeonists 45 darba gados, Vitolds Kekļa pat nemēģina saskaitīt. Tā ir sarežģīta matemātika. Taču skaidri zina, ka sešpadsmit viņa bijušo audzēkņu kļuva par profesionāliem muzikantiem. Tajā skaitā arī Anatolijs Livča, Krāslavas mūzikas skolas kolēģis. Starp citu, septiņus gadus Kekļa bija direktors un viņa vadības gados skolai tika piebūvēts otrais stāvs. Saskaitīt visas kāzas, kurās piedalījās draugi muzikanti Kekļa, Petunovs, Maceraliks un Peipiņš, ir vēl sarežģītāk. Kā lai zina, ja nebūtu juceklīgo deviņdesmito gadu un slēgto robežu ar Baltkrieviju... Tāpēc tagad Vitolds ņem rokās instrumentu, kad pulcējas draugi, kuru viņam netrūkst. Nemaz nebaidos sabiezināt krāsas, teikdams, ka muzikālais krāslavietis ir priekšzīmīgs ģimenes tēvs. Vitolds un Regīna ir lielisks pāris, kuri nodzīvojuši kopā laimīgus 43 gadus. Meita Ilona ir slāvu ģimnāzijas pasniedzēja, dzīvo ar ģimeni kaimiņvalstī Igaunijā. Viņas meitiņas Ilona un Jūlija katru vasaru atpūšas Krāslavā pie vecmāmiņas un vectētiņa. Regīna Kekļa arī ir pazīstams cilvēks mūsu pilsētā. Bijusī operāciju māsa, aizgājusi pensijā, ar sirdi un dvēseli nododas darbam vasarnīcā Zirgezera krastā, kur kopj katru puķīti ar pinceti rokās. Pats gan neesmu redzējis, toties dzirdējis no daudziem.

Iegādāties īpašumu padomju laikos bija visai grūti un riskanti. Nopirkuši vecu vagoniņu vasarnīcu koo-peratīvā, dzīvesbiedri Kekļas ar laiku sakopa savu vasaras māju tā, ka prieks skatīties. Kāzu muzikantu darbs šķiet viegls tikai no malas. Vienmēr bija vajadzīgi “riteņi”, jo pasūtījumi bieži vien tika saņemti no tālām vietām. Izturoties pret mašīnu ne kā pret greznumlietu, bet kā pret pārvietošanās līdzekli, Vitolds agri iegādājās “kapeiku”, pirmo gadu izlaiduma automobili VAZ. Vēlāk nopirka “Moskviču”, ar kuru galvenokārt nācās pārvadāt kravas vasarnīcas rekonstrukcijas laikā. Pēc padomju ražojuma braucamrīka Vācijas automobilis “Opel-Omega” šķita kā greznība, bet tagad autovadītājs ar solīdu stāžu stūrē “Mazdu” un uzskata, ka jādzīvo ar prieku, un viss viņam izdodas.

Pats par sevi saprotams, ka copmaņu “slimība” nepagāja secen arī manam vecajam paziņam. Tikai atšķirībā no mums, makšķerniekiem amatieriem, viņš daudzus gadus nodarbojās ar licencētu zveju Daugavā, kad tas bija atļauts. Kādu reizi viņa tīklā pagadījās tādu izmēru sams, ka neizturēja kārts, uz kuras uzkārtu nesa upes milzi. Tas svēra vairāk nekā 50 kilogramu, žēl, ka nebija piemērotu svaru. Vēl copmaņa Vitolda kontā ir pusotra puda smaga līdaka. Atkal Latvijas rekords, kas nav iereģistrēts...

Aleksejs GONČAROVS