Koks ir bagāts ar augļiem, bet cilvēks — ar darbiem

Todien atmiņu vakars pulcināja rajona agrorūpniecības pārvaldes veterānus, kuru vairākums bija pensionāri: laiks ir nepielūdzams. Lieliski atceros, kā šajā zālē, šajos pašos krēslos lepni sēdēja ražošanas pirmrindnieki: zemkopji, lopkopji, lauksaimniecības speciālisti. Pūtēju orķestrim skanot, viņiem tika pasniegti valdības apbalvojumi, svētku koncertos piedalījās ne tikai rajona labākie pašdarbnieki, bet arī teātra un kino zvaigznes no galvaspilsētas. Lauksaimniecības darbinieku balles vairākkārt ar savu klātbūtni pagodināja Ģirts Jakovļevs, Ņina Ņeznamova, dzejnieks Jānis Peters...

Tagadējai jaunajai paaudzei nekādi nesaprast, ka kolhozu un sovhozu laikos par visaugstāko apbalvojumu tika uzskatīta... marku “Moskvič” vai VAZ automašīnu iegāde ārpus rindas. Vienkāršam mirstīgajam stāvēšana rindās pēc kārotā braucamrīka varēja ieilgt uz vairāk nekā desmit gadiem. Smieklīgi atcerēties, taču astoņdesmitajos gados par ļoti lielu deficītu tika uzskatīta zaļo zirnīšu burciņa vai Liepājas kafijas budžiņa, nerunājot jau par laša ikriem, šprotēm un somu dzērveņu liķieri, kuru pa vienai pudelei varēja dabūt tikai rets laimīgais pēc īpašas sadales. Vēl lielāks deficīts bija grāmatas un kristāla trauki, ar kuriem tolaik bija pieņemts rotāt standarta sekciju plauktus. Bija rindas pēc mēbelēm, televizoriem, prestižiem ledusskapjiem, putekļu sūcējiem, tepiķiem un pat sulu spiedēm... Pārbūves laikā bija modē mantu loterijas, kuras rīkoja darba kolektīvos, kad bija pieņemts... izpirkt laimestu. Nonākusi azartā, strādnieku un zemnieku valsts pārdeva naivajai tautai tūkstošiem obligāciju automašīnu un citu tā laika greznuma priekšmetu iegādei perspektīvā. Tā nauda bija vējā, tāpat kā darbaļaužu miljardu rubļu lielie ietaupījumi vienīgajā padomju krājkasē.

Padomju sistēmas krahu iepriekš noteica ne tikai vispārējs preču deficīts, bet galvenokārt tas, ka trūka elementārās cilvēka brīvības. Līdz galam neattīstītā sociālisma un līdz galam neuzceltā komunisma vietā radās mežonīgais kapitālisms. Tāpat kā visas bijušās padomju valstis, arī Latvija neizbēga no privati-zācijas sekām, kuras valsts nekādi neattopas mazināt ar efektīvām sociālām programmām, tāpēc arī ievilcies izdzīvošanas laiks.

... Atgriezīsimies svētku zālē, kurā pulcējas rajona agrorūpniecības kompleksa bijušie pārvaldes darbinieki. Tolaik rajona pārvaldes darbinieka karjera bez augstākās izglītības un praktiskā darba pieredzes uz vietām nebija iedomājama. Pazīstamas sejas: Anatolijs Orlovs, Leontija Kavinska, Marija Ose, Pēteris Koroševskis, Melānija Rudavina, Ilga Taperte, Stanislavs Savickis, Stefānija Badajeva, Ādolfs Ločmelis, Lidija Skerškāne, Svetlana Suveizda, Irēna Jeromenoka, pavisam vairāk nekā četri desmiti uzaicināto viesu. No pagātnes jāšķiras ar smaidu: tā bija šajā kādreizējo kolēģu tikšanās reizē, kuri nav zaudējuši optimismu un apraduši ar jauniem dzīves apstākļiem. Skanēja tosti, vēlējumi un labas atmi-ņas ar humora pieskaņu... To autori bija gan rajona agrorūpniecības apvienības pirmais cilvēks Anatolijs Orlovs, gan bijušie Saeimas deputāti Pēteris Koroševskis un Ādolfs Ločmelis. Sakarā ar to, ka pulcējās tik daudz oficiālu personu, šo tikšanos nekādi nevarēja nosaukt par lietišķu: koncertprogramma bija īpaša, atbilstoša svētkiem. Par tās “naglu” kļuva populārā Krāslavas vizītkarte “Pieci airi”, bet vēl bija deju numuri, ansambļu uzstāšanās. Tiklīdz beidzās koncerts, sākās viesu pārvietošanās pie galdiņiem: daudzi tikās pēc daudziem šķiršanās gadiem, tāpēc bija ko atcerēties, bija par ko parunāt. Efektīga un enerģiska, tāpat kā agrākajos gados, Leontija Kavinska izgāja pie mikrofona ar mājās sarūpēto dāvanu. Visu viesu vārdā “rajona zootehniķe numur viens” veltīja sirsnīgus pateicības vārdus neaizmirstamās kolēģu tikšanās galvenajam iniciatoram Edmundam Gekišam un pasniedza viņam pašrocīgi noadītas vilnas zeķes ar slepeniem burtiem.

... Orķestris sāka spēlēt valsī, un pāri laidās dejā.

Aleksejs GONČAROVS