Negrib sadzirdēt?

Robežnieku pagasta pašvaldības sociālā darbiniece Anna Bartule pastāstīja, ka šīs ģimenes un bērni ir pastiprinātas uzmanības lokā. Piemēram, pagasta speciālisti apmeklē ģimenes, seko līdzi tam, lai bērni būtu paēduši. Pamatskolas telpās darbojas riska grupas bērnu internāts, kura pakalpojumus izmanto 20 skolas vecuma bērnu. Taču daudziem faktiski nav kur pavadīt nedēļas nogali — brīvdienas. Turklāt pagastā dzīvo arī mazāki bērni līdz piecu gadu vecumam, kurus krīzes situācijā vienkārši nav kur likt. Pastāv virkne citu problēmu, kuras pašvaldība nespēj atrisināt, taču valstsvīru atbalstu nejūt.

Sociālā darbiniece A. Bartule un pagasta padomes priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne ir neizpratnē par to, ka vecākiem brīvi izsniedz kredītus pret bērnu pabalstiem. Visās iespējamās vietās, sanāksmēs pašvaldības vadība sit trauksmi, bet dzirdīgu ausu kā nav, tā nav. Diemžēl pašvaldības rokas ir par īsu, lai pasargātu bērniem pienākošos naudu no alkohola apdullinātiem vecākiem, bet kreditētājiem svarīga cita morāle. Pašvaldības speciālisti uzskata, vajag pieņemt likumu, kas ierobežotu vecāku iespējas izmantot bērnu naudu neatbilstoši mērķim. Galu galā, lai tāda ģimene valsts palīdzību saņem kaut produktu veidā, tad tie vismaz tiks bērnam.

Tā vien šķiet, ka izdomas ziņā dažs labs dzērājs-vecāks smiedamies izgriezīs pogas vai ikvienam mūsu valsts likumdevējam. Lai paglābtos no pašvaldības speciālistu modrās acs, bērnu naudiņu dažs grādīgo dzērienu tīkotājs speciāli brauc saņemt uz Krāslavas pastu, kur neviens viņu nepazīst un pat nenojauš, kurp tā aiztecēs.

A. Bartule: “Vecāki saņem bērnu naudu un nodzer, bet bērni sēž badā. Problēmu esam mēģinājuši aktualizēt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas līmenī: kurp zvanīja pagasta priekšsēdētāja. Mums taču jārūpējas par šiem bērniem, bet mēs nevaram viņiem neko daudz palīdzēt, jo nevaram tikt klāt tai naudai, kā vienīgi atņemot vecāku tiesības. Bet mēs neredzam vajadzību rīkoties tik kardināli, jo bērnam nav nekas labāks par tēvu un māti, lai arī viņi ir dzērāji. Ja šiem vecākiem nedod rokās naudu, viņi nedzer. Bet bez vecāku atļaujas šo naudu neviens cits izlietot nevar. Sanāk — dzeriet sev par prieku!”

Arī pagasta priekšsēdētāja Ē. Gabrusāne ir pārliecināta, ja ģimenē bērnam nedara pāri, nekas labāks par paša vecākiem viņam nevar būt: “Esam sūtījuši bērnus no sava pagasta arī uz Krāslavas bērnu sociālas rehabilitācijas centru, bet nekas labs no tā nav iznācis. Nekādi centri neatsver vecāku mīlestību. Lai kāda ģimene, bet tā ir ģimene. Valstī jāsakārto dažas vienkāršas lietas. Vai tad ir pareizi, ka bērns, kurš ievietots speciālajā internātskolā nesaņem ne santīma no savas pensijas, bet visu šo naudu nodzer māte? Vai nebūtu labāk, ja šo naudu uzkrātu kontā, lai, pilngadību sasniedzot, tam bērnam būtu kāds atspaids dzīvē.”

Ar bezatbildīgajiem vecākiem pašvaldības speciālisti runā pa labam un sliktam, bet jūtama rezultāta nav. Tajā brīdī cilvēks saprotoši māj ar galvu, piekrīt, bet, tiklīdz pagriežas un ir pa durvīm laukā, viss sākas no gala. Izrādās, viena daļa ļoti priecājas, ka viņu bērnus pašvaldība iekārto kādā centrā, jo viņiem tas ir pat izdevīgi.

A. Bartule: “Alkoholisma problēma ģimenēs ar bērniem ar katru gadu pastiprinās — jo tālāk, jo trakāk!” Neskatoties uz to, ka tā saucamo “točku” problēma praktiski izzudusi līdz ar stingrākām likuma normām par šo pārkāpumu. Redz, var izdarīt, ja grib. Manuprāt, kamēr nebūs tikpat neiecietīga valsts politika pret alkohola lietošanu un alkoholiķiem, kāda šobrīd tā ir pret smēķēšanu un smēķētājiem, tikmēr nekas labs nebūs. Vajag arī plašāk reklamēt čaklas un labas ģimenes, nevis piegružot televīzijas ētera laiku ar negatīvismu. Slimojot pāris dienas mājās skatījos televizoru. No rīta līdz vakaram krimināls, seriāli, spriedzes filmas un multfilmas ar šaušanu, sišanu un kaušanos. Ko tās iemāca? Savukārt par labu cilvēku divās dienās man neviens neko neparādīja. Bērni skatās un mācās līdzi televīzijas “varoņiem”.”

Juris ROGA