Savādnieks

IljinecSvētdienās Iļjiņecs dzied baznīcas korī, steidzas uz mēģinājumiem kultūras namā, kur tikai reti svētki paiet bez brašā bajānista līdzdalības. Gadās, ka viņš piespēlē krievu dziesmu ansamblim “Ivuška”, vēl biežāk uzstājas vokālā ansambļa “Kutok” sastāvā. Bez Jevģēnija nenotiek baltkrievu svētki Varavīksnes skolā, bet pašlaik viņš aizbraucis uz kārtējo semināru...

Iļjiņecu es pazīstu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu un nepārstāju apbrīnot viņa nemierpilno raksturu. Šim vīram vienmēr ir daudz jaunu ideju, un viņš pastāvīgi nodarbināts to realizēšanā. Savā jaunradē Jevģēnijs ir daudzpusīgs, taču, atskatoties pagātnē, apgalvošu, ka galvenais viņa mākslas instruments bija un ir... namdara cirvis. Turklāt talantīgais meistars nerada rup-ji tēstus darbus. Bija laiks, kad Krāslavas nomalē simtgadīgo priežu paēnā un piepilsētas ezeriņa krastā viņš uzcēla pasakaino Berendeja valstību, kur daudzus gadus tika rīkoti īsti tautas svētki ar ermoņikām, bajānu un pat orķestri.

Laikam ritot, lielā klajuma malā ar dīvainām koka skulptūrām izauga pat namiņš, un tajā senatnīgajā ēkā tika rīkoti ģimenes svētki. Labā cīņa ar ļauno ir mūžsens process. Jevģēnijs ar draugiem visu laiku būvēja un būvēja, taču huligāni nakts aizsegā demolēja savdabīgā meistara roku darbu. Viņš atkal ņēma rokā cirvi, bet, kad pasaku namiņam ļaundara pielaida “sarkano gaili”, meistars vairs negribēja turpināt. Atceros, kā grūtajos deviņdesmitajos gados es ieteicu Krāslavas meistaru sanatorijas “Rāzna” administrācijai. Strādājot “par uztura tiesu”, Iļjiņecs uzsāka oriģinālu rehabilitācijas centram piegulošās teritorijas labiekārtošanu. Vēlāk kopā ar domubiedru Genādiju Ižiku abi strādāja Adamovas ainavu takas labierīkošanā. Iedodiet savdabīgajam meistaram sausu sakni vai sarežģītu zaru, un viņš noteikti saskatīs tajā ērgli, stārķi, pūci vai pat zvēru. Iļjiņeca rokrakstu arī tagad saskatu informācijas koka zīmēs, kas atkal ir pieprasītas attīstītā tūrisma laikmetā. Mūsu pilsētā daudziem ir zināms, ka Jevģēnijam atliek tikai iedot koka gabalu, ko nav iespējams nedz sazāģēt, nedz saskaldīt, un viņš noteikti pārvērtīs nekam nederīgo nelikvīdu par interesantu solu vai citu mazās arhitektūras formu — dzīvojamās mājas vai vasarnīcas pagalma izdaiļošanai.

Jaunrades gars pilnībā pārņēmis manu seno paziņu. Viņa gleznas mākslas izstādē es ieraudzīju ļoti sen. Uzskatu, ka strādāt pārmaiņus ar cirvi un ar otu ir neiedomājama nodarbošanās, tikai laiks apstiprināja, ka meistara roka nekļūst raupjāka. Ar visu savu bezgala aizņemtību pensionārs, kurš dzīvo bez televizora, mobilā telefona un datora, uzskatīja par nepieciešamu apmeklēt nodarbības pie izcilā mākslinieka Andreja Gorgoca, un studijas audzēkņu pēdējā pārskata izstāde nepagāja bez visuresošā Iļjiņeca darbiem. Starp citu, ekspozīcija būs aplūkojama līdz 15. aprīlim, tāpēc steidzieties apskatīt, tajā skaitā arī Andreja Gorgoca darbu “Judīte”. Sīkāku informāciju par meistara jaunradi var saņemt mājas lapā www.gorgots-art.lv

Dievbijīgais cilvēks ikdienas dzīvē pastāvīgi steidzas, lai atstātu sava darba augļus uz grēcīgās zemes. Turklāt savādnieks cenšas veltīt īpašu uzmanību saudzīgai attieksmei pret tautas tradīcijām. Lieliski atceros, ka kādu reizi savas mājas-darbnīcas logu priekšā viņš izaudzēja rudzus, lai vasaras nogalē atcerētos senlaiku apkūlību rituālu. Ciemiņus todien cienāja ar svaigi ceptu rudzu maizi, kuras garša man atgādināja bērnību. Bet pavisam nesen Iļjiņecs tēlo centrālo figūru topošajā filmā par baltkrieviem, kuri dzīvo Latvijā. Pēdējo reizi mēs tikāmies labdarības koncertā Skuku pansionātā.

Aleksejs GONČAROVS