Neesi viens šajā pasaulē

Pirmssvētku dienās jaunatne, tieši jauniešu kluba “Krasts” absolventi un dalībnieki Jevģēnijs Zeļenkovs, Stanislavs Dukaļskis, Oļģerts Rihļickis un Krāslavas jauniešu padomes locekļi Arvis Sjanita, Santa Caune, es, Sergejs Begarovs kopā ar vadītāju Irinu Japiņu apciemojām pensionārus, iepriecinājām viņus ar cienastiem un vienkārši ar labām sarunām, bet vecie cilvēki labprāt atcerējās savu jaunību, jo viņiem, kā paši izteicās, nevajag daudz, lai justos laimīgi: tikai mazliet uzmanības, sapratnes un lai nebiedētu vientulība. Tāpēc gandrīz visiem vientuļiem pensio-nāriem, kurus mēs apmeklējām, nodibinājušās ciešas draudzīgas attiecības ar kaimiņiem, jo tie ir vistuvākie cilvēki šā vārda tiešajā nozīmē. Mums, jauniešiem, bija bezgala patīkami apzināties, ka mēs darām labu darbu, un prieks, kas staroja veco cilvēku acīs, mums bija vislabākā pateicība.

Mēs apmeklējām tikai 11 vientuļas sievietes. Vizīšu sarakstu mums iedeva Valentīna Gekiša, kura nodibinājusi savu labdarības biedrību. Palīdzēt vientuļajiem un trūcīgajiem Valentīnai un viņas biedrības loceklēm kļuvis par dzīves jēgu. Novēlam viņām panākumus turpmākajā darbā!

Domājam, ka tā ir tikai niecīga daļa vientuļo cilvēku gados, kuriem nepieciešama gādība un sapratne. Droši vien mūsu pilsētā ir speciāli dienesti, kuri pazīst visus, kam nepieciešama šī palīdzība, un sniedz to. Turpretim mēs paveicām tikai to, ko varējām izdarīt. Ļoti ceram, ka mūsu apmeklējuma dienās šīm sievietēm kaut nedaudz uzlabojās noskaņojums, respektīvi, slimības uz kādu laiku atkāpās. Gandrīz visām sievietēm, pie kurām mēs iegriezāmies, ir grūtības ar pārvietošanos, daudzas vispār neiziet ārā, taču katras dzīvoklī bija tīri un kārtīgi. Pārvarot sāpes un nespēku, balstoties uz spieķa vai pat rāpus, šīs sievietes sakopj savu dzīvokli un vienmēr priecājas par viesiem. Kad mēs piedāvājām nofotografēties kopā ar mums, katra sieviete sākumā atteicās, bet vēlāk sāka pucēties: sakārtoja matus, novilka jaciņu, lai izskatītos labāk. Sieviete vienmēr paliek sieviete, pat vecumdienās un slimībās. To mums, meitenēm, derētu pamācīties no viņām. Starp citu, jaunajiem (puišiem un meitenēm) jāmācās cilvēkmīlestība un dzīves mīlestība no tādām vecmāmiņām un vectētiņiem, kuriem jaunībā klājies grūti un arī tagad nav viegli. Daudzām no tām, kuras mēs apmeklējām, Krāslavā vispār nav piederīgo. Viņas slimo, ir vientuļas, taču nav saniknotas un aizvainotas. Viņas no visas sirds pateicas saviem kaimiņiem un tiem, kuri viņas neaizmirst, apciemo. Lūk, arī mēs no katras mūsu jaunās paziņas dzirdējām vārdu “paldies” vismaz desmit reizes mūsu trīsdesmit minūšu vizītes laikā.

Visām sievietēm, kuras mēs apmeklējām, noteikti atnesīsim fotogrāfijas. Viņām negribējās nekādu publicitāti, un mēs godīgi pildām viņām doto solījumu: nerakstām nedz vārdus, nedz uzvārdus. Taču no vienas mūsu jaunās paziņās mēs saņēmām atļauju uzrakstīt par viņu. Katru dienu pie veciem cilvēkiem dodas dažādi jaunieši, bet vizītē pie Irinas Semjonovnas biju es un Sergejs Begarovs. Tāpēc uzrakstīšu par savām jūtām pēc tikšanās ar šo brīnišķīgo, labestīgo un skaisto sievieti.

Kad mēs atnācām pie sirmgalves, viņa ļoti priecīgi un pat ar zināmu lepnumu parādīja mums savu pasi, lai mēs pārliecinātos, ka viņai tieši 93 gadi. Kaut arī gadu nasta ir solīda, viņa izskatās moža. Tieši tāpēc mums iznāca ļoti interesants dialogs: sieviete stāstīja par savu dzīvi, par kara gados pārdzīvoto. Ar katru viņas pateikto vārdu manī pamodās aizvien lielāka interese. Viņai bija ļoti dzīvs skatiens. Nekā-du aizvainojumu vai pārmetumu. Es sēdēju un priecājos, ka pasaulē ir tādi cilvēki — ļoti labestīgi, kuri prot būt pateicīgi liktenim par to, kas viņiem ir bijis un kas ir tagad. Jaunībā Irinai Semjonovnai nācies daudz strādāt: viņa bija poliklīnikas saimniecības māsa. Smejas, ka arī tagad var izmērīt sev spiedienu un izdarīt injekciju. Par dzīvi pensionāre nesūdzējās. “Esmu apmierināta ar labiem cilvēkiem,” viņa sacīja. Tajā brīdī es lepojos ar sevi, jo izdarīju šim cilvēkam kaut ko labu. Runājot godīgi, varētu izdarīt arī vairāk. Irina Semjonovna izrādīja nemākslotu interesi par jauniešu darbu un, kad mēs gājām projām, painteresējās, no kurienes mēs ņēmām naudu cienastiem. Mēs ar lepnumu paziņojām, ka šo akciju un visas pārējās mūsu idejas atbalsta Krāslavas novada dome. Mēs patiešām iepriecinājām viņu ar savu vizīti un arī paši guvām gandarījumu no kontaktēšanās ar šo sievieti. Atvadoties mēs novēlējām stipru veselību, uz ko viņa atbildēja: “Lai Dievs sargā jūs!” Kas var būt labāks par šiem vārdiem?

Pēc šīs akcijas dvēsele gavilēja. Krāslavas jauniešu padome lepojas ar paveikto darbu, lai gan man šķiet, ka tas nav darbs, bet ir prieks, kuru mēs dāvājām cilvēkiem, bet vienlaikus to saņēmām paši. Mēs vēlreiz novēlam visiem vientuļiem pensionāriem veselību, ticību. Šajā pasaulē jūs neesat vieni, neaizmirstiet to!

Violeta ĻAKSA, Krāslavas jauniešu padomes priekšsēdētāja vietniece