Mana paziņas divi vaļasprieki

Runājot godīgi, no medību azarta es šķīros vēl jaunības gados, kad sapratu, ka, divus zaķus reizē ķerdams... Nomainījis skrošu bisi pret fotošauteni, es visu mūžu esmu uzticīgs makšķerei un tāpēc laimīgs. Bet, lūk, Ivans par spīti pazīstamajam sakāmvārdam līdz šodienai nav sapratis, kurš vaļasprieks ņem virsroku? Turklāt katrā no hobijiem (medībās un makšķerēšanā) sasniedza meistarības kalngalus. Aizraušanās ar copi mūs satuvināja sen: pirms gadiem trīsdesmit. Kopš tā laika neskaitāmi daudz reižu nācies kopā sagaidīt rītausmu uz ezeriem un uz Dau-gavas. Ir ko atcerēties...

Viņa senči dzīvoja Solimu ciemā, kas atrodas Sauleskalna pakājē. Agrā bērnībā pirmās copes mā-cību stundas Ivans guva uz Drujkas upītes, un tagad apritējis tieši piecdesmit gadu, kopš viņš pārbrauca uz pastāvīgu dzīves vietu Krāslavā. Kopā ar savu dzīvesbiedri Irēnu izskoloja dēlus, kuri ieguva labu izglītību. Gan Jevģēnijs, gan Māris ir diplomēti juristi un strādā Rīgā. Vectētiņa un vecmāmiņas galvenā bagātība ir mazbērni Marija un Romāns. Saglabājis možu garu, izveicību un trāpīgu aci, uz 70 dzīves gadu sliekšņa Ivans atzīstas, ka pastāvīgi būt teicamā fiziskā formā viņam palīdz medības — šāvēju kājas baro. Bet makšķernieku? Tie ir mazliet ķerti cilvēki: ciešot klusu, pie ūdens ir gatavi stundām ilgi gaidīt to tīkamo mirkli, kad liela zivs uzķersies uz āķa.

Senais paziņa precīzi saskaitījis medību trofejas: 18 aļņu, 109 mežacūkas, pa 10 caunu un ūdeļu, 6 rubeņi, daudz lapsu un jenotsuņu, bet kaitīgo vārnu un žagatu sanāks vairāk nekā 300. Divas reizes viņa numurā pavīdēja lūša ēna, taču acīmredzot pagaidām liktenis nav lēmis to nošaut. Toties, kad vilku mastā viņa priekšā parādījās pelēkais plēsoņa, tad pietika ar vienu šāvienu.

Ilgajā pēdu dzinēja praksē Ivanam bija ne mazums suņu, laiku vien — veselas četras. Lieliski atceros to Salimam traģisko gadu, kad viņš sāpīgi un ilgi pārdzīvoja teicamā Krievijas un Eiropas laikas Džerika zaudējumu. Gudrs un lieliski trenēts suns bija neaizstājams medībās mastos — tas izdzinis numuros ap astoņiem desmitiem mežacūku! Gribat — ticiet, negribat — neticiet, taču tā bija patiesība: ar Džerika palīdzību Ivans bez šāviena nogalināja 22 “čemodānus”, kā pie medniekiem pieņemts dēvēt jaunus mežacūcēnus. Džeriks prata apstādināt nepieredzējušu zvēru, saķert to ar zobiem aiz auss vai pieres ādas, tad Ivans droši varēja pienākt klāt un piebeigt zvēru ar mednieka nazi. Džeriks gāja bojā tajā azartiskajā un kritiskajā medību momentā, kad ievainotais mežakuilis pagrieza ilkņus pret saimnieku...

Visu mūžu man laimējies iepazīties ar labiem cilvēkiem. Ar Ivanu mani satuvināja abpusēja interese par plaužu copi. Kādreiz draudzības sākumā man vairākkārt izdevās pārspēt kompanjonu zemledus zvejā, taču ar laiku Ivans tā iemanījās vasaras plaužu ķeršanā, ka mans stāstījums par viņu var izlikties neticams. Atceros, ka skaudības dēļ es kādu reizi gandrīz vai zaudēju valodu... Piezvanīja Ivans un palūdza steidzami ierasties pie viņa. Viss divu metru garas vannas dibens kā sētin nosēts ar skaistiem plaužiem, kas laistījās bronzas krāsā.

Šajā sarunā mans senais paziņa precizēja, ka nesen viņam gadījās arī ražīgāka dieniņa, kad atgriezās mājās ar tik bagātu lomu, ka bija neērti atzīties: 38 plauži! Turklāt viņš palaida brīvībā vēl nepieaugušus plaužus, kas nelaistījās bronzas krāsā. Interesanti ir tas, ka šī fantastiskā cope notika stiprā lietū. Es nepazīstu vairāk pieredzējušu ezeru plaužu ķērāju. Viņa izcilie panākumi gūti ilggadējas prakses un apbrīnojamas neatlaidības rezultātā.

Mūsu kompānijā Ivanu pieņemts dēvēt par... plaužu dresētāju. Sākumā viņš izvēlas ezeru, kur tieši mīt lieli eksemplāri. Tad novieto kārtis copes vietā un divas trīs dienas veic iebarošanu. Pensionārs īpaši neaizraujas ar dārgu veikala barību, bet dod priekšroku placinātiem kviešu graudiem, grūbām un vārītiem kartupeļiem — masas sasaistīšanai. Kad plaudis atrod zemūdens ēdnīcu, tad tiek liktas lietā arī firmas aromātiskās piedevas, kā arī garšvielas no sava slepenā arsenāla. Mēs vairākkārt iebarojām un vilkām plaužus divatā. Saku skaidri: spainis barības Ivanam ir rīta copes norma, kuru viņš parasti beidz plkst. divos trijos dienā. Viņa iemīļotā dzīvā ēsma — sliekas uz āķa, kuras ciena plaudis un neizlaiž no savas stobrveida mutes. Galvenais sekmīgas makšķerēšanas nosacījums ir pilnīgs klusums. Gadījās, kad pat viegla grabēšana laivā aizbaidīja plaužus, un tie pazuda uz veselu stundu. Lūk, kāpēc mūsu koka laivu borti vienmēr nosegti ar biezām lupatām. Bet, kad barības bumbiņas ābola lielumā lido iebarošanas zonā, tad šīs skaņas pat pievilina piesardzīgos plaužus. Tādās vietās vienmēr pulcēja milzum daudz ezera sīkzivju, taču, tuvojoties plaužu baram, tās uzreiz pazūd, un tad makšķernieks bauda visskaistākos savas dzīves mirkļus...

Mūsu ezeros ir grūti noķert plaudi, kas svērtu virs divarpus kilogramiem. Lai gan manā ziemas praksē bijis pāris trīs kilogramus smagu skaistuļu, kas fiksēti ar fotoaparātu. Līdz tam uz Cārmana ezera ledus notika kuriozs gadījums: sāka ķerties lieli plauži, kas nevarēja izlīst pa izurbtajiem āliņģiem, bet laužņa pie rokas nebija. Ivans pievilka līdz ledum tādu skaistuli, ka mēs abi no pārsteiguma tikai skaļi iesaucāmies. Ko darīt? Attapīgais pārinieks pavēlēja: “Izņem no manas kastes makšķeri ar vizuli un resnu makšķerauklu, drošības pēc aizķer plaudi ar otro makšķeri.” Es precīzi izpildīju prasīto, bet tiklīdz vizulis nokļuva plauža mutē, tas ar tādu spēku izdarīja pagriezienu, ka plīsa abas auklas. Kopš tā laika mēs neķeram plaužus bez laužņa. Tajā lietainajā marta dienā mēs urbām iegarenus āliņģus un tomēr pārspējām viltībā pāris divus kilogramus smagus plaužus.

Visskaistākos plaužus Ivanam dāvāja Daugava. Attēlā redzams rekorda eksemplārs, kurš svēra 3,960 kilogramus, bija arī otrs — 3,820 kg. Daudzi no mums, copmaņiem, sapņo par tādu laimi, tikai veiksme uzsmaida īstiem meistariem, pie kuriem pilnīgi pamatoti es pieskaitu savu kaimiņu. Ar viņu daudzi sapņo kopā gan pamedīt, gan arī pamakšķerēt. Man šajā ziņā laimējies bieži, tāpēc veiksmīgā plaužu ķērāja Salima fotogrāfijas vairākkārt ievietotas laikrakstā “Ezerzeme” un žurnālā “Poplavok+”.

Ivans nemīl daudz runāt, taču viņš dod precīzus vērtējumus draugiem medniekiem. Vladislavs Gribulis esot nepārspējams šāvējs, rajona medību platību un zvēru paradumu pazinējs. Vnifantijs Mokrjakovs — nopietns mednieks un pieredzējis pēddzinis, Pēteris Nipāns — autoritatīvs vadītājs un trāpīgs šāvējs, bet Jurijs Krasovskis — teicams mednieks un malu mednieku bieds. Starp citu, arī Ivans deviņus gadus vadīja mednieku kolektīvu. Medībās, tāpat kā zvejā, ir cieņā princips: nepabarosi — nepaēdīsi. Aizvadītajā sezonā vien Priedaines mednieku kolektīvs, kura biedrs ir Ivans, iepirka zvēru piebarošanai trīsarpus tonnas graudu plus graudu atkritumus un vēl piegādāja sīkus kartupeļus no saviem sakņu dārziem. Meža barotavām uzbūvētas desmit nojumes, tāpēc medību platības nesarūk.

Nobeigumā tikai viena epizode no naturālista dzīves. Kādu reizi copmanis Ivans sagaidīja saullēktu Sarkanajās smiltīs pie Indricas. Rītausmā pamanīja, ka Daugavu peldus šķērsoja divi aļņi. Intereses dzīts, viņš tuvojās vietai, kur uz sauszemes kāpa lielie zvēri. Aļņu māte pirmā mierīgi izrāpās krastā, bet ragainis, tiklīdz ar kājām skāra zemi, draudīgi nosprauslojās un nāca uzbrukumā cilvēkam. Neko darīt, nācās glābties bēgot...

Aleksejs GONČAROVS