Divas māsas

Arī starp tūkstošiem ekskursantu Berlīnes un Briseles ielās vairākums bija padzīvojuši cilvēki, kuri labprāt dodas tālos braucienos. Nemaz nešaubos, ka visas dzīves garumā viņi daudz strādājuši un tā nopelnījuši nodrošinātas vecumdienas.

Iegājis izskatīgajā un viesmīlīgajā mājā, kur pēc ilgiem jo ilgiem gadiem satikās māsas un kur visbeidzot pienāca gals viņu ilgajām skum-jām, pēc starojošām sejām es tūdaļ nopratu: viņas ir laimīgas. Daudzus gadu desmitus Ainu un Emmu šķīra tūkstoši kilometru, jūras un okeāni, taču pirms pāris gadiem vecākā māsa atgriezās dzimtenē. Atgriezās uz visiem laikiem, taču palika Austrālijas pilsone pensijas apsvērumu dēļ. Tālajā zemē, kur sieviete nodzīvoja gandrīz sešus gadu desmitus, viņai nepalika radi — tikai draugi latvieši, ar kuriem drīz vien satiksies atkal, kad aizlidos nomainīt pasi.

Ainu Geibu no Augstkalnes ciemata, tāpat kā viņas dēlu Ivaru, Latgales Lauku attīstības biroja vadītāju, lieliski pazīst lauksaimniecības veterāni. Tikšanos ar neparasto aizokeāna viešņu man noorganizēja Marija Ose, par ko no visas sirds viņai pateicos. Emmai tagad ir otrā vīra uzvārds — Ruklis. Viņa dzimusi Kaplavas pagastā, kalpu Kronbergu ģimenē, kur auga četras māsas un divi brāļi. Kopš mazotnes kopā ar vecākiem viņa brauca peļņā uz Vidzemi, kur ģimenei pastāvīgi laimējās ar labiem saimniekiem. Kopš astoņu gadu vecuma Emma ganīja lopus, veica citus saimniecības darbus, taču sapņoja mācīties un apgūt labu specialitāti. Uz visu mūžu viņas atmiņā saglabājās dīvains atgadījums, kad čigāniete piedāvāja pazīlēt deviņus gadus vecajai Emmai un viņas draudzenēm. Tā jau sanāca, ka tikai viņai zīlniece pareģoja tik savādu nākotni: “Trīs reizes stāvēsi pie kapa malas, tevi gaida tāls ceļš, divas reizes iziesi pie vīra un pēc ļoti ilgiem gadiem atgriezīsies dzimtenē. Satiksi ne visus, kurus gribēsi satikt.”

Nodzīvotie gadi pilnībā apstiprināja tos pareģojumus. Beigusi sešgadīgo skolu, Emma sapņoja mācīties mājturības skolā, taču vecākiem nebija naudas meitas skološanai. Tad labie saim-nieki Upmaņi — Edgars un Anna — ar audžuvecāku tiesībām piekrita samaksāt par Emmas mācībām. Viņa mācījās ar prieku, tā ātri aizritēja pusotra gada, pēc tam viņu ierāva kara viesulis. Stiprie saimnieki Upmaņi aizbrauca uz Angliju, bet Emmas ģimene, kad sākās kaujas, devās bēgļu gaitās uz Kurzemes rietumiem. Vācieši atkāpās. Zaudējusi sakarus ar ģimeni, Emma ar draudzeni Hildu, kura satika ceļā savu vīru, bijušo policistu, palika pie saimniekiem Dundagā. Kopīgi plānoja caur Jūrmalu pārcelties uz mierīgo Zviedriju. Taču nepaspēja, draudzenes arestēja, un divi karavīri aizveda viņas uz mežu. Tur notika brīnums, kad vācu sargkareivji piepeši pateica meitenēm: “Bēdziet, ir pavēlēts jūs nošaut.” Tā 1944. gada rudenī viņa pirmo reizi brīnumainā kārtā izglābās no nāves. Meklējot glābiņu no kara, draudzenes devās pie mežsarga uz Dundagu, taču arī tur viņas notvēra karavīri un ieslēdza mājā. Blakusistabā draudzenes ar šausmām ieraudzīja... karātavu cilpu. Naktī pie loga pagrabināja sargkareivis un nočukstēja: “Bēdziet, citādi no rīta jūs izvaros un nogalinās.” Pārcietušas baismīgo nakti nepazīstamā mežā, meitenes atgriezās pie mežsarga, kur arī uzzināja, ka karavīri, kuri viņas palaida brīvībā, ir nošauti. Lūk, arī otrais gadījums... pie kapa malas.

Tā kā darbošanās divatā draudzenēm sagādāja neveiksmes vien, viņas nolēma izšķirties, un Emma devās tuvāk jūrai, kur bija mierīgāk. Ventspilī vācieši šķiroja bēgļus un, nezin kāpēc nodomājuši, ka viņa ir galvaspilsētas friziere, deva nosūtījumu darbā uz Dancigu. Un atkal liktenis viņu saveda kopā ar labiem cilvēkiem Streļčiem, kuri zināja vācu valodu. Viņi pateica, ka Emma ir viņu radiniece un pat palīdzēja ar pagaidu dzīves vietu nevis barakā, bet gan privātā dzīvoklī. Taču sākās bombardēšana, pēc tam nācās rāpties laukā no pa pusei sabrukušā pagraba, šķērsot mīnēto dzelzceļa joslu, kas drīz vien uzlidoja gaisā. Tālu no krasta noenkuroti stāvēja septiņi kuģi — piestātnei neļāva tuvoties nogremdētie kuģi. Bēgļus pārveda uz kuģi laivās un sadzina kravas telpās, uz klāja izvietojās karavīri. Brauciens ar kuģi bija baismīgs — no septiņiem kuģiem tikai viens, pārvarot bumbu sprādzienus, sasniedza Dānijas krastus. Emma uzskata, ka atkal notika brīnums, un viņai trešo reizi izdevās izbēgt no nāves. Svešajā valstī uzzināja par Vācijas kapitulāciju, taču bēgļi latvieši ne-steidzās atgriezties dzimtenē, jo paklīda runas par izsūtīšanu uz Sibīriju.

Jaunība ņēma savu, svešumā Emma satika puisi Jāni no Cēsīm, kas kļuva par viņas vīru. 1948. gadā viņiem piedzima dēls, bet pēc gada ģimene labākas dzīves meklējumos devās uz Austrāliju. Arī tur neklājās viegli: smags darbs, bēgļu nometnes, dabas katastrofas. Tikai 1955. gadā dzīvesbiedri nopirka savu māju, bet Emmai laimējās atrast labu darbu kara rūpnīcā, kur viņu augstu vērtēja par čaklumu. Pieci simti dolāru nedēļā bija pilnīgi pieklājīga peļņa.

Pirmoreiz Emma apmeklēja Latviju 1976. gadā, taču saskaņā ar stingrajiem padomju varas likumiem viņai atļāva tikties ar radiem tikai Rīgā. Pēc gada viņa pārdzīvoja vīra zaudējumu, vēlāk atgadījās nelaime ar vienīgo dēlu. Kā pareģoja čigāniete, Emma apprecējās otro reizi. Ar Pauli Rukli, kurš dzimis Jēkabpils pusē, viņu gaidīja nodrošināta dzīve latviešu pensionāru ciematā. Taču nostalģija visu laiku grauza sirdi... Kad Emma kļuva par atraitni, viņa stingri nolēma atgriezties dzimtajā Latvijā, kur viņu ļoti gaidīja trīs māsas un brālis. Viņi satikās 2006. gada pavasarī, un kopš tā laika divu māsu kotedžā iemājoja laime.

Radi tiekas bieži, Ainas gādīgais dēls Ivars pastāvīgi apciemo māti, to dara arī meita Sandra, kura kopā ar vīru strādā par skolotāju Neretā. Viesmīlīgajā mājā vienmēr priecājas par četriem Ainas mazbērniem. Te sirsnīgi sagaida ne tikai tuvos radus — divas reizes māsas uzņēma ciemiņus no tālās Austrālijas. Maijā plānota vēl viena tikšanās.

Dzīvojot Latvijā, Emma uztur sakarus arī ar Austrāliju. Raksta un saņem vēstules, runā pa telefonu un abonē laikrakstu “Austrālijas latvietis”. Tikai Ainai tā arī nekādi nesanāca apmeklēt māsas otro dzimteni, toties dēls Ivars divas reizes pabija tālajā zaļajā kontinentā, kur, kā pastāstīja Emma, pastāv divas problēmas — dzeramais ūdens un ugunsgrēki. Pa īstam laimīgi ir cilvēki, kuri dzīvo savu senču dzimtenē.

Aleksejs GONČAROVS