Jaunā dzīve

Turklāt viņi ievēro galveno principu: savs laiks nav jāpeļ, bet gan jālabo. Ja nesamazinās ģimeņu skaits, kur vecāku dzērāju vainas dēļ bērni tiek izstumti no dzīves, tad ir arī audžuģimenes, kuras gatavas sniegt palīdzību svešiem pabērnu lomā atstātiem dēliem un meitām.

Ņinas un Bronislava mājā es iegriezos ne visai laikā. Saimnieks torīt bija darīšanās, bet dvīņi Zina un Volodja — bija skolā. Tikai piecus gadus vecais Oļiks kā astīte sekoja māmiņai pa pēdām. Viesmīlīgā saimniece neatteicās no sarunas ar mani un ātri ievadīja notikumu kursā. Nekas šajā dzīvē nenotiek pats no sevis. Lūk, arī šajā lauku ģimenē pienāca pārdomu brīdis: savi bērni izauguši, līdz mazbērniem vēl tālu, bet lielā māja bez bērnu čalām kļuvusi sērdienīga. Ņina godīgi atzinās, ka apnicis dzīvot tikai sev. Zemes ir pietiekami, kūtī stāv piecas slaucamas govis, blakus — gleznains ezera krasts, nesen nopirka jaunu traktoriņu. Kādu reizi ģimenes apspriedē nolēma, ka varbūt jāpaņem audzināšanā bāreņi... Lai arī dzīviem vecākiem esot, tomēr katram bērnam ir tiesības uz laimīgu bērnību. Par šāda lēmuma nopietnību liecina tas fakts, ka sākumā Ņina un Bronislavs apmeklēja nodarbības audžuģimeņu kursos. Viņiem uzreiz lieliski paveicās: dvīņi Zina un Volodja gluži kā gaidīja, kad viņus no Daugavpils patversmes paņems īsti vecāki. Audžubērniem ļoti iepatikās gan māja, gan arī Robežnieku skola, kur viņus uzreiz apveltīja ar sirsnību un uzmanību. Pagājušo mācību gadu Zina pa-beidza tik sekmīgi, ka saņēma pagasta naudas prēmiju. Iepriecinātie vecāki 15 latiem pielika klāt savu veicināšanas summu, un tā nu sestās klases skolniece tika pie pirmajiem zelta auskariņiem. Labāk sāka mācīties arī brālis Volodja, ar ko iepriecināja ne tikai sevi, bet arī vecākus. Sākot jauno dzīvi, dvīņi Robežniekos tika nokristīti. Audžumāmiņa man pastāstīja, ka viņa nevar beigt priecāties par vecākajiem bērniem — tik draudzīgi, atsaucīgi un čakli. Kad vajag, Zina var aizvietot māmiņu slaukšanas reizē, bet Volodja ir tēva labā roka. Ar prieku skalda malku, tās mājas apkurināšanai vajadzīgs daudz. Trešais audžudēls, piecgadīgais Oļiks, ar bērniem raksturīgo naivitāti ātri atklāja ciemiņam visus ģimenes noslēpumus: “Tā māmiņa mani nemaz nežēloja” un kā pieaudzis cilvēks, uzklikšķināja ar pirkstiem pa kaklu, turpināja, “zināt, kāpēc? Žēl māmiņu Snežanu. Varbūt viņa vēl izārstēsies un paņems mani? Nezinu, bet ar māmiņu Ņinu man ir labi.”

Te mēs, pieaugušie, neviļus saskatījāmies, bet mana sarunbiedre paskaidroja, ka Oļika pilnais vārds ir Olkans. Piedzimis Vācijā, un viņa tēvs it kā esot musulmanis. Radās problēmas ar kristīšanu. Kad māte atgriezās Daugavpilī, uzreiz aizmirsa par savu dēliņu, un viņu no bada glāba, kā varēja, visi nama kaimiņi, kamēr iejaucās bāriņtiesa. Ņina un Bronislavs nebaidījās paņemt pavisam novārtā atstāto bērnu. Tagad Oļiks ir labi paēdis, kļuvis jautrāks, sāka tīrīt zobiņus, iepazīstas ar stomatologu.

Parādījis ciemiņam savus nomelnējušos zobiņus, Oļiks pēkšņi sacīja, ka viņam patīkot rotaļāties ar mājas sunīti Kešu, bet vēl viņš mīlot skatīties multenes un klausīties pasakas, kuras lasa māmiņa Ņina. Tad sāka lasīt dzejoļus par zemenīti, vērsīti... Agrāk viņš to neprata. Audžumāmiņa paslavēja visus trīs par labu ēstgribu. Neatsakās no tikko slaukta piena, bet vismīļākie ēdieni ir pelmeņi, belaši, pildītas pankūkas. Visas mūsu sarunas laikā Oļiks nesa un rādīja man savas rotaļmašīnas, zvēriņus un pat helikopteru. Nofotografējis māmiņu un audžudēlu, es devos uz skolu, kur iepazinos ar dvīņiem. Sestās klases skolniece Zinaīda, kura izskatās kā pieaugusi, atzinās man: “ Stropu patversmē bija šauri un nemājīgi — tur daudz bērnu. Normāla dzīve sākās pirms gada, kad mūs ar brāli atveda uz Robežniekiem. Lai arī ciemats nav liels, toties ļoti mājīgs. Laba skola, labi skolotāji. Te dzīvo sirsnīgi cilvēki. Ar māmiņu reizēm sazvanāmies, ir vēl tētis un brālis, tikai vairāk negribētos pie viņiem atgriezties...”

Šie vārdi ir briesmīgāki par spriedumu. Var tikai noprast, ko nācās pārdzīvot dvīņiem, kamēr viņi visbeidzot sajuta ilgi gaidīto vecāku gādību. Uzzinājuši par manas vizītes mērķi, skolotāji īpaši paslavēja Zinaīdu — par aktivitāti un centību mācībās. Te Volodja neizturēja un teica: “Arī es sāku mācīties labāk. Mans sapnis ir kļūt par robežsargu”.

Aleksejs GONČAROVS