Attīstīsies, kas mainīsies

Konferenci atklāja Krāslavas pamatskolas skolēnu muzikālais sveiciens. Turpmākajā darba gaitā pārrunās, lekcijās un diskusijās notika atskats uz to, kā izglītības iestādē skolotājs redz skolēnu, savukārt skolēns — skolotāju, kādas īpašības skolotājos un skolēnos tiek vērtētas visaugstāk. Mūsdienās skolotājiem tiek izvirzītas ļoti augstas prasības. Skolotājam ir jābūt emocionāli noturīgam, kas labvēlīgi ietekmē arī skolēnus. Tas palīdz izskatīt jebkuru viedokli un, respektējot cilvēciskajās attiecībās argumentētus uzskatus, ļaut skolēnam izteikt savas domas. Skolotājam jābūt emocionāli nobriedušam, kas raksturo personības spēju cienīt citus, saglabājot “vēsu galvu” emocionālās spriedzes un citos apstākļos, kad vajadzīga īpaša koncentrēšanās. Skolotājam jābūt komunikatīvi kompetentam — tā ir iekšējo līdzekļu sistēma, kas regulē personības komunikatīvās darbības, kuras veicina efektīvu saskarsmi. Šajā struktūrā ietilpst psiholoģiskā kontakta nodibināšanas prasme, prasme klausīties un orientēties saskarsmes situācijās, kā arī runas temps, intonatīvā un valodas bagātība, verbālās un žestu valodas prasmīga izmantošana.

“Skolā neapšaubāmi ir divas svarīgākās personas — bērns un skolotājs,” stāsta rajona IP bērnu tiesību aizsardzības speciāliste Marija Micķeviča. “Svarīgi izprast, kādas ir ideālā skolotāja īpašības, uz ko varētu tiekties skolotājs, un kādas ir ideāla skolēna īpa-šības, uz ko varētu tiekties skolēns.

Konferencei gatavojāmies visu mācību gadu, rajona izglītības iestādēs notika skolu konferences un aptaujas, paši skolēni veica nelielus pētījumus, cenšoties noskaidrot ideālo skolēnu un skolotāju raksturojošās īpašības. Kā zinām, dzīvē neviens nav ideāls, bet ir lietas, kuras vajadzētu pilnveidot. Lai varētu pastāvēt bērniem draudzīga skola, par ko tiek daudz runāts, tad tādā skolā jābūt labvēlīgi noskaņotam skolotājam, kurš apveltīts ne tikai ar augsti intelektuālām īpašībām, bet arī arī emocionālām īpašībām. Tieši tādām pašām īpašībām jābūt skolēnam. Kā sacīja Jānis Rainis, pastāvēs, kas pārvērtīsies. Mēs vēlamies panākt attīstību un pozitīvas pārmaiņas, jo dzīvojam pārmaiņu laikmetā, kurā nemitīgi jāpārkārtojas. Ja stāvēsim uz vietas, tad nekādas jaunas tendences nesagaidīsim. Pašlaik ārkārtīgi svarīgi, lai skola būtu konkurētspējīga, ne tikai labi nodrošināta ar kadriem. Lai bērniem būtu pieejama kvalitatīva izglītība, skolotājiem daudz jāmācās, ko viņi arī dara. Mūsu skolotāji vērsti uz nemitīgu pilnveidošanos, savas zināšanas veiksmīgi nodod skolēniem, par ko liecina skolēnu sasniegumi olimpiādēs un citās jomās. Mūsu rajona skolēni ar savu izglītību ir konkurētspējīgi Latvijā. Patīkami, ka bērniem ir arī saprotoši un atbalstoši vecāki. Vienīgais traucēklis, kas kavē mūs attīstīties, ir līdz galam nesakārtotie dzīves sociālie apstākļi. Mēs daudz varam izdarīt paši, bet šī nesakārtotā dzīves vide ir traucēklis straujākai attīstībai.”

Visus konferences materiālus tās dalībnieki saņēma mapītēs, lai vieglāk sekot līdzi. Konferences viena daļa tika veltīta dažu skolu prezentācijām, kurā skolēni pastāstīja savu problēmu redzējumu, skolotāji — savu. Pasākumā piedalījās arī vecāka gadagājuma skolotāji, kuri atcerējās, kādi bija skolēni un skolotāji 20. gadsimtā, kādas ir tendences un kā mainījušās vērtības. Izglītības pārvalde sagatavojusi dažādus pētījumus, tostarp, arī dodot iespēju paraudzīties uz bērnību vēsturiskā skatījumā, sākot no aizvēsturiskiem laikiem līdz mūsdienām.

Konferences gaitā ne reizi vien tika akcentēti mainījušies vērtību kritēriji. Krasi atšķirīgs šodien ir ģimeņu materiālais nodrošinājums, kam sekas ir sabiedrības noslāņošanās, ko izjūt arī skolās. Ir bērni, kuru vecāki var atļauties, un tie, kuri nevar. Šo atšķirīgo sociālo stāvokli nereti atspoguļo bērnu savstarpējās attiecības klasē, kas ne vienmēr izpaužas labākajā veidā. Kļūst arī vājāka bērnu saikne ar vecākiem, kas agrāk balstījās uz ģimenes tradīcijām, pienākumiem ģimenē, darbu kopīgu veikšanu, vecāku interesi par bērnu skolas dzīvi un bērnu aktīvu piedalīšanos tajā. Mainījusies vecāku atbildība par savu bērnu, novirzot akcentu uz sabiedrības un skolas pleciem, atstājot sev tikai tiesības, kuras labi apguvuši gan vecāki, gan bērni. Ar pienākumiem diemžēl kā ir, tā ir.

Sevišķi interesantas šķita skolotājas V. Utinānes gadu desmitos krājušās pārdomas par skolu un skolēniem: “Esmu secinājusi, ka skolā var labi strādāt tikai tad, ja sadarbojas tā saucamais trijstūris — skolēni, skolotāji un bērnu vecāki. Ja kāds no šiem komponentiem klibo, tad darbs rit grūtāk un gausāk.

Ne viss bija slikti, kā mēs strādājām agrāk. Kā latviešu valodas un literatūras skolotāja varu pateikt, ka mēs savulaik ļāvām skolēniem rakstīt vienkāršus un saliktus plānus. Tagad skolā to nedara un tad brīnās, kāpēc 12. klases skolēnu sacerējumi tādi saraustīti. Pietrūkst šī plānojuma. Ja runā par matemātiskajiem priekšmetiem, tad, kā izsakās arī mani kolēģi matemātiķi, agrāk skolēni bija raduši vairāk domāt un spriest paši. Tagad jau pirmajā klasē skolēniem parādās kalkulators, vēlāk — dators, līdz ar to skolēns ļoti maz attīsta domāšanu.

Laika gaitā skolā ienācis daudz jauna: tagad netrūkst dažādu tehnisko mācību līdzekļu — ir audio, video, televizors, dators. Tam ir labās puses, bet ir arī kaut kas slikts. Pieaugusi nozīme tam, kā tieši vecāki seko sava bērna rīcībai mājās. Vai viņi pieļauj, ka bērns ilgstoši pavada laiku pie datora, bezmērķīgi čatojot un neko no tā neiegūstot. Tās ir bezmērķīgi pavadītas stundas. Mūspusē retāk, bet lielpilsētu skolās bieži ir gadījumi, kad savā darba laikā — mācību stundu laikā — skolēni sēž pie datora. Jauna tendence — datoru izmanto špikošanai. Atverot internetā mājas lapas, noraksta gatavu materiālu un uzdod to par savu. Mēģini nu pierādīt pretējo! Ja skolotājs ir atbildīgs, labi pārzina autoru sniegumu, tad tikai pienesot klāt autora darbu un parādot, ka tas mats matā norakstīts, var panākt, ka skolēns atzīst savu vainu.

Izglītībā bijušas daudz un dažādas reformas, rezultātā esam nonākuši tur, kur šodien esam. Par vērtējuma sistēmu runāts daudz jo daudz. Desmit ballu skalā varam sīkāk novērtēt, bet vecāki gribētu redzēt bērna darba vērtējumu ballēs arī jaunākajās klasēs, sevišķi mazākumtautību skolā. Vai ir vajadzīgs 2. klasē skolēna veikumu vērtēt ar “ieskaitīts” un “neieskaitīts”? Tas ir apspriežams jautājums.

Profilu klases ieviesām, bet mazāk pamanītas palika ķīmija, fizika, matemātika, dabas zinības. Es domāju, ka vidusskolu beidzējam būtu ļoti labi to visu zināt. Kāda profesore intervijā centrālajam laikrakstam sacīja, ka mūsdienu vidusskolēni ir tikpat kā analfabēti eksaktajās zinātnēs. Ne visi protams, bet ļoti daudzi.

Gribu uzsvērt darba audzināšanas lomu. Bērni vasarā strādā, bet savulaik skolēni strādāja vairāk. Viņi bija nodarbināti visu vasaru un nopelnīja naudu gan mācību līdzekļiem, gan arī labiem uzvalkiem izlaidumam. Tagad vidusskolas vecuma bērni vasaru lielākoties pavada bezmērķīgi. Darbam jāaudzina no mazotnes.”

Darba audzināšanas tēmu akcentēja arī citi pedagogi. Viena no skolotājām atcerējās savu bērnību, kas bija smaga un sūra, bet pārvarēt grūtības palīdzēja labi skolotāji. Bērnības traģiskums sadzīvoja ar humoru. Tieši tā, šķiet, mūsu dzīvē un skolās šodien pietrūkst. Proti, nepieciešams, lai drūmais un pelēcīgais tiktu miksēts ar kaut ko pozitīvu un priecīgu. Vēl skolās pietrūkst patriotiskās audzināšanas. Kaut gan notiek ekskursijas, bērni vairāk lepojas ar to, ka ir apmeklējuši “Lido” vai citas izklaides. Agrākajos gados skolotāji neraudāja grūtību priekšā. Skolotājiem arī tolaik bija tiesības kritizēt, taču viņi neatļāvās vērst kritiku pret augsto priekšniecību, bet arī neslavēja savus priekšniekus aizgūtnēm, kā to dara jaunākā laika skolotāji. Ļoti svarīgi ir iemācīt audzēkņus būt disciplinētiem kopš bērnības. Par tās lomu liecina fakts, ka pat skolā ar apvienotām klasēm, pateicoties stingrai disciplīnai, gūti labi rezultāti.

Rajona pedagogi uzmanīgi noklausījās Lietuvas skolotāju delegācijas pārstāvju uzstāšanās. Viesi īpaši akcentēja, ka galvenais skolā ir mācības. Laikā, kad daudzi skolēni vēlas iegūt augstāko izglītību un labu darbu, ar diplomu ir par maz. Tālab jau skolas solā ir ļoti svarīgi motivēt audzēkņus vispusīgai attīstībai. Aktīvi bērni nav iedomājami bez skolotāja līdzdalības šajā procesā. Skolotāju rokās esot mūsu nākotne, turklāt skološana ir māksla, un šis darbs salīdzināms ar rakstnieka, mākslinieka, komponista darbu, lai gan ir vēl grūtāks, jo skolotājs vēršas pie bērna dvēseles ne caur mūziku, ne caur krāsām, bet — tieši, ar savu pieredzi, mīlestību un zināšanām ienāk skolēna dvēselē un rāda tam ceļu.

Juris ROGA