Ne dūnas, ne spalvas!

MednieksLieliski organizēto pasākumu atklāja un medniekus sveica Kalniešu pagasta priekšsēdētājs, aktīvs mednieks Egils Muskars, kurš pirmām kārtām pateicās rajona padomes locekļiem, kuri, apstiprinot rajona budžetu, nobalsoja par finansiālu atbalstu šim pasākumam, un Kalniešu pagasta pašvaldības deputātiem, darbiniekiem un citiem cilvēkiem, kuri strādāja svētku sagatavošanā un izstādes noformēšanā.
Nav ne mazāko šaubu, ka medību trofeju izstādes rīkošanā ieguldīts milzīgs darbs, par ko varēja pārliecināties katrs tās apmeklētājs. Uzturoties pārdomāti un vizuāli efektīvi noformētajā izstādes zālē, radās klātienes iespaids — it kā pats piedalītos medībās. Arī interese par izstādi kļuvusi lielāka, tostarp arī no bērnu puses, kas ir apsveicami un patīkami. Pirmoreiz Kalniešu tautas nama zālē pietrūka iepriekš novietoto krēslu pasākuma dalībniekiem, tāpēc organizatori steigšus nodrošināja papildus sēdvietas. Lai raitāk ritētu apbalvošanas ceremonija, sev palīgā Egils aicināja vienu no pieredzes bagātākajiem medniekiem Ādolfu Ločmeli, kurš, acīmredzot ņemdams vērā, ka pie durvīm klauvē smieklu diena, centās uzturēt jautru garu visu pasākuma laiku un arī ārpus tā oficiālās daļas “spīdēja” ar mednieku stāstiņiem.

“Esmu dziļi satrieks par tādu godu,” ar šiem vārdiem Ā. Ločmelis sāka savu ievadrunu pirms medaļu pasniegšanas. “Uzskatu, ka vienmēr jāpalielās. Mums kaimiņos ir Rēzekne, Ludza, Daugavpils un Preiļi. Diemžēl neesmu bijis nevienā no viņu izstādēm. Tātad tur nekas nopietns nenotiek. Āa.., te man saka priekšā, ka uz Preiļiem bija uzaicinājums. Atvainojos, tad mans pārmetums — kāpēc Ločmeli neuzaicināja?

Medības — tā ir nopietna lieta. Viens mednieks, apstaigājot izstādi, man sacīja: “Cik te gaļas būtu bijis!” Bet ne jau gaļu vai izpriecas mēs meklējam! Mēs meklējam atpūtu! Tas ir interesants laika kavēklis, šoreiz bez meitenēm un citas izvirtības pie dabas. Tas, kas paveikts divos gados, ir ne vien nopietns darbs, bet arī liela veiksme. Šeit, izstādē, pirms diviem gadiem, kurā piedalījos ne tikai ar pļāpāšanu, bet arī ar eksponātiem, bija kāds kolēģis no Preiļiem. Viņš stāstīja par savu piezīmju grāmatiņu, par to, ka brauc pa pagastiem, pierasta, kur kāds alnis staigā, kādi ragi tam būs pēc gada vai diviem. Bet šodien tā preilieša trofeju nav mūsu stendos! Redz, cilvēks plānoja, sapņoja, bet realizēt neizdevās, jo trūka veiksmes. Bet mums visiem paveicās!”

Ar pļāpāšanu viņam bija pamaz, un pieredzējušais mednieks izspēlēja pamatīgu joku. Kad Muskara kungam kaklā tika karināta jau entā medaļa, Ločmeļa kungs viņu pavilka uz zoba, sak, ko darīs, ja kādam nepietiks?

“Ņemšu nost un atdošu,” sekoja atbilde.

Lai cik dīvaini tas būtu, solījumu nācās pildīt. Apbalvošana tuvojās nobeigumam, uz galda palika vairs tikai divas (sudraba un bronzas) medaļas, bet izrādījās, ka kārtējam balvas īpašniekam jāpasniedz zelta godalga. Aplausiem skanot, Egils noņēma no kakla savējo, un apbalvošana varēja turpināties. Uzreiz pēc oficiālās daļas viss nostājās savās vietās, un pasākuma gaitā pieļautā kļūda tika labota: mednieks, kurš saņēma zeltu zemākas godalgas vietā, dabūja sev pienākošos, bet Egils atguva savu medaļu. Vienīgi neviens īsti netika gudrs: bija tā kļūda vai speciāli izspēlēts joks 1. aprīļa priekšvakarā? Lai vai kā, bet tik gardi daudzi sen nebija smējušies.

Dziļa vienprātība

Kāds tad ir mednieku viedoklis par izstādi, savu kolēģu veikumu un medību jēgu?

Šodien laime — nošaut zaķi!

Ločmeļa kungs uzsver, ka medniekiem vajag izrādīties: “Nevar katrs ar savām trofejām ierauties savā istabā, garāžā, vēl kaut kur vienkārši smēķēt un iedzert šņabi. Nē, ir jāizrādās! No iepriekšējās izstādes pagāja divi gadi, es secinu, ka Krāslavas rajons medību trofeju ziņā kopumā izskatās ļoti labi. Kas attiecas uz jautājumu, vai nav žēl nošauto dzīvnieku, tad tā ir zaļo iecienīta tēma. Zaļais teiks — neko nedrīkst! Pat skudru, maijvabolīti vai vardi nedrīkst samīt. Nu uz tā pasaule nekad nav balstījusies kopš Jēzus laikiem. Viss ir ēsts un samērots, tālab gan vilks, gan aitas, visi dzīvi!

Mednieki nenodara ļaunu dabai, tas tur puisis no Bērziņiem, kas te staigā pa zāli, noteikti nē, jo viņš ir bitenieks! Redziet, daudzi mūsu mednieki ir dabas mīļi. Jā, jā, viņi neiet medībās pēc gaļas. Es arī nē! Pēdējā laikā medību gaļu uzturā nelietoju. Lielākais prieks ir būt kompānijā. Lielākais prieks ir, kad satieku Jāni, Pēteri un kopīgi apspriežam savā starpā, kā tas bija, kā dzīvnieks gāja, kuram veicās, kuram neveicās. Liels vai mazs — lomu nespēlē. Ja šodien izdotos dabūt trofejā zaķi, es būtu pat laimīgāks nekā nošāvis alni. Nav zaķu — tā ir milzīga problēma visā Eiropā!”

Tā nav nodeva dabai

Puisis no Bērziņiem, izrādās, ir Aivars Brenčs, kurš apgāž manu pieņēmumu, ka bites ir mednieka nodeva dabai par nošautajiem zvēriem. Izrādās, ka Aivars ir bitenieks paaudžu paaudzēs un biškopība viņam vienkārši asinīs. Šogad Aivars neatveda savas trofejas, jo negaidīti ceļu aizputināja sniegs. Kādā no iepriekšējām izstādēm par meža kuiļa ilkņiem saņemta zelta medaļa.

Dabu Aivars ļoti mīl, turklāt viņš nesaskata medībās dzīvnieku slepkavošanu: “Medības drīzāk ir sports un atpūta pie dabas. Medībās cilvēks iegūst dzīvesprieku. Pastaigājis dienu svaigā gaisa, ir možāka sajūta. Gribas arī nošaut kaut ko, protams, ka lielāku ar ragiem vai ilkņiem. Mājās sanāk kāds kilograms vairāk gaļas. Ģimene dzīvo pie meža, apkārt purvi, lauki. Pēc gaļas nav tālu jāiet. Tagad mājas cūkas neturu, visiem smejos: “Man cūkas mežā aug!” Protams, jāpastrādā, tukšā vietā nekā nebūs! Mežacūku piebarošanai stādu kartupeļus, sēju graudaugus. Arī pašas medības šodien nav lētas, jo viss ir sadārdzinājies, bet ne katrreiz izdodas kaut ko nomedīt. Ekipējums — kā kuram. Sev dārgu nepirku, maksā aptuveni 50-60 latu. Plus divi šaujamie: karabīne — zem 1000 latu un parastā krievu laikos pirktā bise, kas maksāja 500 rubļu.”

Aivaram ir sieva un divi bērni, visi labprāt lieto uzturā medījumu. Trīspadsmitgadīgais Rolands pamazām iesaistās medībās. Meita Diāna jau pilngadīga, pēc vidusskolas plāno pamest dzimto pusi. Tēvs neslēpj, ka ir sāpīgi redzēt, kā jaunatne steidz aizbraukt no laukiem, bet tāda, šķiet, ir mūsu valsts politika. Neko darīt.

Primārais — godīgums

Veiksmīgākais un viens no vecākajiem medniekiem Vladislavs Gribulis izstādi vērtē kā ļoti veiksmīgu: “Es pat nebiju iedomājies, ka divu gadu laikā rajona mednieki spējīgi iegūt tik daudz trofeju! Ne šādu tādu, bet medaļu vērtu. Ir ļoti labi ilkņi, skaisti aļņa ragi. Starp citu, pats katru gadu šāvu pa vienam alnim, bet labus ragus nav izdevies iegūt, jo izšauti skaistuļi. Ir interesanti stirnu ragi. Kopumā izstāde man patīk, jācer, ka te viss ir godīgi. Diemžēl dzirdēti arī tādi stāsti, ka mednieki viens otram atdod trofejas, pēc tam dažs svešu trofeju uzdod par savējo. Tā gan nav mednieka cienīga rīcība!”

Vilks uz medaļu nevilka...

Edgars Kusiņš, mednieks ar sešu gadu stāžu, pirms tam bijis dzinējs medībās. Zelta medaļas ieguvējs mežacūku ilkņu kategorijā. Tieši mežacūku medībās Edgars sevi var dēvēt par profesionāli, neskatoties uz nelielo mednieka stāžu.

“Esmu nomedījis arī vilku, bet uz medaļu nevilka,” stāsta Edgars. “Mežacūku medībās sokas daudz labāk. Man nevajag tās mūsdienu modernās un dārgās karabīnes, medībās eju ar padomju rūpniecības ražoto šaujamo. Manuprāt, liela loma ir paša meistarībai un veiksmei — tad būs rezultāts. Ja nebūs veiksmes, nekāda šautene nelīdzēs! Lielākā interese medībās ir iegūt labu trofeju. Agrākajos gados medniekiem bija svarīga kvantitāte, tagad priekšplānā — kvalitāte. Tāpēc bieži rodas situācijas, kad nešauju, jo redzu, ka nekāda labā trofeja tur nebūs, vai atkal sivēnmātei varētu būt sivēni.

Mednieki nav slepkavas, kā daždien mēdz uzskatīt. Kad pats esi bez ieroča, patiesi, ir žēl to dzīvnieku, bet, kad rokās ir ierocis un izej aci pret aci ar zvēru — tās jau pavisam citas sajūtas. Godprātīgus medniekus ļoti kaitina malumednieki, kuru, šķiet, paliek mazāk, jo likumi top bargāki un kontrole stingrāka.”

Šogad — šika!

Genādijs Kapalinskis medībās iet divus gadus, tāpēc viņš vēl nav paspējis iegūt izstādes cienīgu trofeju. Medībām iegādāti divi ieroči — 12 un 16 kalibra IŽ ražojuma bises. Pēc importa šaujamajiem netiecas, šīs pašas labas. Genādijs tāpat ir dabasmīlis, kaut gan dzīvnieki krituši arī no viņa šaujamā: mežacūkas, stirnas.

“Kaut ko žēl šaut, kaut ko — nē,” atzīst Genādijs. “Mežacūkas nav žēl šaut.”
Genādija ģimenē aug divi bērni: Solvita un Māris. Protams, puika ir topošais mednieks, uz pasākumu ieradās kopā ar tēvu. Māris pastāstīja, ka medībās patīk, viņam pagaidām uztic dzinēja pienākumus. Pēc Genādija vārdiem spriežot, mednieki ir saliedēti un ļoti draudzīgi cilvēki, kuri viens otram izpalīdz: “Mums nekad nav bijis problēmu. Neviens nekad nav centies otru piešmaukt.”

Bez medniekiem neiztikt

Arī Aulejas pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Umbraško, kura nomedītie buku ragi šajā izstādē novērtēti ar bronzas medaļu, uzsver, ka vairākums mednieku būs vienisprātis šādā jautājumā: “Medījam ne tikai gaļas dēļ, bet arī tāpēc, lai iegūtu labu trofeju, saglabātu medību saimniecību, izkoptu medību tradīcijas. Izstāde pati par sevi ir ļoti skaista, eksemplāri neatkārtojas, pamatā atvesti jaunākie un vērtīgākie. Prieks vienkopus redzēt gandrīz visu Krāslavas rajonā nomedīto dzīvnieku trofeju spektru.”

Aivars atzīst, ka viedoklis par medniekiem kā dzīvnieku slepkavām sabiedrībā pastāv, bet: “..biežāk esmu dzirdējis pretēju viedoklis. Nereti mednieki gājuši palīgā, lai glābtu appludinātus meža masīvus — medījuši bebrus. Neskaitāmas reizes nācies ķerties pie stobra, lai nošautu aizdomīgu lapsu, kas nebaidās no cilvēkiem un nāk plēst vistas, zagt trušus. Atšaujam mežacūkas, kuras ir biežs un nevēlams ciemiņš zemnieku laukos, kad graudaugi sasniedz piengatavību. Bez medniekiem sabiedrība nekad nav pastāvējusi, medniekiem bijusi liela nozīme senatnē, nesenā pagātnē, mūsdienās un būs arī nā-kotnē. Tiklīdz kaut kas dabā nav līdzsvarā, sākas haoss un diskomforts. Ja mēs nemedītu lapsas, to būtu daudz vairāk, ja nemedītu mežacūkas, tās atnāktu un izpostītu visus sējumus.

Protams, ir azarts! Cilvēks, kurš pavadījis dienu dabā, ir daudz labāk atpūties, nekā tupot četrās sienās pie televizora vai datora, sērfojot internetā, kas jaunatnes vidū ir ļoti populāri. Es visiem piedāvāju izvēlēties aktīvu atpūtas veidu — medības. Kas attiecas uz pavisam jauniem, tad, manuprāt, mazus bērnus nevajadzētu ņemt medībās. Var jau censties nelaist klāt nošautajiem dzīvniekiem, bet tas nav vienkārši izdarāms, jo medības ir kolektīvs pasākums. Savukārt, sākot ar pusaudža vecumu, ir tas posms, kuru noteikti jāizmanto, iesaistoties kolektīvajās medībās. Jaunākiem tas būtu attaisnojams tikai tad, ja ģimenē ir senas medību tradīcijas vairākās paaudzēs. Aizliegt tādā gadījumā ir ļoti sarežģīti, jo tādās ģimenēs medības ir tik pierasta lieta, kā cūku bēres laukos. Tomēr jāsaprot, ka tas arī ir apgrūtinājums medniekiem, jo zināma kārtība pastāv: laikus jāsapulcējas, jāspēj izturēt ilgstoši lielu slodzi, jātiek līdzi pa sniegu un lietu, jāpārvar citi šķēršļi. Ja mazais cilvēks nav gatavs turēt līdzi, no medību prieka nekas nesanāks.”

Juris ROGA