Jubilāra “zelta” lūsis

Šoreiz redakcijas viesis pavēlnieciskā tonī (kā tas agrāk bija pierasts, strādājot vadošajos amatos) vērsās pie manis: “Vajag, lai 4. aprīlī laikrakstā parādītos raksts par mednieku numur viens Vladislavu Gribuli. Ne jau tāpēc, ka mēs draudzējamies ar viņu nu jau 43 gadus — tas nav apaļš skaitlis. Ir trīs nopietnāki iegansti: rīt, sestdienā, viņam apritēs tieši septiņi gadu desmiti, mednieka stāžs — tieši pieci gadu desmiti un vēl ar dzīvesbiedri Olgu mīlestībā un saticībā nodzīvoti 45 gadi. Tiesa, ar dēliem nepaveicās, toties ir divas meitas un trīs mazdēli — nākamie mednieki.”

Viss būtu labi, taču dienā, kad mums bija paredzēta tikšanās, ziema tā uzdeva, ka martā puteņoja gluži kā februārī. Zinot, ka no drauga Vladislava ar skaidru galvu neatgriezīsies, izmanīgais Ločmelis pierunāja viņa znotu būt par šoferi un tieši noteiktajā laikā piebrauca BMW. Tiesa, ārzemju braucamrīks nav nekāds jau-nais, tomēr iedarbināt to izdevās, un, pārvarot kupenas, aizveda mūs uz Adamovas viensētu.

Attapīgais Ruslans sāka stāstīt: “Kad iepazinos ar nākamo sievastēvu, viņš uzreiz izvirzīja man bezierunu noteikumu: kamēr nekļūsi par mednieku, par kāzām pat neieminies. Lūk, pēc viņa gudrā padoma man uzsmaidīja divkārša laime. Medības — tas ir vaļasprieks visai dzīvei.”

Vladislava un Olgas māju pilnīgi pamatoti var nosaukt par mednieka namiņu un pat muzeju. Uz vārtiem varēja redzēt pēdējo sezonas trofeju — vēl nenodīrāto lapsu kūmiņu. Bijušās vecās sovhoza putnu fermas sen vairs nav, taču acīmredzot vistas gaļas smārds joprojām ir jūtams. Lapsu pašlaik savairojies bezgala daudz, no kā cieš gan putni, gan sīkie zvēri. Tāpēc arī sevi cienoši mednieki nežēlo patronas šo nekaunīgo zvēru iznīcināšanai. Koridorā, istabās un virtuvē daudz medību trofeju, fotogrāfiju kārtīgos rāmjos, bet, kad lieta nonāca līdz ģimenes arhīviem, uz galda parādījās vesels diplomu, goda rakstu lērums. Virsū — nodzeltējis “Molodjožkas” numurs, kurā tieši pirms trīsdesmit trim gadiem bija publicēts mans fotouzņēmums “Kāpēc nogalināja vilku?” Tas sižets, kurā redzama raudoša meitenīte pie nošautā vilka, aplidoja daudzus laikrakstus un pabija fotoizstādē. Kopš tā laika gan fotoattēla jaunā varone, gan arī viņas māsa Aija kļuva pieaugušas un, pēc tēva vārdiem spriežot, abām ir mednieka apliecības.

Vispatīkamākās atmiņas vienmēr liek cilvēkam atgriezties jaunības gados. Ne reizi vien esmu rakstījis par izcilo Krāslavas mednieku Jāni Maļinovski, kurš vairākkārt uzvarēja grūtajās cīņās ar pelēkajiem plēsoņām un, ja nemaldos, bija viņam tāda sezona, kad pārspēja viltībā piecus vilkus. Negaidot noskaid-rojās, ka piecdesmitajos gados Jānis un Vladislavs bija nešķirami draugi. Toreiz viņus satuvināja vaļasprieks — medības. Kopš jaunības gadiem iesācēji pēddziņi mācījās lasīt “balto grāmatu” un noteikt zaķa pēdas bezsniega laikā. Tolaik bija tik daudz garaušu, ka uz atvadām, kad bija jāiet dienēt, Vladislavs nomedīja viesiem 43 zaķus! Tajos nabadzīgajos laikos svētki izdevās vareni.

Gan Gribulis, gan Maļinovskis tagad ir nopietni, solīdi un cienījami cilvēki. Tikai jaunībā bija tādi paši nebēdņi kā visi. Vladislavs atceras: “Kādu reizi mēs medījām zaķus Daugavas kreisajā krastā. Apmierināti ar medībām braucām mājup ar divriteņiem — mugursomas bija pilnas ar medījumu. Griežam pedāļus, panākam līnijratus ar jautru meiteņu kompāniju, blakus tipina sētas krancis. Es pirmais apdzinu pajūgu, bet draugs, panācis braucējus un nenoņēmis šauteni no pleca, nospieda gaili. Šāviens gaisā ne tik daudz nobiedēja daiļo dzimumu, cik šuneli. Tas metās tieši zem mana velosipēda priekšējā riteņa, nu tad es arī gāzos kūleņiem. Mēs, brašie mednieki, gribējām pasmieties par meitenēm, bet iznāca otrādi. Tolaik es taču gandrīz nokārtoju sporta meistara normu velobraukšanā, piedalījos republikas mēroga sacensībās.”

Parasti visi mednieki veic iegūto trofeju uzskaiti. Kad es uzdevu šo nodeldēto jautājumu topošajam jubilāram, viņš atklāti atzinās, ka sen vairs tās neskaita. Pēc maniem ilgajiem pierunājumiem Vladislavs aplēsa, ka aļņu, tāpat kā mežacūku, sanāks ap simtu. Bet vilku ir tikai trīs, un savā atmiņā mednieks visos sīkumos glabā tos neaizmirstamos triumfa mirkļus.

Tas bija tālajā 1975. gadā... Medīja Bērziņu pusē, kur ierīkoja mastu mežacūkām, un viena šāvēja priekšā iznāca vilks, taču mednieks kļūdījās, domādams, ka tas ir suns. Pieredzējušo šāvēju komanda nogrieza pelēkajam plēsoņam ceļu uz Baltkrieviju, un jau otrajā mastā trīs četrus gadus veca vilcene parādījās Gribuļa numurā. Dubultšāviens no četrdesmit soļu attāluma izrādījās precīzs, taču spēcīgais zvērs pirmsnāves agonijā vēl izlēca tīrumā un tikai pēc tam apklusa. Otrā tikšanās ar pelēko plēsoņu notika pēc astoņiem gadiem Svariņu medījamajās platībās, kad mednieki šāva aļņus valstij. Gribulis prata trāpīt mērķī, un ar pirmo šāvienu trāpīja kaklā vilkam, kas skrēja garām. Tas, pagulējis dažas minūtes, piecēlās kājās un sāka attālināties. Otrā lode (mugurā) apstādināja plēsoņas skrējienu. Kad pēc gadiem trim Konstantinovas apkaimes mežos Vladislava priekšā iznāca vilks, pietika ar vienu trāpīgu šāvienu krūtīs. Žēl, ka tā vilka āda nav saglabāta. Tolaik bija pieņemts realizēt ādas, lai saņemtu 70 rubļu prēmiju.

Kurš no medniekiem nepazīst šāvēju Gribuli? Par viņa trāpīgajiem šāvieniem sacerēti patiesi un nepatiesi stāsti. Tikai viņš nemīl īpaši lielīties. Man bija grūti pierunāt spītīgo sarunbiedru atcerēties gadījumu, kas notika pirms 40 gadiem, kad pīļu medību atklāšanā Obabijes purvā uzstādīja personīgo rekordu, nomedījot 45 meža pīles! Gadījās (un ne reizi vien) ar četriem šāvieniem trāpīt diviem pāriem pīļu. Trāpīgie šāvieni prasīja saspringtus treniņus. Rajona vēsturē Vladislavs Gribulis ir slavens ar to, ka uzbūvēja Adamovā gan apaļo stendu, gan “skrejošās mežacūkas” sektoru, kur stažējās daudzi iesācēji mednieki. Par metodiskajiem nopelniem viņš pat saņēma Latvijas mednieku un makšķernieku biedrības goda rakstus.

Gadi it kā nemaz nebūtu skāruši mednieku veterānu. Viņš visādi mēģina izvairīties no ārstiem un zālēm, uzskatot medības par vienīgo možuma un veselības avotu: vārgulim nav ko darīt mežā. Nešaubos, ka Vladislavu jubilejā apsveiks daudzi. Taču galveno dāvanu viņš sagatavoja sev pats. Aizpagājušajā sezonā pieredzējušais kolektīva “Skaistas mednieks” šāvējs nogāza sešas mežacūkas un alni.

Tas ir lielisks personīgais rezultāts, par ko sapņo daudzi. Taču ne jau tas ir galvenais: īstenojies dzīves sapnis, kad Indricas upītes krastā viņa numura priekšā parādījās meža kaķis. Šo mirkli viņš gaidīja visu mūžu. Par lūša ādu un galvaskausu izcilā mednieka apbalvojumu krātuve papildinājās ar divām zelta medaļām, kuras nesen Kalniešos pasniedza vecais draugs Ādolfs Ločmelis. Neapslacīt tādu prieku būtu grēks, to medību cienītājiem nevar pārmest.

Makšķernieki un mednieki nav pārmērīgi alkohola lietotāji, taču nav arī atturībnieki. Kad pēc mana lūguma balamutīgais Ločmelis pateica izdzertā mednieku uzlējuma kvantumu uz vīru pēc medībām pie ceptām svaigām aknām, tad iznāca tāds skaitlis, ka es neviļus iesaucos: “Tā ir slepena informācija!”

Aleksejs GONČAROVS