Publicētajos rakstos “Pa visvairāk sasāpējušo jeb Pavasara tēzes” mūsu lasītājs Mihails Rustamovs ieminējās arī par dzeramo ūdeni, kas neapmierina vairākumu krāslaviešu. Meklējot atbildes uz šo jautājumu, vērsāmies pie Sergeja Kritenko, SIA “Krāslavas ūdens” ārsta higiēnista. Lūk, speciālista viedoklis.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem manos pienākumos ietilpst dzeramā ūdens paraugu ņemšana un nogādāšana analīzēm, tas ir, visa rajona centralizētās ūdensapgādes kontrole, kā arī iegūto analīžu novērtējums un, ja tas ir nepieciešams, vajadzīgo pasākumu izstrādāšana pēc ekspertīzes rezultātiem. Saskaņā ar ES prasībām katrā pašvaldībā jābūt dzeramā ūdens kvalitātes kontroles sistēmai. Pamatojoties uz noslēgtajiem līgumiem, šīs funkcijas es pildu jau septiņus gadus gan Krāslavā, gan Dagdā, gan arī visos pagastos. Atbilstoši noteikumiem mūsu dienests atlasa analīžu paraugus pilsētās ik ceturksni, bet pagastos — no divām līdz četrām reizēm gadā.
Starp citu, pašvaldības uzņēmuma “Krāslavas ūdens” akreditētā ķīmiskā laboratorija ir Latvijā vienīgā firma, kura konkurences kārtā spēja pārņemt no valsts institūcijām ne tikai dzeramā ūdens, bet arī notekūdeņu laboratorisko kontroli. Kas sakāms par Krāslavu, tad mūsu pilsēta tiek apgādāta ar dzeramo ūdeni no artēziskām akām Rīgas un Grāfu Plāteru ielā, kā arī pilsētas kreisā krasta daļā — Priedainē. Pamatojoties uz daudzgadējiem laboratoriskiem pētījumiem, ūdens no visiem trim avotiem atbilst noteiktajiem standartiem. Izņemot vienu rādītāju — dzelzs saturu, kas svārstās no 0,5 līdz 5 mg uz litru. Lūk, kāpēc pilsētas ūdensapgādes sistēmā iekļautas trīs atdzelžošanas stacijas, kas attīra ūdeni līdz rādītājam 0,01 - 0,05 mg uz litru. Patlaban Latvijā pastāvošā norma ir 0,4 mg un tikai 2010. gadā tā tiks samazināta līdz 0,2 mg.
Ņemot vērā atsevišķu objektu epidēmisko svarīgumu pilsētās un laukos, mēs noteicām īpašu ūdens kvalitātes kontroli bērnu pirmsskolas iestādēs un skolās. Kas sakāms par Krāslavu, tad šo pakalpojumu sniedzam bez maksas — tas ir mūsu firmas ūdensvads. Pirms dažiem gadiem uzsākta savu laiku nokalpojušo maģistrālo ūdensvada tīklu metāla cauruļu nomaiņa pret mūsdienīgām no plastikāta. Tādējādi arī privātmājas guva iespēju pieslēgties atjaunotajam pilsētas ūdensvadam, kas, izmantojot mūsdienīgus materiālus, garantē kvalitatīva dzeramā ūdens saņemšanu.
Acīmredzams fakts: kaut arī teorētiski šķiet, ka viss ir labi, praktiski no krāniem netek kristāldzidrs ūdens. Tā ir ne tikai mūsu Krāslavas problēma. Dzeltenīgs ūdens liecina par dzelzs oksīdu piejaukumu, plus duļķainums. Ūdens krāsainuma cēloņi ir vairāki. Pirmkārt, ilggadējās ekspluatācijas laikā uz māju ūdensvada cauruļu sienām nogulsnējies tik daudz nosēdumu, ka tos vairs nav iespējams aizvākt. Otrkārt, sakarā ar tarifu piespiedu sadārdzināšanos ievērojami pazeminās ūdens patēriņš, kas palielina aizsērējumu caurulēs un neveicina to attīrīšanu. Treškārt, veicot avārijas un kārtējos remontus, straujas ūdenspadeves rezultātā izšaujas ūdens strūkla, un sāļu nogulsnējumi, kas sakrājušies uz ūdensvada cauruļu iekšējām sienām, nokļūst pie patērētājiem.
Norādītie faktori ir otrreizējais piesārņojums, un pastāv tikai viena vienīgā metode, kā atrisināt problēmu. Tā ir māju ūdensvada cauruļu nomaiņa dzīvokļu un komunālās saimniecības sistēmā. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā šis uzdevums nav reāls — tas prasa dārgu remontu. Varu ieteikt izmantot dzīvokļos filtrus, taču tie nodrošina tikai mehānisko attīrīšanu. Protams, duļķainums, krāsainums, rūsa ir nepatī-kami rādītāji, taču tie pārsvarā nekaitīgi veselībai.
Kas sakāms par diviem dabas avotiem Augusta un Siena ielā, tad krāslavieši uzskata, ka ūdens tajos ir tīrāks un garšīgāks. Patiesībā šie tā saucamie avoti ir bezsaimnieka statusā, bet tas nozīmē, ka ūdens kvalitāte tajos netiek kontrolēta. Nav izslēgts, ka pastāvošajos sociālajos apstākļos vajadzība pēc avotu ūdens palielinās taupības dēļ. Kā speciālists iesaku nelietot šo avotu ūdeni nevārītā veidā. Bažas gruntsūdeņu globāla piesārņojuma dēļ mūsu rajonam nav aktuālas. Krāslavā ūdeni saturošie slāņi atrodas 35 - 100 metru dziļumā, bet māla slāņi uz tiem pasargā gruntsūdeņus ne tikai no cilvēka neapdomīgas rīcības, bet arī no iespējamā radioaktīvā piesārņojuma. Taču nedrīkst izslēgt, ka ilgstoša un sistemātiska Daugavas un tās baseina piesārņošana var negatīvi ietekmēt arī pazemes ūdens artēriju kvalitāti. Kopumā Krāslavas pazemes avotu ūdeni var un vajag uzskatīt par garantētas kvalitātes un nekaitīgu cilvēkam. Un pēdējais: jo mazāka pilsēta, jo augstāka ir ūdensapgādes pašizmaksa. Ar to daļēji izskaidrojama pakalpojumu tarifu piespiedu sadārdzināšanās, ko krāslaviešiem piedāvā SIA “Krāslavas ūdens”.
Aleksejs GONČAROVS