Tā tas iecerēts...

Ja izvaltiešiem ir slavenās humoristes Zoļa un Zepa, tad asūniešiem to ir divtik: Madaļa, Broņa, Aņeita un Vereita, kuras tēlo Olga Lukjanska, Alīna Jeremenoka, Inga Bleidele un Regīna Rutka. Dažreiz skatītājus uzjautrina visa četrotne, dažreiz uzstājas trijatā, bet plašāk pazīstams ir duets: Madaļa jeb Magdalēna, kuru atveido tautas nama vadītāja Olga un Broņa jeb Broņislava, kuru tēlo pirmsskolas audzinātājas palīdze Alīna. Asūniešu humoristes vēl nevar lepoties ar tik bagātu pieredzi, kā izvaltiešu Zoļa un Zepa, taču jau ir skatītāju atzītas un iecienītas.

Asūnes teatrālās grupas sirds un dvēsele visticamāk ir Olga, kuras dzimtene faktiski meklējama Ķepovas pusē. Uz Asūni pusotra gada vecumā viņu atveda vecāki, kuri pārcēlās šurp uz pastāvīgu dzīvi. Vietējo tautas namu Olga vada kopš 1994. gada 1. janvāra — vairs jau nav tālu līdz 15 gadu jubilejai šajā amatā. Viņas pirmā profesija bija sakaru operatore — nākamo pēc vidusskolas Olga pabeidzu pasta skolu. Šodien viņa atļaujas pajokot: “Pastam problēmas? Visi darbinieki aizgāja strādāt kultūrā, bet ar kultūru mums problēmu nav!” Pārkvalificējās gan tikai 1999. gadā, kad pabeidza Rīgas kultūras skolu. Mācīties turpina šobaltdien, par ko liecina kaudze diplomu, sertifikātu, apliecību.

“Visam sākums bija tad, kad jaunieši no iniciatīvas grupas “Ašo kompānija” pabeidza mācības un aizgāja katrs savu ceļu,” Olga gremdējas atmiņās, atbildot uz jautājumu par humormākslas pirmsākumiem Asūnes tautas namā. “Tā laika jaunieši jau ir pieauguši, praktiski visi ir izveidojuši savas ģimenes. Man vajadzēja aizpildīt izveidojušos robu kultūras programmā, taču situācija izveidojās tā, ka šo jauniešu vietā nebija kam strādāt. Īsti neatceros, kā dzima doma par joku dzīšanu, bet es zināju, ka skolā strādā žiperīga skolotāja Alīna, kura ir laba runātāja, spēj tikpat kā tukšā vietā ne no kā radīt interesantas lietas, māk zīmēt, veidot un daudz ko citu, bet tā jau būtu atsevišķa tēma. Sākumam sameklēju šādus tādus materiālus, aizgāju pie viņas ar piedāvājumu: “Pamēģināsim!”. Šķiet, pirmoreiz uzstājāmies pensionāru ballē, pēc tam Latvijas Republikas proklamēšanas svētkiem veltītajā pasākumā mums piebiedrojās Inga un Regīna, kuras arī strādā skolā. Biežāk gan māžojamies divatā ar Alīnu. Pusotra gada laikā mums notikušas daudzas izrādes: pensionāru ballē, Ziemassvētkos, Valentīna dienā, Lieldienās, valsts svētkos, zemnieku ballē, groziņu vakaros un citos pasākumos, arī izbraukumos. Nevar jau visu laiku dziedāt un dejot, kaut kas cits arī jāparāda cilvēkiem. Šādus tādus jokus pašas izdomājam, no veciem žurnāliem aizņemamies kādu ideju, kuru apaudzējam ar kaut ko mūsdienīgu, pielāgojam šīsdienas problēmām.”

Skatuves vārdu katra dalībniece izvēlējās pēc saviem ieskatiem. Olga stāsta, ka viņai ļoti iepatikās Madaļa, jo viņai vecvecmāmiņa bija Magdalēna. Arī Broņa jeb Broņislava Asūnes pusei nav pilnīgi svešs vārds. Piemēram, Račevā sastopams šobaltdien.

Tērpus skatuves dīvas cenšas sameklēt maksimāli smieklīgākus, piemēram, savācot nevienam nederīgās lupatas no humānās palīdzības kravas. Izvaltā jubilejas pasākumā Madaļa un Broņa izklaidēja skatītājus, tērpušās apakšveļā, kuru skatītājs novērtēja kā viserotiskāko. Izrādās, seši pāri erotiskās apakšveļas tika atlasīti no humānās palīdzības kravas, nevis saņemti pret taloniem, kā pasākumā stāstīja humoristes: “.. “trusiki” drusceit spīž par tū, ka iz talonim.” Nācās izplēst strēmeles, jo kādreiz, kad to veļu dalīja, bijušas tievākas, tagad — izaugušas...

“Labi, ka arī jums patika,” smejas Olga, kad paužam savu sajūsmu par dueta priekšnesumu Izvaltā. “No sirds centāmies. Bieži improvizējam, jo ne vienmēr iznāk laiks mēģinājumiem, tad viss dzimst norises gaitā. Kā par tiem izkritušajiem zobiem: kamēr no Asūnes uz Izvaltu atbraucām pa bedraino ceļu, visas iekšas izkratījām un zobus pamatīgi izklabinājām — tas uzreiz klājās virsū sagatavotajam tekstam un spērām laukā uz skatuves.”

Erotika un himna “dzimtenītei” ir tēmas, kas humoristu aprindās nekad neizsīks, jo tā ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, kas bija, ir un būs. Tiesa, mūsdienās erotikas, šķiet, ir vairāk, labuma mazāk — dzimstība arvien sarūk. Laikam tālab, ka ar acīm skatīties var, rokām aiztikt neļauj. Savukārt “dzimtenītei” tagad ziedu laiki: kurš gan iedomāsies apglabāt tuvinieku bez cienasta, bet šodien laukos bēres seko bērēm.

Saviem skatītājiem Asūnes humoristes adresē tikai vissirsnīgākos vārdus. Viņas atļaujas uzbraucienu pat savai pagasta vadībai un citiem kungiem, ja pelnījuši. Bet uz zoba pavelk sirsnīgi, bez ļaunuma. Ja jau priekšniecība nav aizliegusi uzstāties, tad viss bijis pamatoti un normas robežās. Popularitāte ir tik liela, ka uz Ziemassvētkiem humoristes bija pat sagatavojušas savu labāko darbu izlasi.

“Asūnieši mūs vienmēr saprot,” uzsver Olga. “Citreiz mūs uzstājīgi lūdz atkārtot spilgtākos priekšnesumus. Pagaidām mums vēl nekad nav nācies uzjautrināt kāzu viesus, bet pērnā gada aprīlī pārģērbāmies par “fabrikas meitenēm” un sarīkojām jautrus vārtus, kad precējās viena meitene no kādreizējās “Ašo kompānijas”. Ja cilvēki ir no pašu loka, kāpēc nepamuļķoties? Viņi jokus sapratīs, uztvers ar smaidu arī to, par ko svešs varbūt pat noskaistos.”

Vai kāds noskaistos arī par to, ja ar humoru bagātīgi apveltītās asūnietes apspēlētu “kultūras šķūni”, proti, sava pagasta necilo tautas nama ēku? Tā kā tajā nav daudz darbinieku — iestādes vadītāja, ansambļa vadītāja un apkopēja — tad ceturtā dalībniece varētu tēlot kādu atbildīgo amatpersonu. Lieliska izrāde sanāktu!

Šo piedāvājumu Olga uztver ar smiekliem: “Mēģinājuši neesam, bet laikam mums četrām būs jākāpj uz jumta tajās erotiskajās biksītēs un jādejo. Kā gan vēl pievērst uzmanību mūsu pagasta lielākajai sāpei? Joki cilvēkiem vajadzīgi veselībai un panākumiem, bez tiem dzīvē nekādi nevar iztikt.”

Iespējams, ka dejošana uz jumta erotiskajās biksītēs būtu gana uzrunājoša. To, ka pasacīt svarīgāko var arī bez vārdiem, asūnietes Broņa un Madaļa pierādīja Izvaltā, sarīkojot gana spilgtu mēmo šovu, kurā lauciniece tik cītīgi kopēja pilsētnieci, ka zālē publika smējās, vēderus turēdama. Tāds savdabīgs pretstatu kontrasts ar dziļu humora devu. Grūtāk atbilst savam imi-džam laikam jau bija tieši Alīnai, kura tēloja neaptēstu laucinieci. Viens no svarīgākajiem elementiem šovā bija atribūti, kas skatītājiem liktu domāt kā lauku babiņai un nedotu ne mirkli laika šaubām.

Pilsētnieces rokassomiņai Alīna lika pretī sava dzīvesbiedra vecmammas lielo veco čemodānu, kuru atveda no Ludzas. Īsts sava laika meistaru darinājums no laba koka. Tādus Alīna vēl ir redzējusi Rīgas seno lietu muzejā. Pilsētniece maciņā noglabājusi nelielu dārgā cilvēka fotogrāfiju, lauciniece savā koferī nēsā senu, uz auduma zīmētu portretu. Alīna pastāstīja, ka arī šī relikvija viņas rokās nonākusi no vecmāmiņas pūralādes, bet pats portrets tapis kara laikā — visticamāk kāds karavīrs ar krāsām uz auduma attēlojis sava dienesta biedra portretu. Iedomājieties, kā pilsētniece spiež pie sirds fotogrāfiju, bet turpat blakus lauciniece, notraukusi putekļus, to pašu dara ar ierāmēto gleznu, kas vietām salīmēta ar skoču, jo laika gaitā zaudējusi savu izturību! To visu papildina kustību plastiskums un atbilstoša sejas mīnika. Pilsētniecei rokas pulkstenis, lauciniecei — pamatīga izmēra agrāko gadu laikrādis, pilsētniecei pūdernīca ar spogulīti, lauciniecei — bezmaz trimo izmēra spogulis, kurā sevi var redzēt vai visā augumā, pilsētniecei — lūpu krāsa un uzacu krāsa, lauciniecei — biete lūpu krāsošanai, ogle — uzacīm. Pilsētniece iesmaržojas ar tualetes ūdeni, lauciniece izvelk diklofosa pudeli un gatava padalīties ar pilsētnieci, kura, pēc lauķes domām, blusu indēšanai iegādājusies pārāk maza tilpuma flakonu.

“Lauķi tēlot nav nekādas vainas,” smejas Alīna. “Tas ir pat sirdij tu-vāks personāžs, jo dzīvoju laukos un labi pazīstu šo vidi. Darboties ākstu grupā, kā reizēm pašas sevi saucam, mani uzaicināja tautas nama vadītāja. Ir interesanti, jo arī cilvēkiem, kuri skatās mūsu izdarības, tās patīk. Gados vecākie atceras savu jaunību, kas pagāja padomju gados, jaunie uzzina interesantas lietas no savu vecāku dzīves laika. Daudziem jauniešiem ir atklājums, ka ziepes, šampūnus, pat biksītes padomju varas gados varēja dabūt tikai pret taloniem. Man patīk tēlot jebko, ka tik jautri skatītājiem un pašiem. Tēlot kumēdiņus ir vieglāk nekā iestudēt kādu nopietnu lugu. Ja mums kas sajūk, var viegli izgrozīties ar savu izdomu, turpinot runāt no sevis. Skatītājam šķiet, ka tā tas arī iecerēts.”

Juris ROGA