Pa logu redzams mūsu vecais parks

Ar Irēnu Lukjansku mēs nekad nebijām tuvu pazīstami, lai gan abi esam mazpilsētas iedzīvotāji, kur gandrīz visi pazīst cits citu.

Pirms tikšanās redakcijā es kārtējo reizi iegriezos muzeja izstāžu zālē, lai uzmanīgāk apskatītu Irēnas gleznas. Ja vairākums studijas audzēkņu, saņēmuši uzdevumu uzgleznot senās arkas drupas dabā, galvenokārt gleznoja tikai mācību etīdes objektu, tad Irēnai uz audekla iznāca pat panorāma. Es domāju, ka radoša cilvēka svarīgākā īpašība ir apkārtējās pasaules personiskais redzējums. Tāpat kā spēja brīnīties, un daba viņu apveltījusi ar šo talantu. Divas gleznas par rudens tēmu, kurās dominē dzeltenie toņi, saista vērīgo izstādes apmeklētāju skatienus. Kā vēlāk noskaidrojās, vecā parka stūrīti rudens lapu zeltā Irēna noskatīja... pa studijas logu.

Pēc mana lūguma viņa atnesa uz redakciju agrāko gadu skices. Vairākums no tiem — etīdes, kas zīmētas uz baltām papīra lapām ar parasto zīmuli. Irēna aizrāvās ar zīmēšanu kopš agras bērnības, kad mācījās Krāslavas 2. vidusskolā, viņas darbi uzvarēja konkursos. Vēlāk bija mēģinājums stāties Mākslas akadēmijā. Apkopojot konkursa rezultātus, viņai piedāvāja studijas vēstures mākslas fakultātē. Irēna atteicās, ko vēlāk nožēloja, jo ar laiku varēja pāriet uz vēlamo nodaļu. Vairāk nekā divus gadu desmitus viņa nostrādāja tehnisko sakaru cehā, kur bija tagadējā vecākā studijas audzēkņa Ivana Bičkova kolēģe, kuru viņa ar cieņu sauc par Ivaniču. Kad strādāja, turpināja arī zīmēt: noformēja stendus, sienas avīzes, albumus. Mājās ar patiku apgleznoja istabu sienas, gleznoja ar eļļas krāsām, kas viņai sagādāja gandarījumu. Tie darbi galvenokārt uzdāvināti radiem un draugiem.

Laiks skrien putna spārniem, nemanot aug bērni. Vecākā, Margarita, turpina studijas Latvijas Universitātes maģistrantūrā. Anatolijs ir Rīgas Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātes otrā kursa students, bet Jana mācās trešajā klasē. Pēdējā laikā veiksme mazliet novērsās no manas publikācijas varones, kad viņa kļuva par bezdarbnieci. Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma — visbeidzot radās brīvs laiks jaunradei. Tāpēc pašlaik galvenais pelnītājs ģimenē ir dzīvesbiedrs Aleksandrs. Lai arī mācību gads Andreja Gorgoca studijā sākās agrā pavasarī, taču viņa ar ievērojamu nokavēšanos nodarbības sāka apmeklēt tieši 1. septembrī. Meistars un kursabiedri viņu uzņēma ļoti sirsnīgi, un tagad Irēna pati netic, ka četri darbi pēc pieciem nodarbību mēnešiem nokļuva uz nopietno mākslas izstādi.

Ekspozīcijai Irēna gatavojās ar nepacietību un atnāca uz to nedēļu iepriekš. Muzeja darbiniece Alla izņēmuma kārtā atļāva iesācējai māksliniecei apskatīt pirmos izstādes darbus. Protams, viņu pārņēma prieks. Izmantojot gadījumu, Irēna sāka vērīgi aplūkot skolotāja darbus. Uzreiz pamanīja augstu izpildes tehniku. Viņu pārsteidza ar akvareļkrāsām uzgleznotie ainavu skati un klusās dabas ar ziediem, kas uzgleznotas ar eļļas krāsām. Kā apburta ilgi stāvēja pie gleznas “Deja Vecrīgā”. Patīkami pārsteidza arī kursa biedrenes Ingas portrets. Andrejam izdevās precīzi parādīt gan raksturu, gan arī dvēseles stāvokli. Toreiz Irēna skaidri sajuta: gleznošanai piemīt liels spēks.

Uz prezentāciju viņa gāja kā uz ilgi gaidītiem svētkiem, tā tas arī notika. Vispārējā eiforija, kas pārņēma studijas audzēkņus un tēlotājas mākslas cienītājus, netraucēja apskatīt veiksmīgo ekspozīciju. Atceroties to priekpilno dienu, Irēna atklāti atzinās, ka viņai patīk arī radošā ceha kolēģu darbi. Piemēram, Jevģēnijs Iļjiņecs ir interesants ar neizsīkstošām radošām iecerēm, bet Ainas Annicānes darbos jūtama agrāk iegūtā mākslas pieredze. Studijas vecākais kolēģis Ivaničs patīkami pārsteidza publiku ar skaistiem ainavu skatiem un kluso dabu ar rudzupuķēm. Zelta krāsās laistās Marinas Procevskas “Saulespuķes”, veiksmīgi izvēlētais rāmis tikai pastiprināja kopējo harmoniju.

Irēna atzīstas: “Tā janvāra prezentācija man bija pirmā pašapliecināšanās. Nē, pagaidām es neesmu māksliniece, esmu tikai audzēkne. Pateicos liktenim, ka satiku Andreju Gorgocu. Manā dzīvē viņš ienāca tieši tajā periodā, kad radās iespēja nopietni pievērsties jaunradei. Domubiedru lokā un labestīgā skolotāja paspārnē es jūtos pilnīgi komfortabli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pa studijas logu paveras skats uz veco parku: manu iemīļoto vietu pilsētā, ar kuru saistīta visa dzīve. Agrāk daudz ceļoju, taču, arī atrodoties tālumā, stipri jūtu Krāslavas pievilkšanas spēku. Meita Margarita, kura vienu reizi pabija nodarbībās studijā, izrādīja lielu interesi par mākslu un jau uzzīmēja pirmo veiksmīgo skici ar zīmuli. Arī viņa grib apmeklēt nodarbības pie meistara...”

Aleksejs GONČAROVS