Ērču sezona sākusies priekšlaicīgi

Sabiedrības veselības aģentūras epidemioloģe Antra Bormane informēja, ka ērču monitorings tiek veikts Eiropas komisijas finansētās programmas ietvaros, tās mērķis ir noskaidrot ērču aktivitātes svārstības gan Eiropā, gan valstī pēdējo gadu laikā. Vien-laikus tiek vākta un analizēta dažāda cita retrospektīva informācija. Šajā programmā piedalās visas Eiropas valstis, ieskaitot mūsu kaimiņvalstis.

Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas ārēji līdzīgas ērču sugas — suņu ērces (Ixodes ricinus) un taigas ērces (Ixodes persulcatus), kas pārnēsā ērču encefalīta vīrusus, borēlijas, ērlihijas un, iespējams, arī citus, pagaidām vēl pasaulē mazāk pētītus infekcijas slimību ierosinātājus.

— Kā praksē norit ērču monitorings?

— Ar speciālām metodēm dažādās Latvijas vietās, tajā skaitā arī Krāslavas rajonā, tiek veikta ērču uzskaite noteikta garuma maršrutos, lai sezonāli un pa gadiem salīdzinātu, kāda ir to aktivitāte — pieaug vai samazinās. Vēlāk laboratorijā tiks noteikts, vai ērces ir inficētas. Šis ir trešais gads, kad šādu monitoringu veicam, izbraucot uz vairākiem Latvijas rajoniem vienreiz mēnesī.

— Kāda situācija ir izveidojusies mūsu rajonā?

— Vispirms gribu pateikt, ka šis ir pirmais gads, kad ērču aktivitāte sākusies ļoti agri — 13. februārī SVA speciālisti devās uz Jelgavas rajonu, kur konstatēja pirmās aktīvās ērces. Tā kā zeme šoziem nebija sasalusi, tikko nokusa sniegs, ērces kļuva aktīvas. Šobrīd ērču aktivitātes rādītāji valstī ir salīdzinoši augsti. Parasti ērču aktivitāte sākas tikai marta beigās, kad nokūst sniegs. Savukārt oktobra beigās un novembra sākumā tā beidzas. Līdz šim sezonā augstākais ērču aktivitātes pacēlums bija vērojams maijā/jūnijā, bet, iespējams, šogad to novērosim agrāk.

Vietās, kur jūsu rajonā esam pētījuši situāciju, ērču relatīvais blīvums uz kilometru nav no augstākajiem valstī. Tas ir pat zemāks nekā vidēji Latvijā, tostarp arī saslimstība ar ērču encefalītu šeit ir zemāka par vidējo valstī.

Šogad 17. martā Krāslavā monitoringa vietā atradām 18 ērces vidēji uz diviem kilometriem.

— Lai gan pēdējo gadu laikā vidējais ar ērču encefalītu inficēto cilvēku skaits samazinās, katru gadu ar ērču encefalītu arvien inficējās desmitiem cilvēku. Kuri ir apdraudētākie rajoni?

— Visā Latvijā ir vietas, kur ir vairāk inficētu ērču, kā arī vietas, kur tādu ir mazāk. Šajā programmā inficētības pakāpes pārbaude vēl tikai notiks, bet jau varu pateikt, ka pagājušajā gadā Latvijā no visām mūsu savāktajām un izmeklētājām ērcēm vidēji 0,7% bija inficētas ar ērču encefalīta vīrusu; kopīgā pētījumā ar Latvijas universitāti noskaidrots, ka vidēji 30% ērču inficētas ar ar Laima slimības ierosinātāju. Ērces pārnēsā arī citu reti sastopamu infekciju ierosinātājus, kā ērlihijas un babēzijas.

Bet nav tā, ka vienā rajonā ir 5% inficētu ērču, otrā — 0,2%. Ērces izplatītas teritorijā agregātveidīgi — vienos simts metros viņu var savākt ļoti daudz, bet dažus metrus tālāk, biotopam mainoties, to ir ļoti maz. Tieši tāpat ar inficētību. Vienā vietā, kur viņu izbarotāji (siltasiņu dzīvnieki) bijuši inficēti, ērču inficētība izrādīsies procentuāli augsta, ja mēs tur savāktu visas ērces, turpat blakām, pēc simts metriem, tā var būt ļoti zema. Mēs nevaram apgalvot, ka vienā rajonā var inficēties, otrā — nē, jo visā Latvijā var sastapt gan inficētas, gan neinficētas ērces.

— Vairākums iedzīvotāju mūsdienās zina, lai pasargātu sevi no ērču encefalīta, vislabākais profilakses līdzeklis ir vakcinācija. Bet kā ir ar Laima slimību?

— Eiropā pret Laima slimību vakcīnu pagaidām nav izdevies izgudrot, jo ierosinātāju spektrs ir pietiekami plašs. Laima slimība ir infekcija, kuru izraisa baktērija Borrelia burgdorferi s.l. Ar šo infekciju cilvēks var saslimt pēc inficētās ērces piesūkšanās, īpaši tad, ja ērce bijusi piesūkusies ilgāku laiku. Atšķirībā no ērču encefalīta vīrusa, kas iekļūst asinīs uzreiz, borēlijas no ērces var iekļūt cilvēka organismā arī pēc vairākām stundām vai diennaktīm. Tālab ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk atklāt piesūkušos ērci un to pareizi noņemt, ērci nesaspiežot, un uzmanoties, lai tās iekšējais saturs nenokļūtu koduma vietā.

Laima slimību, ja savlaicīgi diagnosticē, var izārstēt ar antibiotikām, bet pret ērču encefalītu nepieciešams vakcinēties, jo šai slimībai nav specifiskas terapijas, un iespējamas arī smagas sekas — nervu darbības traucējumi uz visu mūžu. Laima slimību reizēm grūti diagnosticēt, un, ja tā tiek ielaista, arī iespējamas grūti ārstējamu seku parādības.

— Kā vēl var pasargāt sevi no saslimšanas ar ērču pārnēsātajām infekcijas slimībām?

— Dodoties mežā, krūmājos un nekoptās pļavās, ir jānodrošina apģērbs tā, lai ērces nevarētu pakļūt tam apakšā. Tas ir pats galvenais, kas jāievēro arī tiem, kuri potējušies pret ērču encefalītu. Proti, lai nepieļautu ērces piesūkšanos, pirms došanās mežā, apģērbs jāpielāgo tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt: bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, apkaklei un aprocēm jābūt cieši pieguļošām. Sevišķi labi jānodrošina potīšu un stilbu rajons, kur ērces pieķeras visbiežāk. Galva jānosedz ar kapuci vai jālieto cita galvassega, lai, cilvēkam pieliecoties pēc sēnēm vai ogām, ērce nevarētu nokļūt uz galvas. Ieteicamas gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas. Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai ieraudzītu un laikus notrauktu pa to rāpojošas ērces. Pārnākot mājās, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērču. Ja tas ir karsts laiks, vajadzētu ģērbties plānā apģērbā, bet ievērot visu iepriekš sacīto.

— Valda arī tāds uzskats, ka ērce var uzkrist no koka...

— Tas ir kļūdains uzskats, ērces no koka nekrīt. Aktīva ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram cilvēka potītes augstumā no zemes, gaidot, kad kāds ies garām, kam varēs pieķerties. Vēsā laikā ērces ir tuvāk zemei, karstā — cenšas uzrāpies augstāk, orientējoši tās var sastapt aptuveni līdz metra augstumā no zemes. Visbiežāk ērce cilvēkam pieķeras rajonā no potītēm līdz ceļgaliem un tad lēnām rāpo uz augšu. Ja tā tiek zem apģērba, tad piesūcas. Caur apģērbu, arī caur plānu, tās nevar neko nodarīt un nekad nepiesūcas, jo ērcei nepieciešams tiešs kontakts ar ādu.

Aplamais uzskats, ka ērce nokrīt no koka, agrāk bija tik izplatīts, ka pat mūsdienās mežā vēl var sastapt cilvēkus, kuri satinuši drēbēs ķermeņa augšdaļu, bet lejā, kur vislielākais apdraudējums, nekas nav darīts, lai nepieļautu ērces piesūkšanos.

Nepieciešams īpaši uzsvērt pareizu ģērbšanos, ko cilvēki nereti uzskata par mazsvarīgu pasākumu. Mūsu ilggadīgā pieredze ērču monitoringa vietās liecina, ka tas ir ļoti efektīvs paņēmiens, lai izvairītos no ērču piesūkšanās, proti, jānodrošina apģērbs tā, lai ērces nevarētu pakļūt tam apakšā. Vakcinēšanās ir nepieciešama ērču encefalīta profilaksei, bet lai izvairītos no citām ērču pārnestām infekcijām, pareizam apģērbam ir izšķiroša nozīme.

— Kādas ir tās vietas, kur cilvēks var justies drošāk, un kurās viņam jāpiedomā vairāk?

— Relatīvi drošāk var justies sausos, skrajos priežu mežos, kur zemsedze praktiski ļoti nabadzīga — sūniņas, ķērpji un kur nav kupla pameža, brikšņu vai kaudzēs samestu zaru. Tādās vietās ērces atrodam ļoti minimālā daudzumā, varbūt iespējams savākt vienu-divas uz visu mežu.

Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas. Visbiežāk tās sastopamas Latvijā tik ļoti izplatītajos briksnājos. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs, krūmājos, vietās, kur ir veca zāle, sakrituši zari, arī izcirtumos, kuri mūsdienās tiek atstāti lielā nekārtībā. Zaru kaudzes, gara zāle, vairākus gadus nekoptas vietas, kur zāle netiek gadiem izpļauta — tā ir ļoti labvēlīga vide gan ērču izbarotājiem, gan pašām ērcēm. Koptā regulāri izpļautā pļavā ērces praktiski nevar atrast.

Uzsveru, ka viens no faktoriem, kas ietekmē un palielina ērču aktivitāti, ir šie nekoptie lauki un meži, kas Latvijas neatkarības gados daudzviet pilnīgi aizlaisti: netiek savlaicīgi izpļautas pļavas, izcirsti krūmi, iztīrīts mežs. Ja arī tas tiek darīts, tad izcirstie krūmi un koki tiek samesti turpat, kas arī palielina ērču izplatību.

— Dzirdēts viedoklis, ka pie ūdeņiem — dīķu, upju ezeru, krastos, pludmalēs — ērču nav. Cik taisnības?

— Tā nav taisnība. Ērču eksistencei nepieciešams mitrums, tāpēc tieši sausos un tīros silos tās tikpat kā nav sastopamas. Ja peldvietas tiešā tuvumā ir krūmi, mežs, gara zāle, tad ērces tur varētu būt. Atpūšoties dabā, būtībā ir jāuzmanās visās vietās. Ik pa brīdim ir jāpaskatās sev uz biksēm un apģērbu, ja uz tā pamana rāpojošu ērci, tā ir jānotrauc. Starp citu, ērcēm ir dažādas attīstības stadijas. Jāievēro, ka nimfu (nepieaugusi ērce) piesūkšanās pēdējos gados konstatēta tikpat bieži kā pieaugušo ērču piesūkšanās, un ērce arī šajā stadijā pārnēsā infekcijas slimību ierosinātājus. Bet tieši 1,5 mm mazā ērču nimfa cilvēkiem mazāk pazīstama un pamanāma nekā izmēros lielākā pieaugusī ērce. Bet tās abas ir bīstamas, jo pārnēsā visus slimību ierosinātājus.

— Kā noņemt piesūkušos ērci?

— Ja ērce tomēr piesūkusies, tā pēc iespējas ātrāk jādabū nost. Pareiza un ātra ērces noņemšana ievērojami samazina inficēšanās risku. Ieteicams, lai ērci noņem medicīnas darbinieks. Ja tas nav iespējams, tad ir jārīkojas ļoti uzmanīgi. Nepareizi noņemot ērci, var saspiest tās ķermeni, brūcē var iekļūt ērces iekšējais saturs, palielinot risku saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām.

Pirms ērces izvilkšanas ar spirtu jādezinficē vieta, kur tā piesūkusies — ērcei virsū pāris minūtes jāpatur spirtā samērcēts vates tampons. Ērces izvilkšanai vajadzētu izmantot izturīga diega cilpu, ko apsien ap ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai, un, velkot aiz galiem, izņem ērci. Vēl labāk izmantot speciālu pinceti, ar ko jāsatver ērce pēc iespējas tuvāk ādai, cenšoties ērci nesaspiest, un lēni ar vienmērīgu kustību jāvelk ārā. Pēc ērces noņemšanas tās piesūkšanās vietu apstrādā ar spirtu. Rokas obligāti rūpīgi jānomazgā ar ziepēm. Ja cilvēks nav vakcinēts pret ērču encefalītu, jāapmeklē ģimenes ārsts vai tuvākā ārstniecības iestāde.

— Kādreiz cīņā ar piesūkušos ērci bija populāra augu eļļa. Tam ir jēga?

— Eļļu nedrīkst lietot, turklāt jēgas šajā gadījumā tai nav nekādas. Spirts dezinficē brūci un liek ērcei atslābt — to vieglāk izvilkt. Ja ērce pamatīgi piesūkusies, ar snuķīti tā burtiski “iecementējas” ādā. Piesūcoties ērce caur snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas ar vielām, kas mazina sāpes un cilvēks ērces kodumu parasti nejūt. Tādēļ ir arī iespējami gadījumi, kad ērce pati nokrīt, pirms tā pamanīta.

— Dzirdēta arī tāda aplamība, ka ērce pilnībā palien zem ādas...

— Sūcot asinis, vairāku dienu laikā ērces izmērs krietni pieaug, bet ērce nekādi nevar palīst zem ādas.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA