2. Par visvairāk sasāpējušo jeb Pavasara tēzes

Tāpēc arī pilnīga vienaldzība pret apkārtējo vidi un ciniska attieksme pret vēstures mantojumu. Zaudēts pusotra desmita gadu, un tikai pirms diviem gadiem mēs sapratām: laiks ieviest pienācīgu kārtību Krāslavā, kuru tās vecie iedzīvotāji pamatoti dēvē gan par Latvijas Šveici, gan par Latgales pērli. Par to pastāvīgi atgādina arī mūsu cienījamais lasītājs Mihails Rustamovs.

Tilta būvi pāri Daugavai pilsēta gaidīja ļoti ilgi. Notika gandrīz vai brīnums, kad divu tūkstošgadu mijā Krāslava “norakstīja” prāmja pārceltuvi, kas radīja visai nopietnas problēmas Daugavas kreisā krasta iedzīvotājiem. Pēc Mihaila Rustamova domām mēs, saņēmuši tādu dāvanu, nezin kāpēc nesteidzamies ieviest elementāru kārtību. Var kavēties ar dokumentācijas noformēšanu, taču nesaimnieciska attieksme pret sarežģīto tehnisko būvi nav pieļaujama. Autors jautā: kas veic nepieciešamo tehnisko uzraudzību un kopšanu, kāpēc nav uzstādītas ceļa zīmes pārceltuves pār Daugavu zonā, kā tas bija agrāk?

“Aplūkojis tilta ārieni, mani neviļus pārņēma kauna sajūta,” tālāk raksta Rustamovs. “Mūsu pašmāju “dzejnieki” aprakstījuši margas ar dažādiem necenzētiem vārdiem, kas duras acīs. Mums tā patīk skandināt par tūrisma perspektīvām Krāslavā, bet nekādi neattapāmies paņemt spaini krāsas un atjaunot margas. Nav jau svarīgi, kā īpašumā atrodas tilts. Mūsu bērni un mazbērni, nevis iebraucēji jaunieši un jaunietes taču demonstrē kultūras trūkumu tik dīvainā veidā. Tāpēc pašvaldības pienākums ir visīsākajā laikā veikt kaut vai margu kosmētisko remontu. Vai tad tiešām pilsētas vadītāji līdz šim nav pamanījuši šādu nekārtību?

Vienaldzība, tāpat kā nesaimnieciskums, pastāvīgi traucē pienācīgai pilsētas sakopšanai. Mūs sen neapmierina dzeramā ūdens kvalitāte. Kāds labums no tā, ka pakāpeniski tiek nomainītas maģistrālā ūdensvada caurules. Taču pēdējā posmā ūdens krānos nonāk pa sarūsējušām caurulēm, kas kalpo četrdesmit un pat piecdesmit gadu. Par kādu kvalitāti var runāt, ja daudzos dzīvokļos no krāniem sen tek nevis ūdens, bet gan “alus”! Interesanti zināt, vai tiek kontrolēta ūdens kvalitāte ūdenstornī? Gruntsūdeņu vispārējais piesārņojums ir acīmredzams fakts, un mēs, krāslavieši, neesam aizmirsuši to laiku, kad sanitārajiem dienestiem bija nopietnas pretenzijas pat pret dabisko avotu Augusta ielā. Vai tad tas nav paradokss, ka pilsētas ūdensvada remontam tiek tērētas milzīgas summas, bet ūdens kvalitāte nemaz neuzlabojas?

Pašvaldības uzņēmums “Krāslavas nami” neaizmirst paaugstināt apsaimniekošanas tarifus, tikai mēs, dzīvokļu īrnieki un īpašnieki, ne visai jūtam šīs iniciatīvas rezultātu. Ir mājas, kur bojāto ūdens notekcauruļu dēļ pamazām sabrūk sienas, mitrums iekļūst pamatos un pagrabtelpās. Vecā būvējuma mājām ir balkoni, kas patlaban rada nopietnus draudus iespējamā sabrukuma dēļ. Tā arī gaidīsim nelaimi?

Mums šķiet, ka pēdējā laikā novada domi nemaz neinteresē sabiedrības viedoklis, vairākuma pilsētnieku reālais dzīves līmenis, ka tā pārlieku atbalsta tarifu paaugstināšanu. Rodas iespaids, ka pašvaldība atradusi ļoti labu kontaktu ar sabiedrisko pakalpojumu regulatoru. Šajā sakarā man rodas konkrēts jautājums: ja regulatora pakalpojumi ir par maksu, tad kādu summu mūsu dome ir patērējusi šiem mērķiem, piemēram, 2007. gadā?

Cīņa par zaļo zonu saglabāšanu pašlaik izvērsusies valsts mērogā. Iztirgojot zemes īpašumu, cietusi zaudējumus arī Krāslava. Mihails Rustamovs, vēršoties ar laikraksta “Ezerzeme” starpniecību pie novada domes vadītājiem, lūdz sniegt precīzas atbildes uz jautājumiem: “Kā īpašumā pašlaik atrodas skatu laukums pie Daugavpils šosejas, iebraucot Krāslavā no rietumu puses, un kas konkrēti bija tā pārdošanas idejas autors? Kas ir grāfu bibliotēkas ēkas īpašnieks un kāpēc tas nepilda saistības arhitektūras pieminekļa saglabāšanā? Kam galu galā pieder bijušā dziesmu parka teritorija?”

Autors, tāpat kā vairākums cienījamā vecuma krāslaviešu, nekad nesapratīs, kāpēc bija jāpārvieto lieliska vasaras atpūtas vieta parkā pie upes pilsētas centrā uz tās nomali. Viņš atceras, ka gandrīz simts gadus dziesmu parks bija visiemīļotākā un visērtākā atpūtas vieta ar deju laukumu, kur tika atzīmēti daudzi vasaras svētki. Nevienam nav noslēpums, ka Krāslava pārvēršas par pensionāru pilsētu. Pagājušā gada svētki parādīja, ka daudziem cilvēkiem gados vairs nav pa spēkam uzkāpt stāvā kalnā, kas ved uz pils kompleksu, ļoti lielas neērtības tas sagādā arī jauniem vecākiem ar bērnu ratiņiem, kuri ir spiesti pārvarēt šo šķēršļu joslu. Pēcpusdienās saule virs estrādes ļoti traucē skatītājiem, ko steidzīgie arhitekti nebija paredzējuši.

Krāslavietis, kuram sāp sirds par savu pilsētu, pateicas vietējiem varasvīriem par to, ka uzsākta vecā parka sakopšana. Par maz ir aicināt cilvēkus kulturāli un aktīvi atpūsties, daudz svarīgāk ir radīt tam apstākļus. Laiks iekārtot mazas atpūtas zonas daudzdzīvokļu namu pagalmos, kurus automašīnu īpašnieki izmanto savu braucamrīku stāvvietām, bet pensionāriem un viņu mazbērniem liegta mierīga atpūta svaigā gaisā,” tā savu tēžu otro daļu pabeidz Mihails Rustamovs.

Aleksejs GONČAROVS