Daudz un maz

Savulaik, izvēloties profesiju, bijusī Ludzas puses iedzīvotāja neuzdrīkstējās realizēt savu bērnības sapni — kļūt par noformētāju. Viņa iestājās vieglās rūpniecības tehnikumā, pēc kura absolvēšanas nonāca Krāslavā.

“Pienāca valsts sadales laiks, es skatījos dzīvesvietai tuvākās — Ludzu, Rēzekni, bet vienā nevarēja piedāvāt darbu specialitātē, otrā — nebija kur dzīvot,” atmiņās kavējas Aija. “Negaidīti piedāvāja Viļānus, kur viss labi sakrita — darbs specialitātē, dzīvoklis. Dienā, kad jau jāsaņem diploms, laimīga devos uz tehnikumu, bet tur man negaidīti paziņo: “Jums nav ierakstīta darba vieta!” Es ātri uz ministriju, tur man piedāvāja brīvo darba vietu Krāslavas sadzīves pakalpojumu kombinātā. Izrādās, iepriekšējā darbiniece aizgājusi dekrēta atvaļinājumā. Neilgi padomāju un piekritu. Man tas derēja, jo Krāslavas rajons robežojas ar Ludzas rajonu, un 1982. gadā ierados jaunajā darbavietā. Divus gadus pastrādāju, apprecējos ar puisi no Skaistas — Andreju — un aizgāju dekrēta atvaļinājumā.”

Aija jau domāja, ka sēdēšanai uz koferiem gals, bet te tev nu bija! Vienistabas dzīvoklī rajona centrā nebija plašuma, turklāt Aijas tēvam nebija laba veselība. Balvos ģimenei piedāvāja plašu dzīvokli, un viņi pārbrauca. Aija iekārtojās sadzīves pakalpojumu punktā, Andrejs atrada sev traktorista darbu, bet ziemā bija kurinātājs. Balvos abi izturēja trīs gadus, jo dzīvesbiedru kāds iekšējs spēks vilka uz dzimto pusi.

“Kā gan kaislīgs makšķernieks var iztikt bez ezera!” smejas Aija. “Vispirms viņš aizmuka, es kādu laiku aizkavējos, jo man psiholoģiski ir ļoti grūti pārcelties no vienas vietas uz otru. Atgriezos vēlāk. Vēl paspēju uz kolhoza laiku, bet ar to dienu nācās aizmirst darbu specialitātē. Iekārtojos par kurinātāju, pēc tam gadu pastrādāju kolhozā labiekārtošanas un apzaļumošanas jomā: cirtām krūmus, iztīrījām parku, sakopām apkārtni. Kad vietējā bibliotekāre aizgāja dekrētā, es vienīgā piekritu nākt viņas vietā. Piedāvājumu izteica vairākiem, bet cilvēki atteicās, jo vecajā vietā bija pašiem jānes malka un jākurina.”

Paliekot uz pastāvīgu darbu bibliotēkā, Aijai nācās pārkvalificēties. 90. gadu beigās reizē ar astoņām citām rajona bibliotekārēm arī viņa neklātienē pabeidza Latvijas kultūras skolu un ieguva specialitāti — bibliotekāre. Taču izglītošanās process nav apstājies, viens no pēdējiem Aijas izglītības dokumentiem ir apliecinājums par apmācību kursu informācijas tehnoloģiju un interneta lietošanas iemaņu uzlabošanā — 45 akadēmiskās stundas Latvijas valsts un Bila & Melindas Geitsu fonda līdzfinansētā Latvijas publisko bibliotēku attīstības projektā.

Šodien Ļutu ģimene dzīvo Aijas vīra vecāku mājā ļoti skaistā vietā Dridža ezera krastā. Kopā ar viņiem ir arī Andreja mamma, pārējie vecāki jau miruši. Par vietas skaistumu liecina fakts, ka iepretī pāri ezeram ir uzbūvēts jaunais atpūtas komplekss “Dridži”. Aijas dzīvesbiedrs šobrīd likvidē savu kooperatīvu “Kalve”. Pēc Aijas vārdiem spriežot, kooperatīva tālāka pastāvēšana nebija iespējama, jo ne tikai tehnika noveco un prasa lielākus ieguldījumus, bet arī pasūtījumu skaits sarūk, jo arvien mazāk paliek to lauku tantiņu, kuras vēl tur lopus. Paši nolēmuši paturēt tikai piemājas saimniecību ar zemi un nedaudz lopu: trīs govis, bullītis, cūciņa un vistiņas. Sienu sagatavo ar tehniku, lauku darbos palīdzību neatsaka arī kaimiņš.

Andrejs ar Aiju izaudzinājuši divus dēlus — Agrim jau 24 gadi, Arnim — 22. Cik ir gadu mammai — jautāt neklājas, bet Aija pati nedaudz paver plīvuru: “Man — daudz un maz. Nodzīvots, šķiet, daudz, bet, lai saņemtu pensiju, gadu vēl ir pārāk maz.”

Dēli savulaik devušies projām uz Rīgu, abi saistījuši savu izglītību ar elektroenerģijas jomu. Agris mācījās Rīgas Tehniskajā universitātē, taču studijas nepabeidza — palika vien diplomdarbu aizstāvēt. Jaunietis izlēma pastrādāt būvniecībā, nopelnīt lielo naudu. Mamma gan pauž cerību, ka dēlam pietiks apņēmības pabeigt studijas — atlicis tik vien, kā kaķim asti pārkāpt. Arnis absolvēja Rīgas Tehnisko koledžu, pusotru gadu pastrādāja, tad saslima un ilgstoši ārstējās. No darba nācās aiziet, pašreiz puisis ir bezdarbnieks. Vecāku mājās atgriezies, apstākļu spiests. Tomēr rokas nav nolaidis, mēģinās iegūt augstāko izglītību, studējot neklātienē Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

Aijas senākā un lielākā aizraušanās ir adīšana. Šobrīd to papildinājusi arī grāmatu lasīšana. Izrādās, dienu pavadot bibliotēkā starp grāmatu plauktiem, neatliek laika ar baudu palasīt grāmatu, jo darba vietā jāpilda darba pienākumi.

Juris ROGA