Sirdis, kas alkst brīnuma

Savā vissvarīgākajā izrādē vakara galvenie personāži — trīs meitenes un seši puiši — nepievīla savu direktoru un skolu, sapulcējot uz pašu mūžā pirmo nozīmīgo un vissvinīgāko pasākumu milzum daudz ļaužu. Lai piedod man tie, kam šie vārdi liksies pārspīlēti, tomēr tieši tā es to redzēju: pārpildītajā zālē nebija kur ābolam nokrist! Skolotāji, vecāki, radi, draugi, paziņas un citi lūgtie viesi izstāvēja garu jo garu rindu, lai sveiktu izlaidumniekus, kuriem, kā apgalvoja direktors, skolas laikā nebija paraugbērnu statusa. Bet līdz ar to viņiem nebija ko zaudēt, varēja tikai iegūt. Un viņi ieguva, jo savu laimi garām nepalaida.

Viņi pirmie no skolēniem iemācījās dejot valsi, ko vakara gaitā turpat zālē apliecināja, izvēloties deju partnerus no septītās un astotās klases audzēkņiem. Ar līganiem pusapļa pagriezieniem skaistas meitenes un eleganti puiši iedzina skaudībā ne vienu vien vecākas un jaunākas paaudzes skatītāju.

Viņi un tikai viņi līdz šim ir veidojuši un izdevuši skolas avīzes numurus. Viņu klasē nebija atstumto, kas arī ir visiem patīkami. Mācībās panākumi mijās ar klupieniem, taču savu vietu zem saules viņi izcīnīja olimpiādēs un sacensībās.

Viņi — Inga Fjodorova, Inga Hmeļnicka, Juris Japiņš, Ainis Jurāns, Jānis Leikums, Aigars Miglāns, Ikars Šteinbergs, Dailis Tukāns un Jolanta Vaikule — ar pūlēm slēpa satraukumu, kad direktora vietniece Zenta Gaveiko lasīja pavēli: “Izsniegt apliecību par pamatizglītību...”

Zaļumiem izrotātā zālē klusu skanēja aizkustinoša mūzika. Emociju pārpilnos brīžos tā liek vienam, otram, trešam... vēl un vēl kādam notraust no vaiga nodevīgu asaru. Viņa bērnam ir pienācis izvēles laiks. Vecākiem reizēm šķiet, ka 15 gadu vecumā ir par agru, lai laistu bērnu pasaulē. Nekādiem vārdiem neizteiksi, cik ļoti viņiem negribas, lai lolojums sper šo atbildīgo soli. Vecāki vadās no vislabākajiem nodomiem, kas izpaužas vēlmē pasargāt bērnus no ļauna, paturēt savā tuvumā.

“Tomēr šo atbildīgo soli nevajag novilcināt”, skolēnus un vecākus aicina J. Tukāns. “Aroda nopietna izvēle nekad nav bijusi loterija, jo tā nav viegla lieta. Tas nav domāts vienai dienai, to jūs izvēlaties visai savai dzīvei.”

Pirms saņemt svarīgo dokumentu, katrs skolēns iededzināja savu svecīti, kuras liesmiņa simbolizēja zināšanas. “Jūsu zināšanas pašreiz ir līdzīgas svecītes liesmai, ko esat iedeguši savā pamatskolā — tās ir mazas maziņas. Dzīvojiet dzīvi tā, lai šī liesma jums kļūst par kvēlojošu un gaišu lāpu”, saviem audzēkņiem vēlēja J. Tukāns.

Katram tajā īsajā mirklī, kas viņus vēl pagaidām šķīra no direktora rokasspiediena, bija kas svarīgs bilstams. Samulsuši un neaizsargāti viņi centās kaut uz pusminūtīti paildzināt pēdējo, šķietami visīsāko, bet noteikti visskaistāko stundu savā mīļajā skolā. Solījās mīlēt, darīt labus darbus, neprasot, cik man par to dos, droši vērt vaļā jaunas durvis, pārvarēt grūtības, nebaidīties no puniem, ar saknēm palikt savā zemē un stipri kā ozolam turēties, tiekties pretī saulei.

Kopā ar izglītības dokumentu jaunieši un jaunietes saņēma skolas dāvinātu daiļliteratūras grāmatu un grāmatu latgaliešu valodā, ko viņiem dāvāja Lidija Leikuma, Izvaltas vidusskolas 1973. gada absolvente. Skolēniem tika atgādināts: “Atcerieties vienmēr, ka jūs esat mūsējie, jūs te vienmēr būsiet gaidīti! Te paliek jūsu darbs un domas.”

Zibsnī daudzu fotoaparātu zibspuldzes. Skatos, ka par galveno fotogrāfu kļuvis Reinis, viens no jaunākajiem sveicējiem. Tiek spiestas rokas, pasniegti ziedu un dāvanu kalni, dotas bučas, slaucītas prieka asaras... Skan laimes, īstas mīlestības un lielas draudzības vēlējumi.

Sumināmo klasei skolā ir bijušas trīs audzinātājas: no 1. līdz 4. klasei tā bija Antoņina Bezina, viņu nomainīja Ligita Pelnika, bet pēdējos trīs gadus ar viņiem strādāja Ingrīda Barševska: “Meitenes ir bijušas ļoti sirsnīgas, mīļas un atsaucīgas, vienmēr darbīgas, radošu ideju pilnas. Puiši bijuši sportiski, labi dejotāji un aktieri. Par katru un visiem kopā varu teikt tikai to labāko. Paldies vecākiem, ka viņi spējuši izaudzināt tik mīļus, tik sirsnīgus un atsaucīgus bērnus.”

Tā kā bērnu ceļš aizvīsies tālu prom no šīs pamatskolas un var gadīties, ka tie būs vairāki ceļi, kur nebūs rādītāja, kas pateiktu priekšā, uz kuru pusi jāiet, tad audzinātāja saviem vismīļākajiem un vislabākajiem novēlēja: “Atrodiet savā dzīvē to visīstāko ceļu un esiet ļoti, ļoti laimīgi!”

Bērnu vecākiem vēl joprojām būs vajadzīgs spēks un izturība, tagad — lai pavadītu bērnus pasaulē. Vecāku vārdā paldies skolotājiem, kā arī Izvaltas, Ūdrīšu un Šķeltovas pagastu priekšsēdētājiem sacīja Anda Leikuma. Jubilāriem viņa vēlēja stipru raksturu, kas palīdzētu izvairīties no nepareiziem ceļiem un kārdinājumiem. Ja gadās paklupt, lai pietiek spēka piecelties un, lai vienmēr būtu kāds, pie kā griezties pēc palīdzības.

Vecāku sejās es redzēju lepnumu par to, ka bērni izauguši lieli un sasnieguši pirmo dzīves pakāpienu. Ieskatoties dziļāk acīs, droši vien tur saskatītu skumjas, jo katram gribas savu bērnu, kurš vienmēr viņam būs bērns, lai cik vecs un kur aizgājis, pēc iespējas ilgāk pasargāt no visām dzīves likstām. Māte, tēvs, skolotājs un draugs var saudzēt, bet dzīve nesaudzēs nevienu. Izlaidumā skolēnus aicināja apzināties, ka, aizejot cīnīties dzīvē, viņiem piederēs tikai tik, cik paši ar savu sirdi uzdrīkstēsies paņemt un ar savām rokām aizsargāt. Tika izteikta cerība, ka puiši un meitenes, aizgājuši no skolas, centīsies dzīvē darīt tikai labu, jo labs darbs dzīvo divus mūžus.

Brīnišķīgs bija Ingas Leikumas vadītais bērnu ansamblis “Notiņas”, vietā un laikā skanēja dziesma “Lūgums”, ko solo dziedāja Sandra Bogdāne. Pasākums noslēdzās ar kopīgi dziedātu skolas himnu “Lai dzīvo skola!” Bet šo rakstu es nolēmu pabeigt ar skolas direktora J. Tukāna pasākumā sacītajiem vārdiem: “Prinči un princeses jau izmiruši, karaļi un burvji tāpat, bet pēc brīnuma vēl alkst visas sirdis. Brīnumu redzēs tikai tas, kas savu ceļu ies bezbailīgi līdz beigām!”

J. ROGA