Tikšanās prieks

Tajos gados pensionāre dzīvoja savā mājā, taču vienā nelaimīgā dienā ēka nodega, atstājot iemītniekus tukšām rokām. Kopš sarkanais gailis paveica savu darbu, pagājuši gadi seši, varbūt vairāk. Precīzi Greckas kundze to neatceras. Viņa domā, ka ugunsgrēku izraisīja kāda no plīts izkritusi ogle. Nepieskatīja...

Tagadējā dzīvoklī jau ir šādas tādas mēbeles, vārdu sakot, — vairāku gadu laikā apdzīvots. Bet ievākusies savulaik galīgi tukšās istabās. Helēnas kundzei ir divi pieauguši bērni. Vija aizbraukusi uz Angliju, tur dzīvo un strādā. Ir mazbērns — Vijas dēls Māris, kurš jau pieaudzis, dzīvo un strādā Latvijā. Viņš bieži sazvanās ar vecmāmiņu, arī meita no Anglijas bieži zvana uz mājām, uztraucas par mammu. Helēnas kundzes otrs bērns — dēls Imants — dzīvo tepat pa mājām, piepelnās gadījuma darbos.

Pensionārei nav citu ienākumu, kā tikai pensija. Izdevumi malkai, gāzei, ūdenim, viņasprāt, ir nesamērojami lieli attiecībā pret ienākumiem. No badošanās paglābj savs dārzs. Jaunībā Helēna strādājusi dažādus darbus, bet visilgāk par piena savācēju Krāslavas piena rūpnīcā — gadus astoņpadsmit.

“Man ir vidējā izglītība,” stāsta pensionāre. “Apprecējos, sāku strādāt veikalā, tad vairākus gadus sēdēju mājās, auklējot bērnus. Dzīvē nācies darīt daudz ko, bet visilgāk nostrādāju par piena savācēju. Tagad esmu pensijā, turu gotiņu. Rajona avīzi lasu sen, vēl kad tai bija vecais nosaukums. Balvu vinnēju pirmoreiz dzīvē. Kad uzzināju, aiz prieka pat palecos. Ir ļoti patīkami saņemt dāvanas, arī ar žurnālistiem satikties patīkami. Tā ir kā savdabīga dāvana — redzēt pie sevis mājās cilvēkus, kuri veido avīzi. Starp citu, reiz biju pasūtījusi citu avīzi. Labi, ka neabonēju to ilgākam laikam, tikai vienam mēnesim. Man tā nepatika, uzreiz atgriezos pie “Ezerzemes”.”

Juris ROGA