Lasītājas paldies avīzei

Zariņu ģimenes mājā dzīvo septiņi cilvēki: vecmāmiņa Eleonora, Mārīte ar vīru Nikolaju, bērni Evita, Ineta, Elizabete un Nikodems. Jau-nākajam seši gadi, bet arī viņš mēdz ieskatīties laikrakstā un priecājas, ja kādā attēlā ierauga pazīstamu seju. Mārītes mamma vienmēr pirmā sagaida pastnieci, tāpēc tieši viņa pirmā uzzināja priecīgo vēsti, par ko paziņoja bērniem. Visiem patiesi bija liels prieks par šo necerēto veiksmi.

“Cik vien es sevi atceros, laikraksts “Ezerzeme” vienmēr bijis mūsu mājās uz galda,” stāsta M. Zariņa. “Jā, lasījām, ka abonenti var piedalīties loterijā, bet ne jau tādēļ pasūtām laikrakstu. Patiesībā ne uz ko īpašu necerēju, bija liels pārsteigums, kad uzzināju par laimestu.

Savā laikā, kad es vēl biju maziņa, rajona avīzi regulāri pasūtīja un lasīja tētis ar mammu. Tolaik tā tika izdota ar citu nosaukumu, bet gadu ritumā labās tradīcijas avīzē saglabājušās un nostiprinājušās. Tagad man sava ģimene, kurā “Ezerzeme” ir kā labā feja, ka mums atnes vēstis par apkārtnes jaunumiem un cilvēkiem. Tiešām, pat tad, kad mums bija finansiālas grūtības, tik un tā mēs skrējām uz kiosku un pirkām šo avīzi. Esam tik pieraduši pie savas avīzes, ka mums tā vienkārši nepieciešama.

Patīk tas, ka “Ezerzeme” ir daudzpusīga, tajā ir ko lasīt pat maziem bērniem: stāstiņi, dažādi jociņi. Es labprāt ieskatos garīgajā lappusē, kurai raksta Genovefa Kalviša. Labprāt palasu arī receptes, izmēģinu praksē. Mammai patīk palasīt par seniem paziņām, ar kuriem nav iespējas satikties — tie ir bijušie skolasbiedri, draugi. Avīze zināmā mērā ir saskarsme ar šiem cilvēkiem, kuri ir tālu un nav iespējas citādi sazināties, jo nezinām adreses un telefonus. Reizēm pašai gadās satikt Krāslavā kādu senu paziņu un dzirdēt apmēram šādus vārdus: “Vai, mēs nezinājām, kur tu esi un kas ar tevi notiek, bet caur avīzi mums to pastāsta “Ezerzemes” žurnālisti. Izmantojot izdevību, gribu pateikties laikrakstam par Dagdas invalīdu brālības “Nema” aktivitāšu atspoguļošanu.”

Pierakstīja Juris ROGA