Vajag tikai gribēšanu

Kundzi vairāk uztrauca tieši suņi, kas nopietni apdraud bērnus ceļā uz skolu un mājup. Balss burtiski drebēja, acīmredzot sieviete vēl nebija atguvusies no nepatīkamajiem pārdzīvojumiem. Diemžēl viņa kategoriski atteicās nosaukt savu vārdu un uzvārdu, kaut gan solīju to nevienam neizpaust. Jāatzīst, ka daži domes speciālisti patiesi par varītēm grib zināt uzvārdus, piemēram, cilvēku, kuri nebija apmierināti ar jaunās tualetes darba laiku. Kamdēļ gan viņiem tas vajadzīgs? Viņu uzdevums taču ir izpildīt rīkojumus un strādāt iedzīvotāju labā, nevis iet un skaidrot, kurš sūdzējies? Lai pēc tam sūdzībniekam sadotu, vai?

Jāatzīmē, ka šis nav pirmais gadījums, kad redakcijā tiek saņemtas tamlīdzīgas sūdzības par pilsētas ielās klaiņojošiem dzīvniekiem. Man nākas uzklausīt arī domes deputātiem un pašvaldības darbiniekiem adresētu kritiku, kuru cilvēki vienkārši baidās izteikt īstajam adresātam. Kā likums, šie cilvēki atsakās nosaukt savu vārdu, uzvārdu, aizbildinoties ar to, ka šajā pilsētā viņam vēl ilgi jādzīvo un jāstrādā. Šī iemesla dēļ neizdodas pārliecināt griezties domē ar rakstisku iesniegumu. Bet mūsdienās tikai rakstiskā veidā deputātiem var likt apjaust problēmas nopietnību. Ja nav iesnieguma, nav arī problēmas.

Par klaiņojošiem suņiem un kaķiem rakstu ne pirmo reizi. Visus gadus deputāti šos rakstus ignorēja un nepievērsa sāpīgajai problēmai nekādu uzmanību. Tikai pateicoties rudenī pensionāru rīkotajām sanāksmēm, kurās daži, acīmredzot līdz izmisumam novesti cilvēki, uzdrīkstējās domes vadībai acīs izteikt savu sāpi, sarosījās pašvaldības policija. Bet Upenieka kungs ir projām darbā Saeimā, viss ir atgriezies vecajās sliedēs: suņi un kaķi skraida uz nebēdu, tautas kalpi vienaldzīgi pabrauc garām saviem vēlētājiem automašīnā — tajā viņiem nekāds suns nav bīstams. Ar tik lielu štatu, kāds šobrīd ir domē, var atrisināt šo problēmu nelielajā Krāslavā. Vajag tikai gribēšanu.

Juris ROGA