Dēliņš Ļošeņka

DēlsŠajā viesmīlīgajā mājā mēs, korespondenti, ciemojāmies pirms gadiem astoņiem, toreiz stāstījām lasītājiem par divu meitu gādīgajiem vecākiem. Anna un Francis, vienkārši lauku cilvēki, pat grūtajā pārejas periodā prata iekārtot savu dzīvi tā, lai bērniem nekā netrūktu. Bet sirsnīgumu, labestību un mīļumu meitas allaž saņēma pārpārēm. Visocki arī paši kaut kā nepamanīja, ka pienāca laiks izvadīt Marinu un Jeļenu patstāvīgajā dzīvē. Tagad vecāki atklāti saka, ka esot ļāvuši meitām pilnīgu pastāvību profesijas izvēlē. Zinot sūro zemnieka likteni, lauku meitenes devās uz pilsētām. Vecākā meita izmācījās par grāmatvedi, strādā Daugavpilī, dzīvo kopmītnē un iegūst neklātienē augstāko izglītību. Marina sapņo kļūt par mediķi, pagaidām mācās koledžā, kur saņem paaugstinātu stipendiju.

Kad viensētā Lukštānu ciemā apklusa bērnu balsis, vecākiem pavisam kļuva skumji. Anna godīgi atzinās: “Jā, skumjas tā nomāca, ka vienkārši negribējās ieiet tukšajā mājā.” Prātīgais Francis, izvērtējis bēdīgo situāciju, kādu reizi izteica interesantu ideju: “Dieviņš mums nedeva dēliņu, bet tā gribējās... Paņemsim bērnu no patversmes.” Dzīvesbiedre sākumā uzņēma šos vārdus kā joku. Taču piedāvājums tika izteikts vairākkārt. Tad Anna mazliet apjuka, pēc tam nolēma aprunāties ar meitām. Viņas neiebilda. Garlaicība viensētā ir bīstama lieta, it sevišķi tad, ja vecāki tā pieraduši pie rūpēm par bērniem.

Spītīgais ģimenes galva, nezaudējot laiku, vērsās pie bāriņtiesas priekšsēdētājas Larisas Varnas. Sava aroda speciāliste pateica adresi: Kalkūnes bērnu nams, kur tolaik uzturējās bāreņi vecumā līdz trim gadiem, galvenokārt vecākiem dzīviem esot. Kas bija ļoti piemēroti Visockiem, kuri sapņoja par mazu dēliņu. Pirms došanās ceļā potenciālie aizbildņi izgāja sagatavošanas procedūru: Latvijā kam pagadās bērnu audzināšanā nedod. Kad visas nepieciešamās formalitātes bija nokārtotas, tēvs “raudzībās” uz Kalkūni devās kopā ar meitu Jeļenu. Pirmais bērns izrādījās raudulīgs, viņu auklītes ilgi nevarēja nomierināt. Pasauca otro, un Aleksejs, kuram bija 2 gadi un 8 mēneši, uzreiz devās pretim nepazīstamiem cilvēkiem. Pieņēma cienastus, taču saruna nevedās, aizkavēta attīstība bija acīmredzama. Uzzinājuši Ļošas grūto likteni, dzīvesbiedri Visocki vēl vairāk vēlējās paņemt audzināšanā tieši šo bāreni, kuram māte ir dzīva.

Lai noformētu aizbildnību Daugavpils bāriņtiesā, bija vajadzīgs vairāk nekā mēnesis. Kad pienāca laiks izņemt audžubērnu no patversmes, Kalniešu pagasta padome bez maksas pat piedāvāja dienesta automašīnu.

Kaut arī kopš pirmās iepazīšanās aizritēja piecas sešas nedēļas, Ļoša uzreiz pazina savus jaunos draugus. Gluži kā gaidīja un uzreiz piekrita braukt kopā ar viņiem. Lai gan, kā stāstīja audzinātājas, viņš bija visas patversmes mīlulis.

Atceroties notikumus pirms trim gadiem, Anna stāsta: “Māju uzreiz piepildīja priecīga rosība. Ļoša ātri pierada pie mums un izrādīja lielu ēstgribu. Viņam ļoti patika maize ar gaļu, zēns ātri pierada pie tikko slaukta piena. Tagad viņam gaume mainījās: bieži lūdz pagatavot pelmeņus, klimpas, garnējumā dod priekšroku makaroniem.”

Mūsu saruna sākās no rīta, bet drīz vien arī Ļoša pamodās. Ienāca viesistabā, pasmaidīja un kļuva gaišāk un jautrāk. Ierāpās tēvam klēpī un paziņoja viesim: kad izaugšot, vadīšot kravas mašīnu. Vecāki paskaidroja man, ka viņš, gluži kā aste, visur tekalē tēvam līdzi, bet vismīļākā vieta pagalmā zēnam ir garāža, kur tik daudz interesantu dzelžu. Attīstības defekti pakāpeniski izzuda, un tagad Ļoša apmeklē sagatavošanas klasi, kur nemaz neatpaliek no vienaudžiem. Mācās krievu un latviešu burtus, mācās skaitīt.

Tēvu un dēlu Visockus es fotografēju pie Jaungada eglītes, zem kuras Ziemassvētku vecītis bija nolicis Aļošam rotaļu dzelzceļu un saldo dāvanu. Kad beigsies brīvlaiks, no rītiem uz viensētu atbrauks pagasta vieglā automašīna, kas kopā ar kaimiņu bērniem nogādās Ļošu uz skolu. Dienas otrajā pusē, kad beigsies mācības, dēlu, kā parasti, paņems tētis. Pa ceļam viņi abi iegriežas veikalā, lai nopirktu našķus, reizēm arī rotaļu automobili, kuru tagad Aļošam jau ir vairāk nekā divi desmiti.

Retumis māmiņa ved dēliņu uz baznīcu, kur viņam ļoti patīk. Dievs acīmredzot uzklausīja ticīgās sievietes lūgšanas. Tikai pavisam nesen Anna un Francis atviegloti uzelpoja: Aleksejs kļuva juridiski brīvs, tā saucamā bioloģiskā māte atteicās no viņa. Tagad dzīvesbiedri Visocki domā dēliņu nokristīt, adoptēt un, nav izslēgts, dot viņam savu skaisto uzvārdu.

Nobeigumā gribas pateikties Larisai Varnas, kura ne tikai ieteica man interesantu tēmu, bet arī pavadīja līdz viensētai, virs kuras iedegusies žēlsirdības un labestības zvaigzne. Starp citu, Kalniešu pagastā jau ir kādas piecas ģimenes, kuras ņēmušas audzināšanā bērnus bāreņus.

Aleksejs GONČAROVS