Bijušā Īrijas viesstrādnieka atklāsme

Ar Vladimiru es iepazinos nejauši. Lauku bibliotēkā jaunais cilvēks strādāja pie datora, bet kompetenti cilvēki man pateica, ka korespondentam derētu ar viņu aprunāties. Piedāvātais iegansts sarunai bija visai nopietns: viesstrādnieks ar stāžu atgriežas mājās. Interesanti...

Sākumā mūsu saruna nevedās, taču, kad es pieņēmu sarunbiedra noteikumus nenosaukt uzvārdu un adresi, viņš piekrita, un saruna ievirzījās vajadzīgā gultnē. Vienkāršs lauku puisis agri apprecējās un, lai gan viņiem abiem ar izredzēto Tatjanu bija savs dzīvoklis ciematā, sākumā nācās dzīvot no rokas mutē. Gadījuma peļņa ģimenes budžeta stabilitātes problēmu neatrisināja. It sevišķi tad, kad piedzima meita. Vietējie varianti nopietnu iespēju nedeva un, gana nopūlējušies, dzīvesbiedri spēku plaukumā izšķīrās radikāli mainīt dzīvi. Tika apspriesti divi varianti: pārbraukšana uz Rīgu vai Īriju. Protams, bija arī zināms risks, jo Vladimirs un Tatjana uzticēja savu likteni starpnieku firmai, kura, par laimi, nepievīla.

Tā pirms sešiem gadiem laucinieku ģimene devās peļņā uz Īriju. Viņiem uzreiz laimējās iekārtoties Dublinas piepilsētā. Darbs fermeru dārzeņkopības saimniecībā bija pilnībā pa spēkam. Tiek uzskatīts, ka darbs siltumnīcās nav viegls, taču Vladimiram šajā ziņā savs viedoklis: astoņu stundu darba diena, brīvdienas, atvaļinājumi. Mērenā klimata apstākļos darbs slēgtās telpās pārāk nenogurdināja un neapdraudēja veselību. Precizēšu, ka manam sarunbiedram vairāk nekā trīsdesmit gadu.

Acīmredzot strādīgais pāris no Latgales iepatikās Īrijas fermerim, tāpēc visai ilgajā laikā viņiem ne reizi nenācās mainīt darba vietu. Turklāt Vladimirs savu saimnieku par devīgu cilvēku neuzskata. Sākumā viesstrādnieki dzīvoja vagoniņā, vēlāk īrēja dzīvokli, bet pēdējā laikā arī atsevišķu māju kopā ar brāli. Stabilu darbu Vladimirs izskaidro ar to, ka viņi ar Tatjanu un brālis ar draudzeni arī veidoja visu dārzeņu audzētāju kolektīvu, kas radīja klimatu bez konfliktiem, bet tas svešumā ir svarīgi.

Par peļņu es Vladimiram nejautāju, bet par tekošiem izdevumiem viņš pastāstīja pats. Kotedžas īre divām ģimenēm izmaksāja apaļu summiņu — 1000 eiro. Plus komunālie pakalpojumi, bet tas ir vēl pusotra simta. Kad vecāki atveda uz Īriju arī meitiņu, tad triju cilvēku ģimenes uzturam ik mēnesi tika izdots ne mazāk par 500 eiro. Necenšoties ierobežot sevi, Tatjana un Vladimirs pastāvīgi izmantoja savu automašīnu. Lai dotos peļņā uz ārzemēm, ģimene pirms sešiem gadiem bija spiesta pārdot automašīnu. Taču jau pēc gada jaunajā vietā nopirka BMW, kuru pēc pāris gadiem nomainīja pret jaunāku braucamrīku. Ar mašīnu ģimene brauca atpūsties uz Latviju, kā arī apbraukāja visu Īriju. Tiesa, arī tur benzīna cenas “kožas”, litrs degvielas maksā par 20 santīmiem dārgāk nekā pie mums.

Tāpēc augsta peļņa Īrijā ir relatīvs jēdziens. Piemēram, pieraksts pie ārsta vien maksā 50 eiro, bet par ārstēšanos labāk nerunāt. Ļoti dārgi ir stomatologa pakalpojumi, tādēļ ārstēšanas problēmas atpūtnieki no Īrijas risina dzimtenē. Dodoties tālajā ceļā peļņā, Vladimiram un Tatjanai bija viens galvenais mērķis: atrisināt dzīvokļa problēmu jaunajā vietā, kur nedraud bezdarbs. Kaut arī viņu meita Jūlija trijos gados labi adaptējās angļu skolā, taču vecāki secināja, ka labāk tomēr ir mācīties dzimtenē. Par sava dzīvokļa pirkšanu svešumā nevar būt ne runas: bez 300000 eiro būtu naivi sapņot par dzīvokli vai pieticīgu kotedžu Īrijā. Spriežot pēc Vladimira teiktā, reti, tomēr sastopami tādi drosminieki no Latvijas, kuri riskē ņemt ilgtermiņa kredītus bankās dzīvokļa iegādei. Visu labi apsvēruši, Vladimirs un Tatjana aizgāja savu ceļu un pavisam nesen nopirka dzīvokli Rīgā. Tagad, godājamie lasītāji, zinot galvaspilsētas cenas, jūs varat spriest par peļņu Īrijā. Vladimirs saka, ka arī tālajā valstī viņš nejutās vientuļš, tur ir ļoti daudz novadnieku. Ne mazāk arī tumšādaino un arābu, kuri ne visai tiecas veikt melno darbu, bet vairāk interesējas par sociālajām garantijām. Tā ka visneprestižākās specialitātes paliek poļiem, lietuviešiem un latviešiem. Taču pat ar labu peļņu mūsu cilvēki cieš no pastāvīgas nostalģijas. Tieši ilgas pēc dzimtenes lika Vladimiram un Tatjanai šādi atrisināt dzīvokļa problēmu. Viņi uzskata, ka puse paziņu sapņo dzīvot viesmīlīgās svešās valstīs, taču katrs otrais plāno atgriezties mājās.

Mans sarunbiedrs cer, ka mūsdienās var atrast normāli atalgojamu darbu arī Rīgā. Ja viņš maldās, tad nav izslēgts arī jauns brauciens uz Rietumiem. Viesstrādnieka pieredze arī ir kapitāls, kas, iespējams, vēl noderēs latgaliešu ģimenei, par kuru es stāstīju.

Aleksejs GONČAROVS