Uz patiesiem faktiem

Pirms Ziemassvētkiem Krāslavā ar rajona bibliotekāriem tikās Egils Lukjanskis — viens no lasītāju iemīļotākajiem “Lata romānu” autoriem. Kopā ar viņu atbrauca “Latvijas Avīzes” žurnālisti, kuri veidos fotoreportāžu par mūsu bibliotēku.

“Lauku Avīzes” apgādā klajā laisti jau desmit E. Lukjanska romāni. Katrs no tiem vismaz pāris nedēļas turējies pirktāko grāmatu saraksta augšdaļā. Īsi pirms Egila Lukjanska 70 gadu jubilejas izdevniecība “Lauku Avīze” klajā laidusi rakstnieka stāstu un noveļu izlasi “Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai”, kurā ietilpināti 22 labākie īsprozas darbi. Pirmais no tiem rakstīts 1965. gadā. E. Lukjanska stāstos un novelēs galvenie varoņi attēloti kā garā un miesā stipri vīrieši. Lielākoties stāsti ir par pēckara laiku un cilvēku savstarpējām attiecībām.

E. Lukjanska stāsti ir emocionāli piesātināti, patiesi dzīves notikumi, dominē gaišas un humānas cilvēku savstarpējās attiecības. Tie ir pilnīgi brīvi no jebkādas politiskās konjunktūras.

Pirmais stāsts grāmatā ir “Rindā pēc laimes”. Tikšanās dalībnieki uzzināja, ka E. Lukjanskis savulaik strādāja Kazahijā pie ģeologiem, palīdzēja stiprināt PSRS militāro varenību, jo meklēja urāna rūdu stepē...

“Pēc šņabja vajadzēja braukt 400 km — tik tālu atradās tuvākais veikals. Bija ļoti savdabīgi sadzīves apstākļi, ļoti savdabīga komanda... Vagoniņā dzīvoja trīs baigi drūmi veči-ģeologi, ļoti cemmīgi uz sievietēm, jo visiem personīgā dzīve sagājusi dēlī un faktiski bija baigais naids pret sievietēm. Pēkšņi veras vaļā durvis un pa tām vagoniņā ienāk skaista meitene. Bija interesanti vērot, kā katrs reaģēja, kā izturējās, ko sacīja — tā radās šis stāsts...”

E. Lukjanskis dalījās savās atmiņās, bibliotekāri kāri tvēra burtiski katru vārdu. Rakstnieks vairākkārt uzsvēra, ka visi īsprozas darbi, kas iekļuvuši krājumā “Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai”, balstās uz konkrētiem un patiesiem notikumiem, kurus pats piedzīvojis vai dzirdējis, vai redzējis, vai kāds to viņam ir izstāstījis.

Pēc tam bibliotekāriem bija iespēja uzdot rakstniekam jautājumus. Viens no tiem skanēja tā: “Par ko jūs būtu kļuvis, ja nebūtu rakstnieks?”

E. Lukjanskis atbildēja, ka visticamāk viņš būtu ģeologs, brauktu ekspedīcijās, piemēram, uz Ziemeļiem vai Antarktīdu. Viņam bija sapnis aizbraukt uz Diksona salu, kaut gan vēlāk dabūja zināt, ka tur ir tikai trīs mājiņas... Jebkurā gadījumā viņš izvēlētos “brīvu” profesiju — lielākoties savā dzīvē strādājis tādus darbus, kur nav stingri noteikts, ka darbavietā jāatrodas no tāda līdz tādam laikam. E. Lukjanskis arī nekad nav uzskatījis, ka rakstnieka darbs būtu ar kaut ko sevišķi vēr-tīgāks par galdnieka, pavāra vai kādas citas profesijas pārstāvja darbu, jo katrs darām to, ko protam.

“Mana profesija būtu saistīta ar kaut kādiem piedzīvojumiem, jo mani visu laiku ir vilcis uz piedzīvojumiem,” sacīja rakstnieks. “Jaunība man bija vētraina, pat pārāk vētraina. Nesen satiku paziņu, kurš sveicināja un jautāja: “Kā iet?” Nu baigi forši iet. It sevišķi, ja salīdzina to ar prognozi, ko man puikas gados deva Iļģuciema sievas. Viņas teica, ka tas puika savu dzīvi beigs cietuma pagalmā pie karātavām. Tā ka mana dzīve bija brīnišķīga, lai gan, protams, ne gluži tāda, kādu gribētu...”

Katra no 30 rajona bibliotēkām saņēma dāvanā pa vienam stāstu un noveļu krājumam “Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai”.

Juris ROGA