Kā apturēt patvaļu?

Ņemot vērā to, ka zivju aizsardzības štatā pavisam ir tikai 40 cilvēku, bet Ķīnas ražojuma makšķerauklas tīkli maksā ļoti lēti un tos pārdod ik uz stūra, pilnīgi pamatoti var runāt par katastrofālo situāciju. Visi veiktie zivkopības pasākumi tādā gadījumā nedod nekādu labumu, ļoti maz ir piemēru, kad zivju aizsardzības inspekcija sadarbojas ar vietējām pašvaldībām. Vārdu sakot, radikāli jāmaina zivju zvejas un apkārtējās vides aizsardzības principi Latvijā. Masu pašapziņas līmenis ekoloģiskajā sfērā ir tik zems, ka būti pāragri runāt par saimniecisku attieksmi pret dabas resursiem.

Saskaņā ar Latvijas Makšķernieku asociācijas aprēķiniem valstī ir aptuveni ceturtdaļmiljona makšķernieku un spiningotāju, bet makšķerēšanas kartes iegādājas ap 80000. Tāda ir dzīves proza, uz kuras fona turpina pazemināties Latgales upju un ezeru produktivitāte. Turklāt “zilajai druvai”, kas jau tāpat cieš no malu zvejniekiem, kaitē arī dabas anomālijas. Parastajos gados laika periods pirms ziemas sākuma deva atelpu līdakām, plaužiem un asariem. Sākumā, kad ledus vēl nebija izturīgs, tas radīja diskomforta apstākļus malu zvejniekiem: sliktais laiks, stiprie vēji, plānā ledus kārta. Tikai tas neattiecas uz šo ziemu. Pirmais ziemas mēnesis paliks vēsturē ar rekordaugstām temperatūrām, un tieši šis apstāklis provocēja malu zvejniekus turpināt rūpalu atklātajos ūdeņos. Pirmo reizi ilgajos gados Daugavpils kontroles sektora inspektoriem gada nogalē nācās strādāt saspringtā rudens režīmā. Arī man daudzgadējā praksē, sniedzot palīdzību zivju aizsardzības inspektoriem, pirmo reizi dzīvē visīsāko gada dienu nācās pavadīt reidā pa ezeriem, kas brīvi no ledus. Mani kompanjoni Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes vecākie inspektori Arvīds Vīguls, Konstantīns Dilba un Ingars Soloha tāpat nevarēja atcerēties tik “karstu” decembri. Nenormālais siltums uz piecām sešām nedēļām paildzināja malu zvejas sezonu, kas sagādāja raizes dabas sargiem.

Lūk, dažas decembra reida epizodes. No platības ziņā ļoti mazā Kupra ezeriņa, kas atrodas Konstantinovas pagastā, izņemts vesels ducis tīklu. Taču šis ar barības bāzi bagātais ūdensbaseins atrodas blakus šosejai, kas liecina par to, cik nekaunīgi kļuvuši malu zvejnieki. No viņiem pastāvīgi cieš arī Ižūņa ezers, ko makšķernieki dēvē par Ludvikovas ezeru. Tur arī atrasti pieci tīkli, bet tajos līdaku un plaužu mazuļi. Toties pie Stirna ezera (Kalniešu pagasts) inspektori parādījās savlaicīgi: astoņi makšķerauklas tīkli, kas acīmredzot tur bija ielikti nesen, nepaspēja nodarīt lielu ļaunumu repšiem, kas nārsto aukstajos ūdeņos.

Kārtējā reida (tajā piedalījos arī es) mērķis bija pārbaudīt malu zvejnieku aktivitāti: kāds gan svētku galds var būt bez svaigām zivīm? Ezeru novērojumi Andrupenes un Kastuļinas pagastā inspektoriem neradīja bažas. Tā nu mūsu “Ņiva” ar piekabināmo piepūšamo kuteri šķērsoja Preiļu rajona robežu. Jau otrajā kontrolētajā ezerā tika pamanīta aizdomīga laiva. Tālskatī bija skaidri redzams: malu zvejnieks pārbauda tīklus. Konkrētajā situācijā inspektori izstrādāja precīzu aizturēšanas plānu: saņemt viņu ciet pie piestātnes. Slēpnis bija ierīkots precīzā vietā, un drīz vien kāds J. S. sūrojās par savu rūgto bezdarbnieka likteni, kas it kā pamudināja viņu, 50 gadus veco vīru, doties nelikumīgā zvejā. Uzklausījuši preilieša vaimanas, dabas sargi tomēr pamanīja, ka bezdarbnieks atbraucis uz Rušona ezera krastu ar personīgo automašīnu, bet savā rūpalā izmantoja piepūšamo motorizēto kuteri, kas maksā lielu naudu. Galu galā pārkāpējs pilnībā atzina savu vainu, un noķertie trīs pliči “nabaga bezdarbniekam” izmaksāja apaļu summu.

Svina mākoņi aizsedza horizontu, vējš pieņēmās spēkā. Tieši ar šo apstākli mūsu brigāde izskaidroja faktu, ka todien uz Latgales ezeriem bija salīdzinoši mierīgi. Ja atklātā ūdens sezona turpināsies arī janvārī, tad inspektori ir gatavi tādiem neparastiem apstākļiem arī turpmāk: piepūšamajam kuterim pāragri doties atpūtā. Ar malu zvejnieku tīkliem, ko Latvijas inspektori konfiscēja pagājušajā gadā, pārpārēm varētu apjozt zemeslodi pa ekvatoru. Tā ir tikai maza aizliegto rūpniecisko tīklu daļa, kas draudošā tempā turpina iznīcināt mūsu valsts zivju resursus.

Aleksejs GONČAROVS