Vecāki var būt droši — jauninājums nāks par labu bērniem

“Ezerzemē” bija vismaz pāris publikāciju par šo tēmu. Šoreiz žurnālistiem tika dota iespēja pavērot, kā projekta ieceres tiek realizētas praksē, kā arī intervēt matemātikas skolotāju, vienu no projekta dalībniecēm Lieni Andžāni. Uzreiz jāatzīmē, ka ģimnāzijā ir četri skolotāji, kuri īsteno projektu katrs savā priekšmetā (matemātikā, ķīmijā, fizikā un bioloģijā). Piektais cilvēks, kurš koordinē projekta realizāciju ģimnāzijā kopumā ir mācību pārzine.

— Nupat kopīgi noskatījāmies jūsu audzēkņu prezentācijas pētnieciskajā matemātikā “Figūras laukuma atkarība no figūras formas”. Bija patiesi interesanti. Tomēr bērnu vecākiem noteikti rastos jautājumi, jo šis apmācību veids kardināli atšķiras no tā, kā viņi mācījušies skolā savā laikā. Bet sāksim ar to, kā Krāslavas ģimnāzija vispār iesaistījās šajā projektā?

— Mēs cītīgi sekojām informācijai internetā, citās saziņas vidēs un IZM mājas lapā, kur ieraudzījām, ka ir iespēja piedalīties tādā projektā. Protams, aizsūtījām attiecīgās ziņas par savu skolu, ieguvām pašvaldības atbalstu un saņēmām informāciju, ka mums dota atļauja startēt šajā projektā. Tas rit otro gadu, mēs piedalāmies pirmo gadu. Projektam būs arī trešā kārta.

— Kādēļ tieši šāds projekts skolā bija nepieciešams?

— Visi esam skolā cītīgi mācījušies matemātiku un saprotam, ka tas zināšanu apjoms, kas bērnam jāapgūst, ir milzīgs. Reizēm gadījās situācijas, kad ķīmijā vai citā priekšmetā audzēkņiem bija kaut kas minimāls jāatrisina un pēkšņi izrādījās, ka, būdami gudri sko-lēni, ne vienmēr ar konkrēto uzdevumu tika galā. Tāpēc ministrijā un citās attiecīgās iestādēs dzima doma, ka zināšanas maksimāli jāpietuvina dzīvei, praktiskai darbībai.

Vēl viens moments: cilvēki, kuri gatavoja eksāmenu uzdevumus 12. klašu beidzējiem, domāja, ka sastādījuši risināmu, samērā vieglu uzdevumu. Kad ievāca ziņas, atklājās, ka ar uzdevumu tika galā tikai 3% Latvijas skolēnu. Sāka analizēt, kāpēc tas tā notika. Izrādījās, ka skolēniem zināšanu netrūka, bet lielākā problēma bija tā, ka savas prasmes viņi neprata pielietot praksē, jo mācību stils bija tendēts uz zināšanu daudzumu. Tāpēc radās doma, ka nepieciešams projekts, kas palīdzēs audzēkņiem iemācīties zināšanas pielietot praksē.

— Ja runājam tieši par matemātiku — kā tas reāli tiek panākts?

— Katrā mācību priekšmetā, kas iesaistīti projektā (tie ir eksaktie priekšmeti), ir izdotas brošūras ar norādījumiem, kam jāpievērš lielāka uzmanība. Vispirms jau pētnieciskie darbi. Jums bija iespēja redzēt, ko skolēni dara praktiskajās nodarbībās. Šodien tas jau bija sestais darbs, ko sko-lēni izstrādājuši semestra laikā. Iespējams, vērojot prezentāciju, varēja rasties jautājums — ja skolēni rotaļājas, kad viņi mācās? Tā kā tas ir tikai sestais projekts, tad īstenībā no kopējā stundu skaita tas nav daudz: ar projektu tiekam galā aptuveni vienas mācību stundas laikā. Tās zināšanas, kuras stundā skolēniem tiek iedotas, viņi labi un reāli piemēro praksē. Mēs vēl pētījām bremzēšanas ceļu, kas parastā stundā ir vienkārši kā grafiku zīmēšana. Mēs atkārtojām to atklājumu, ka pī vērtība tiešām ir 3,14. Veicām citus pētījumus.

— Pētījumu uzdevumus izdomā skolotājs?

— Nē, tie ir piedāvāti mums projektā, atliek tikai darbu izstrādāt un nosūtīt atskaites, kā tas izdevās.

— Kāda ir audzēkņu aktivitāte?

— Bērni šajā darbā iesaistās labprāt, jo tā vairs nav tikai matemātika. Ir cieša saistība ar datorprasmēm un citām sfērām. Viņi tiešām veiksmīgi tiek galā ar saviem uzdevumiem.

— Kāpēc ar to nodarbojas 10. klases, nevis vecāku klašu audzēkņi?

— Tāpēc, ka ar šo klasi sākas vidusskolas līmenis, nākamgad viņi būs vienpadsmitajā klasē, vēl pēc gada pabeigs skolu kā 12. klase, kārtojot jaunu, pārveidotu eksāmenu, kas varbūt nebūs pierastā standarta variantā.

— Vai nākotnē kaut ko no šī projekta ieviesīs skolu programmās visiem pārējiem bērniem?

— Domāju, noteikti ieviesīs. Godīgi runājot, man nelielas bažas bija par to, vai neizpaliks zināšanas, pārsvarā darbojoties šādās aktivitātēs. Zināšanas ir jautājums, kas vecākus un skolēnus šajā vecumā ļoti interesē. Arī par to ir padomāts projektā. Sastādīti kontroldarbi speciālā, citādākā formā, nekā bija pierasts. To sastādīšanā strādāja liela grupa izglītības ministrijas darbinieku. Ir vienkāršāki uzdevumi, kur skolēniem jāatbild ar “jā” vai “nē”. Ir uzdevumi, kuri jārisina, ir tādi, kur jāpabeidz uzdevuma risinājums. Man personīgi patīk pēdējie — uzdevumi olimpiāžu līmenī. Kopumā visu šo uzdevumu risināšana aizņem salīdzinoši nelielu laika daudzumu, stundas laikā var tikt galā. Mācību programmā kaut ko jaunu ieviesīs noteikti, jo līdz šim, analizējot eksāmenu darbus ministrijā, kā galvenais aizrādījums un trūkums tiek minēts, ka skolā tomēr trūkst uzdevumu ar praktisko pielietojumu. Formulas skolēni zina, bet nemāk tās reāli pielietot dzīvē.

— Vai matemātikā, ja jau šodien pamatā runājam par šo priekšmetu, skolēnu vidējais zināšanu līmenis no gada uz gadu pieaug vai samazinās?

— Viennozīmīgi atbildēt nevar, jo ir situācija, kad vienā gadā uz skolu atnāca ļoti talantīgi bērni, bet nākamgad varbūt nav tik daudz zvaigžņu. Ja runājam par kopējām tendencēm, salīdzinām tās, tad es teiktu, ka audzēkņu zināšanu līmenis noteikti pieaug, jo galu galā pieaug arī prasības, un skolēni turas līdzi prasībām.

Ja runājam par 10.a un 10.d, kas abas ir eksaktā virziena klases un abām es mācu matemātiku, tad rezultāti ir nedaudz augstāki nekā biju gaidījusi. Sākot gadu, man bija ziņas par šo bērnu sekmēm, kādas viņiem ir pēc 9. klases beigšanas. Biju izveidojusi savu iekšējo prognozi, kas izrādījās zemāka par sasniegtajiem rezultātiem.

— Tas, kas šodien tiek realizēts ar šo projektu, vairāk atbilst Eiropas tendencēm izglītībā. Savulaik uzskatīja un arī mūsdienās daudzi pārliecināti, ka tieši padomju skola ir tā labākā, veiksmīgākā, izaudzina gudrākos skolēnus. Kādas jūsu domas?

— Viennozīmīgi šis mācību process atbilst Eiropas tendencēm, jo galu galā šo projektu koordinē Eiropas izglītības struktūras. Bet piebildīšu, ka projekts ir tapis mijiedarbībā starp jauno un visu to labo, kas bija raksturīgs padomju izglītības tradīcijām. Īstenībā tās dziļās zināšanas, kas bija nepieciešamas toreiz un nepieciešamas tagad, nav izmestas, vienkārši, katrai tēmai ir pievienots konkrēts praktisks pielietojums. Agrāk skolēni tās formulas iemācījās, uzrakstīja kontroldarbu un līdz 12. klasei, būsim godīgi, veiksmīgi paspēja arī aizmirst to, kas mācīts 10. klases sākumā. Tagad apmācība balstās uz to, ka visa tēma sadalīta vairākās sīkās sadaļās, periodiski kaut kas no agrāk mācītā uzpeld un vairs nav iespējas aizmirst.

— Vai matemātikas stundās šiem bērniem ir mācību grāmatas?

— Viņiem nav mācību grāmatu, viss notiek lekciju veidā. Formulas grāmatās ir uzrakstītas. Ja ir smaga tēma vai kaut kas papildus jāzina, es pasaku, kurā grāmatā var sameklēt vajadzīgo informāciju. Nesen jautāju saviem skolēniem, cik stipri viņi izjūt grāmatu trūkumu? Atbildēja, ka viņiem pietiek ar tiem uzdevumiem, kas ir projektā paredzētie, plus pašu pieraksti. Kas ir ļoti labi un agrāk tā nebija, ka katras tēmas sākumā viņiem tiek nokopēti un iedoti uzdevumi pa līmeņiem, kuri ir sadalīti trijās daļās — kas jāzina līdz piecām, astoņām un desmit ballēm. Mēs to visu klasē atrisinām, bet mājās, gatavojoties stundai, skolēns ar šādiem uzdevumiem var sevi kontrolēt — zina vai nezina tēmu. Agrāk tādas lietas nebija. Pirms ieskaites ir konsultāciju stunda, kurā pārrunājam neskaidro vielu. Šis izrādījās vērtīgs projekts, kura gaitā skola papildināja arī savu materiālo bāzi.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA