Parandža no Afganistānas

AfganistanPašai Ingai, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolventei ar pārtikas rūpniecības inženiera tehnologa diplomu, ilgu laiku neveicās iekārtoties atbilstoši specialitātei gaļas pārstādes nozarē. Iespējams, tāpēc pārejas laikā, pirms 14 gadiem, viņa brīvprātīgi iestājās Zemessardzē, kur viņai drīz vien piedāvāja 33. bataljona instruktora lietveža amatu. Tagad, kad aizritējis daudz gadu, var uzskatīt, ka militārā karjera bija veiksmīga. Pēc reorganizācijas štāba vecākā seržante Inga Balule turpina dienestu Zemessardzes 35. bataljona sastāvā, kas bāzējas Preiļos.

Militārais dienests ir nopietns darbs, agrāk Inga trīs reizes bija komandējumos Zviedrijā, kur pilnībā izjuta Skandināvijas ieroču biedru labestību. Kopš tā laika, kad Baltijas valstis tika uzņemtas NATO sastāvā, Inga sāka interesēties par Ziemeļatlantijas alianses ārzemju miera nesēju spēkiem. Te arī radās izdevība: apgādes speciālista vakance tālajā Afganistānā.

Tagad Inga apgalvo, ka 28 Latvijas iedzīvotājiem Norvēģijas kontingenta sastāvā laimējās dienēt relatīvi mierīgā valsts daļā — ziemeļos, ne-tālu no Mazar-e-Sharifas pilsētas. Jā, miera nesēji visu laiku dzirdēja sprādzienus: tur Eiropas sapieri padarīja nekaitīgas mīnas, kuru papilnam karojošajā kalnu valstī, kas rada draudus pasaulei kā bīstams narkotiku ražošanas un izplatīšanas reģions. Ar personīgo ieroci piecas sievietes no Latvijas nešķīrās dienu un nakti. Pārvietoties varēja tikai kolonnas sastāvā, un tad pistolei nāca klāt triecienšautene: karā kā jau karā. Lai gan štāba amats garantēja Ingai relatīvu drošību. Šaut nācās regulāri, taču tikai treniņos. Brīvo laiku pavadīja lauka sporta zālē, jo fiziskā sagatavotība ir spēka struktūru kaujinieciskuma pamats.

Dienesta pienākumu bija atliku likām, taču to operatīvā izpilde ļāva iegūt arī brīvo laiku. Dienests plecu pie pleca ar norvēģiem disciplinēja: skandināviem ieviests sausais likums, ko visi karavīri ievēroja stingri. Bet, lūk, lauka pilsētiņā kaimiņos pie vāciešiem strādāja bārs, kur varēja iegādāties alu. Taču arī šis kārdinājums netraucēja norvēģiem un latviešiem iztikt ar bezalkoholisku iesala dzērienu vien. Karstums un slāpes mocīja miera nesējus augu dienu.

... Inga ieslēdz datoru, un uz monitora ekrāna pazib komandējuma epizodes. Tas turpinājās no marta vidus līdz 25. augustam. Kalni, kišlaki, pilsētas ielas. Dienesta specifika ļāva vērot no Baltijas tālo valsti it kā no malas. Kara pilsētiņā atradās rādītājs ar uzrakstu: līdz Latvijai 3879 kilometri. Protams, pa taisno, bet garo ceļu miera nesēji veica ar lidmašīnu. Ceļi kalnainajā Afganistānā ir relatīvs jēdziens. Skatoties no malas, varēja secināt, ka Afganistānas pamatiedzīvotāji lielākoties dzīvo nabadzīgi, atkritumu izgāztuves ielu malās sākumā šokēja, taču vēlāk acis pierada. Pretrunīgajā valstī ir arī ļoti bagātas privātas villas, kas apstiprina sa-biedrības dalījumu bagātajos un nabagajos.

Klimats Afganistānā ir krasi kontinentāls, taču Inga apgalvo, ka pat 50 grādu karstums bija ciešams zemā gaisa mitruma dēļ. Dzeramais ūdens tikai no pievestajām tilpnēm, duša pēc nepieciešamības. Protams, gadījās infekcijas slimības, taču arī šos pārbaudījumus latvieši izturēja labāk nekā norvēģi. Gan vieni, gan otri dzīvoja teltīs atšķirībā no vāciešiem, kuri mitinājās komfortablākos un drošākos konteineros. Sākumā mūsējiem nācās iztikt ar sauso uztura devu, vēlāk sākām saņemt normālu uzturu vācu sektora ēdnīcā. No izklaidēm bija tikai televizors, neglāba pat satelītantena, tāpēc nācās samierināties ar videofilmu skatīšanos. Šī iemesla dēļ latvieši draudzīgi pievērsās grāmatu lasīšanai, ko paķēra līdzi pietiekamā daudzumā. Inga pastāstīja, ka sakari ar dzimteni bija normāli. Ar meitām un māti, kura dzīvo Krāslavā, pāris reizes nedēļā viņa sazinājās vai nu pa mobilo telefonu vai arī ar Interneta palīdzību. Tagad, kad visi iespaidi ir pierimuši, Inga uzskata, ka izdarīja pilnīgi pareizu izvēli, kad devās tālajā un nedaudz bīstamajā ceļā. Karadienests vienmēr saistīts ar risku, un viņai gribējās pārbaudīt sevi ekstremālos apstākļos. Turklāt notika iepazīšanās ar eksotisko valsti, uz kurieni Inga gribētu aizbraukt vēlreiz, solidaritāte ar ieroču biedriem iedveš pārliecību. Un pēdējais: tā jau liktenis bija lēmis, ka mātei vienai jāaudzina meitas, bet ārzemju komandējums deva iespēju uzlabot ģimenes finansiālo stāvokli.

Aleksejs GONČAROVS