Laime dārgāka par bagātību

Pašlaik no fermas ar satrunējušām sienām saglabājusies tikai šīfera jumta daļa. Baļķus pakāpeniski nomainīja divas ķieģeļu kārtas ar gaisa starpslāni. Viss šis dzīvojamais un saimnieciskais komplekss ir diezgan plašs, var arī apmaldīties šaurajos labirintos, kur katram kvadrātmetram ir funkcionāla slodze, zem grīdas pat uzbūvēts liels pagrabs.

Mūsu ekskursiju Murāns seniors sāka ar galveno — piena istabu. Visos septiņpadsmit mantojamās zemes apgūšanas gados jaunsaimnieki vienmēr paļāvās tikai uz saviem spēkiem un iztika bez kredītiem, lai gan celtniecība ritēja visu laiku. Lietā tika likti savi būvmateriāli, vecie ķieģeļi un citi palīgmateriāli, kas tika nopirkti par lētu cenu. Tika iegādāti vecie kokapstrādes un metālapstrādes darbgaldi. Murāni iegādājās arī savu gateri. Piena telpa pagaidām ir vienīgā, kas uzbūvēta ar Eiropas finanšu piesaistīšanu.

Aleksandrs atgriezās dzimtenē ļoti grūtos laikos: tas bija astoņdesmito gadu beigās — deviņdesmito gadu sākumā. Lai arī par neizskatīgo teļu mītni jaunie iemītnieki samaksāja tikai 300 rubļu, tomēr pamatīgs remonts allaž pra-sīja solīdu summu. Savu biznesu Aleksandrs un Māra sāka ar privāto ceptuvi, ko atvēra pamestajā mājā. Saldskābmaizei un rupjmaizei toreiz bija pieprasījums, lielu daļu šīs produkcijas realizēja Dagdā. Pirms gadiem sešiem Priežmalē Murāni atvēra kafejnīcu, kas arī pašlaik funkcionē kā banketu zāle pēc pasūtījuma. Tāda jau ir lauku dzīve: biežāk nākas klāt galdus bēru mielastiem.

Piecpadsmit gados zemnieku saimniecība “Ezerkalns” paplašināja lauksaimniecībā izmantojamās zemes līdz 100 hektāru, tiesa, trešo daļu aizņem Ižūņa ezers. Šī gleznainā novada pievilkšanas spēks ir acīmredzams: ezera krastos, arī uz mantojamās zemes, izvērsis darbus otrais bijušais rīdzinieks Georgijs Gorbunovs, par kuru “Ezerzeme” jau stāstīja saviem lasītājiem. Vispārsteidzošākais mūsu stās-tā ir tas, ka Aleksandra dzīvesbiedre Māra ir īsta rīdziniece, bet pēc profesijas tirdzniecības darbiniece. Taču viņu nebiedēja nedz govju slaukšana, nedz sivēnmāšu kopšana. Sākumā bija viena brūnaļa, bet tagad siltajā fermā labi pabarotas mitinās astoņas slaucamās govis. Pārkārtojoties uz tagad moderno Eiropas stilu, Murāni nopirka vēl vienu fermu. Arī tur pilnā sparā rit rekonstrukcijas darbi, taču cūkgaļas ražošana jau darbojas.

Tagad par galveno: Aleksandrs Murāns jau uzskata sevi par vecāko saimnieku: vadības grožus tēvs pakāpeniski nodeva dēlam Jurim. Viņu es uz īsu brīdi pamanīju cūku fermā, aizņemtam cilvēkam no rīta neatliek laika viesiem. Ar viņa dzīvesbiedri Jeļenu laimējās iepazīties tuvāk. Kaut kā neticējās, ka pēc izskata jauniņa un trausla sieviete veikli tiek galā ar darbiem piena lopu fermā: Murāniem nav pieņemts algot strādniekus. Jurim un Jeļenai nav vēl pat trīsdesmit, tāpēc viņiem ir izredzes saskaņā ar jauno fermeru ģimeņu atbalsta projektu iegādāties traktoru “Belarus” atbilstoši visai izdevīgiem noteikumiem.

Es vairākkārt uzdevu Aleksandram jautājumu, vai viņš nenožēlo to, ka atstāja nodrošinātu un mierīgu galvaspilsētas dzīvi? Viņš pats taču atzinās, ka tur labi apguva siltumnīcu darbu, ar savu galdnieka amatu viņš arī tagad saņemtu smuku naudiņu. Taču izskanēja spītīga atbilde: “Mēs ar Māru darījām pareizi bērnu un mazbērnu dēļ. Dēls Juris tik sparīgi iejūdzās lauku darbos, ka reizēm viņu nākas mazliet piebremzēt. Arī vedekla ir strādīga, vietējā. Skatos uz mazdēlu Raimondu un priecājos: puika ar raksturu, var redzēt, ka aug nākamais zemnieks.”

Vai Kapiņu fermeriem ir mājīgi dzīvot teļu mītnē? Kā gan citādi! Kad ieej iekšā, tevi pārņem patīkama sajūta, it kā tu atrastos lepnā savrupmājā. Iekšā viss kārtīgi apdarināts ar koku, katram dēlītim saimnieks pielicis savas prasmīgās rokas. Ērta virtuve, istabas un zāle, viss izrotāts ar koka darinājumiem. Aleksandrs piedāvāja man nofotografēt lielu no oša koka izgrebtu kausu. Šīs darbs vaļas brīžos viņam prasīja tieši piecus gadus. Iznāca ne tikai interjera rotājums, bet arī šūpulis bērniem. Laukos Mārai atklājās pavāres talants, viņa pacienāja arī mani ar tik gardām ruletēm, ka mēli var norīt. Par dzīvi galvaspilsētā viņa atceras reti un gandrīz neskumst. Latgale ir brīnišķīgs novads, kas apbur visus.

Apmesties uz dzīvi fermā Murāniem ieteica Cēsu zemnieki, kuri izsenis praktizē tādu variantu. Jo tuvāk savai ražotnei, jo ērtāk. It īpaši ziemā, apgalvo lauku uzņēmējs. Tas, cik daudz darba ieguldīts šajā vienkāršajā biznesā, kā saka, redzams ar neapbruņotu aci. Mans prātīgais sarunbiedrs pateica šādus vārdus: “Dzīvoju pēc principa: jāredz katras nodzīvotās dienas veikums. No ma-ziem ikdienas darbiem arī top nopietns rezultāts. Mūsu vecākās paaudzes pienākums ir palīdzēt jaunajiem laist saknes savā zemē. Lauki nedrīkst izmirt, un es atdevu parādu dzimtenei, kur aizritēja mani labākie bērnības un jaunības gadi. Sirdsapziņa ir mierīga. Lielu naudu izdomāja sātans, tikai laime svarīgāka par bagātību. Nē, es nepārspīlēju: mēs ar Māru pa īstam esam laimīgi. Par ko pateicamies Dievam. Starp citu, lielus dievkalpojumus Aglonā apmeklēju regulāri jau kopš bērnības. Iespējams, tāpēc allaž arī jūtu Visaugstākā aizstāvību.”

Aleksejs GONČAROVS