Saprātīgi ieguldot, ir pamanāms rezultāts

Jautāsiet, gan gan tur īpašs? Pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā, lauku apvidū būvniecība rit pilnā sparā. Aulejas pagastā tapusi ne viena vien jauna kūts vai piena māja... Īpašs šajā gadījumā ir apstāklis, ka ģimene no pagasta centra, kur viņiem ir labiekārtots četristabu dzīvoklis, plāno pārvākties būtībā uz viensētu. Kāpēc? Tālab, ka mūsdienās prasības piena lopkopībā ir tādas, ka, Aulejā saimniekojot, tās vienkārši nebija realizējamas. Jaunā ferma ir 14 govīm, pagaidām tajā dažas vietas brīvas. Cūkas saimnieki turēs gan Aulejā, gan jaunajā novietnē: aptuveni puse uz pusi, jo būtībā to nav daudz — kādas desmit sivēnmātes un nedaudz nobarojamo.

Vija Egle ir veterinārārste. Kā visiem veterinārārstiem, viņai ir privātprakse. Tas gan nenozīmē absolūtu brīvību — ja vajag braukt, tad jābrauc. Garantētas algas arī nav — iztika jānopelna ar savām zināšanām un darbu. Tas nav vienkārši. Šobrīd rajonā, var teikt, ir vetārstu deficīts, jo cilvēki aiziet projām. Medikamenti dārgi, aizbraucot savā mašīnā uz izsaukumu, no cilvēka deviņas ādas neplēsīsi. Bet cilvēkiem šķiet, ka vetārsti plēš gan. Viņu neinteresē, cik maksā transports, cik — zāles, cik darbs. Ir vetārsti, kas galarezultātā atmet ar roku un atrod mierīgāku nodarbi. Vija pagaidām turpina rauties visās frontēs...

“Šeit ir mana tēva zeme, uz kuras bija veca māja un no vecuma sabrukusi kūts, citas saimniecības ēkas,” stāsta Vija. — “Jaunā ferma tapa vecās kūts vietā — pērn decembrī sākām, šogad augustā pabeidzām. Arī jaunās mājas pamatus ielikām turpat, kur bija vecā māja, kas tagad sazāģēta un saskaldīta malkā. Šurp pārvācamies ne tikai tāpēc, ka centrā nevar izvērsties tik plaši. Manam dzīvesbiedram patīk šī vieta, lai gan pats ir rīdzinieks — dzimis, uzaudzis un strādājis galvaspilsētā. Vēl nebija nekādu plānu un projektu, kad viņš sacīja, ka agri vai vēlu mēs te kaut ko darīsim, kaut palēnām. Viņam nepatīk centrs. Notikumus pasteidzināja iespēja dabūt Eiropas finansējumu, bet, vispārīgi runājot, celtniecība tomēr ir traki dārgs prieks.”

Zemnieku saimniecībā strādā ģimenes locekļi, vismaz pagaidām nav plānots izmantot algotu darbaspēku. Turklāt jau būvniecības procesā saimnieki pārliecinājās, ka atrast labu strādnieku praktiski neiespējami. Kā pastāstīja Dzintars Egle, potenciālie palīgi labi zina Rīgas izcenojumus un operē ar tiem, bet neviens no viņiem neko nevēlas zināt par milzīgajiem apjomiem un kvalitāti, kādā darbs jāpaveic par tik lielu samaksu, kādu var saņemt Rīgā. Cilvēki lamā Gorbačovu, bet par ko viņu lamāt! Par to, ka jāstrādā? Būtībā ļaudis zākā visus laikus, bet dara to tie, kas neko nedara. Satiec dzērāju, pajautā: “Kāpēc dzer?” atbilde triviāla: “Tādi laiki, lūk, līdz kam valdība noveda, jādzer no nerviem, darba nav...” Bet iedod tādam darbu, viņš nedarīs. Zemnieki to zina no pašu pieredzes.

“Padzird Rīgas cenas, bet aizmirst, ka par to naudu jāstrādā,” saka Dzintars. “Ie-skatījos būvkatalogā. Jā, ce-nas iespaidīgas. Bet jāstrādā tā, ka esi putās, lai tās lielās algas saņemtu. Piemēram, dienā mazākais trīs kubikmetri betona jāizstrādā. Tas ir ļoti daudz. Kurā gan galvaspilsētas būvlaukumā par trīs pienaglotiem dēļiem dienā strādniekam maksātu 25 latus? Bet mūspusē daži uzskata, ka jāmaksā.”

Ne mazāk sāpīgs jautājums izrādījās elektrība, elektroinstalācija un apgaismojums — tas kopumā saimniekiem izmaksāja 4000 latu. Viena laime, ka augstsprieguma līnija izrādījās blakus, citādi elektrība “izdzertu pēdējās asinis”. Lai kā gājis, rezultāts dod gandarījumu. Vienīgais pamanāmais trūkums, ka pagaidām līdz fermai nav nodrošināta normāla piebraukšana, bet pie vainas te laika apstākļi un būvdarbi. Tomēr jātic vien saimniekiem — nākamgad viss būs kārtībā! Vēl nesenā pagātnē fermas vietā bija mēslu guba un dārzs, bet tagad tāda skaista ēka ar sarkanu jumtu! Arī mājai nākamgad ir jābūt zem jumta, tiesa, tās pilnīgai pa-beigšanai vajadzēs gadus trīs vai četrus.

Dzintars: “Šodien vēl pirms jūsu ierašanās mūs apmeklēja paziņas, lai paskatītos, kā viss sataisīts. Mums nav žēl dalīties pieredzē, galu galā pieredzes apmaiņa ir svarīga lieta. Pats taču braucu pie kāda saimnieka, kurš izrādīja savu fermu. No redzētā paņēmām to, kas mums der. Droši vien ar laiku secināsim, ka kaut kas vēl bija jādara citādi, bet bez kļūdām cilvēks nekad nav izticis. Daudz informācijas atrodam internetā un žurnālā “Agrotops” — ļoti labs izdevums lauksaimniekiem.”

Fermā uzmanību piesaistīja īpaši paklāji govīm — starp paklāju un cementu paliek gaisa sprauga, govij nav jāguļ uz betona, turklāt tie arī labi tīrāmi. Lai gan dārgi, bet saimnieks uzskata — atmaksāsies ar uzviju. Šķiet, viņa pieeja lietām ir tāda — labāk dārgāks, bet kvalitatīvs. Šī atziņa vēl nevienu nekad nav pievīlusi. Mēslu transportieris fermā ir tāds pats, kādi kalpoja padomju saimniecību un kolhozu fermās, bet kurš sacīja, ka tie nebija kvalitatīvi? Atrada visus knifiņus, pieslīpējās tā lieta, un viss lieliski strādā. Galu galā Dzintars ir profesionāls virpotājs, strādājis par programmēto darbgaldu operatoru Zasulaukā, kur atradās visā plašajā Padomju Savienībā pazīstamā Rīgas eksperimentālā tehnoloģiskā aprīkojuma rūpnīcā. Pārmaiņu laikā atstāja darbu rūpnīcā un pārbrauca sākumā uz Andzeļiem, pēc tam uz Auleju.

“Reizi rokas zemē pamērcēju, iepatikās uz mūžu,” likteņa pavērsienu komentē saimnieks. “Patiesībā mana māte ir no Andzeļiem, Gorbačova laikā dzīvoju pie tantes, pēc tam bija sava māja Krauļos. Tā viss sākās.”

Lai cik neticami skan, saimnieku trīs bērniem nav zudusi interese par lauksaimniecību. Meita Zanda drīz pabeigs Policijas akadēmiju, viņa jau strādā Rīgā par tiesneša palīdzi. Dēls Rinalds pabeidza Daugavpils Pedagoģisko universitāti, ieguva sporta skolotāja kvalifikāciju, bet šogad palīdz vecākiem saimniecībā. Meita Aiva mācās Aulejas pamatskolas 8. klasē.

“Bērniem patīk laukos,” apgalvo Vija. “Sevišķi dēlam. Strādā ar jebkuru tehniku, kāda ir. Vajag — sēžas pie kombaina stūres, vajag — brauc ar traktoru. Zemes ar nomāto platību ir aptuveni 50 ha. Mēs neaudzējam graudaugus pārdošanai, patiesībā tas nav izdevīgi. Graudaugi tiek audzēti savai saimniecībai — cūkām un govīm. Meitu Rīgā arī interesē, kā mums šeit sokas. Palīdz lauku darbos jaunākā — Aiva.”

Dzintars: “Ja līdzekļus ieguldi, tad ieguldi, lai būtu padarīts kārtīgi. Mums ir doma ierīkot fermā arī atpūtas istabiņu, bet nevar visu reizē paspēt. Es nepiekrītu apgalvojumiem, ka laukos nevar būt tā, ka objekts ir pilnīgi pabeigts un funkcionē, kā iecerēts. Var visu izdarīt tā, lai ir skaisti, funkcionāli, ērti un parocīgi, lai pašam un ciemiņiem prieks. Ja jau cilvēks netiecas pēc labākā, tad kāpēc vispār dzīvot?”

Juris ROGA