Jautri dzīvojam...

Nesen redakcijā iegriezās Sazons Skorodihins, kurš aicināja “Ezerzemes” žurnālistus nelielā izbraukumā uz Kalniešu pagastu. Ceļā uz notikuma vietu paspējām iepazīties tuvāk. Izrādās, S. Skorodihins un mūsu šoferis Leonīds Ņeverovskis pirms gadiem piecdesmit strādājuši vienā organizācijā — Indras MTS. Bijušie darbabiedri varēja pakavēties atmiņās un būtu bijis pavisam jauki, ja galapunktā mūs visus gaidītu kāds patīkams skats.

Diemžēl arī šis raksts ir jāveido par meža izstrādātāju barbarismu — kā gan citādi nosaukt to, ko mēs redzējām saimnieku īpašumos? Nelielu ieskatu sniedz fotoattēls — tajā redzamās ūdens joslas nav strauts vai kādas pusizžuvušas upes gultne, lai gan iztālēm atgādina tādu, jo stiepjas vairākus desmitus, varbūt pat simtus metru. Tehnikas postījumi nodarīti cita saimnieka zemei, kas robežojas ar S. Skorodihina īpašumiem. Diez vai pats zemes īpašnieks, dzīvojot Rīgā, par to kaut ko zina. Tiesa, šie meža vedēji paspējuši sabojāt arī mazu kriksīti S. Skorodihina zemes, bet ne jau tādēļ viņš vērsās redakcijā. Varbūt mūsdienās daudziem uzņēmējiem to ir grūti saprast, bet visapkārt vēl dzīvo cilvēki, kuriem ir sirdsapziņa, kuriem jēdziens zeme asociējas ar maizi, kas ir svēta lieta. Grūti pateikt, vai pēc darbu beigšanas te viss tiks savests iepriekšējā kārtībā. Galu galā rekultivācija maksā milzīgu naudu, bet bez nopietna iemesla firmas sevi lieki neapgrūtina ar šādiem izdevumiem. Vispār tās sevi neapgrūtina ne ar ko. Par to liecina fakts, ka šovasar maz trūka, lai šis “ceļš” stieptos pāri Skorodihina kunga zemei.

“Mana dzimtene ir Indrā, mana dienesta vieta bija Maskavā, darba mūža lielākā daļa pagāja Rīgā,” stāsta S. Skorodihins. “Astoņdesmito gadu sākumā pārbraucu dzīvot uz Krāslavu, kur netālu no meža uzbūvēju māju — gribējās dzīvot pilsētā, bet tuvāk dabai. 1996. gadā noformēju Zemesgrāmatu un visus pārējos dokumentus savam zemes īpašumam Kalniešu pagastā. Paretam braucu apskatīties, kas tur un kā. Pamanīju rosīšanos savā zemē nejauši. Kādu dienu braucu sēņot, izkāpju no mašīnas: tepat pie kājām baravikas. Eju tur, kur tās aug. Skatos — zili brīnumi! Manā īpašumā iezīmētas jaunas robežas! Bet man taču visi dokumenti kārtībā, kurš gan manā īpašumā rīkojas kā savā? Braucu uz Kalniešu pagastu pie zemes ierīkotājas — viņa neko nezina. Es uz mežsaimniecību: tur arī nekā nezina. Kur tālāk braukt? Devos pie iecirkņa inspektora Krasovska kunga — viņš vienīgais spēja man palīdzēt. Atrada firmu, lika apturēt darbus, bet es uzrakstīju policijā iesniegumu. Manā zemē saimniekot viņi pārtrauca, par laimi nozāģēt neko nepaspēja, tikai robežas iezīmēja, bet mani netraucēja un es nomierinājos. Pēc kāda laika pat saņēmu atbildi, kas uzņēmējs brīdināts, pat pants bija iesniegumā minēts un es vēl gāju noskaidrot, ko tas īsti nozīmē. Tagad it kā nevajadzētu ne par ko uztraukties — izved mežu pa kaimiņa īpašumu. Bet man sāp sirds par to, ko viņi izdarīja ar zemi! Vai tiešām nebija žēl savas tehnikas — tur tādus grāvjus riteņi iegrieza! Līdz metram dziļumā!”

Ja kāds par šo nejēdzību grib pārliecināties savām acīm, jābrauc uz Murovanku, tad ceļš pa kreisi uz Robežniekiem — vienpadsmitais kilometrs. Vieta saucas Veseluha. Kādreiz tur bija liels krustojums. Tālāk ir upīte, kur bija dzirnavas, uz tām veda daudz ceļu, bet ceļu krustojumā atradās dzertuve — no tās tad arī cēlies vietas nosaukums, kas latviski tulkojams kā jautrība. Kā rādās, vietas nosaukums nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās, vien citā kontekstā.

Juris ROGA