Patiesi stāsti un leģendas par līdakām un samiem

Makšķerēšanas lietu meistars L. Sabaņejevs, kurš radīja savus garadarbus XIX gadsimta otrajā pusē, rakstīja par Vācijas imperatora Fridriha II 1īdaku, kuras vecums saskaņā uzrakstu uz zelta gredzena, kas bija piestiprināts pie žaunu apvalka, bijis 267 gadi. No vecuma zivs pilnībā izbālēja. Tās lielums bija vairāk nekā 8 aršinas (6,3 m) un svēra 8 pudus 30 mārciņas (140 kg). Šīs līdakas portrets arī tagad glabājas Lauternas pilī, bet skelets un gredzens - Manheimā. Tālāk Sabaņejevs šajā sakarā secina, ka līdakas var dzīvot ne vienu vien simtu gadu. Šis vēsturiskais fakts vairākkārt izraisīja pētnieku šaubas, un es lasīju vēsturnieku atspēkojumus par imperatora līdaku. Pazīstamais Francijas sistematizētājs Valansjēns apgalvoja, ka līdakas (tā it kā esot bijusi noķerta Hēlbronas dīķī) skeletu, kas izlikts Manheimas katedrālē, veidoja vairāku zivju eksemplāri. Acīmredzot kaislība pārspīlēt noķerto lomu pastāv tikpat sen, cik sen pasaulē dzīvo makšķernieki. Tomēr L. Sabaņejevs savā grāmatā “Saldūdens zivis un to zveja” apgalvo, ka līdakas var dzīvot vairāk nekā simts gadu un nosauc vēsturisko faktu, kad astoņpadsmitajā gadsimtā, tīrot Caricinas dīķus, tika noķerta divus metrus gara līdaka ar zelta gredzenu žaunu apvalkā, kur bija uzrakstīts: “Ielika cars Boriss Fjodorovičs.” Pilnīgi iespējams, ka tā svēra 64 kg. Rietumeiropā pirms apmēram 200 gadiem saskaņā ar aprakstiem nereti trāpījās 50 kg smagas zaļsvārces, bet, lūk, pirms simts gadiem par sensāciju jau tika uzskatītas pusotra puda smagas plēsoņas.

Par 12 un 13 kg smagām līdakām laikraksts “Ezerzeme” ziņo pastāvīgi. Taču, kā labi zināms, vislielākās trofejas allaž noraujas. 1999. gada 1. augusta rekordu tabulā reģistrēta 19,56 kg smaga plēsoņa (1,39 m), kas noķerta Ungura ezerā. Skaidri zināms, ka metru garas līdakas vecums ir 12 gadu. Lielu līdaku mazuļi aug ātrāk nekā mazo, un tas atkarīgs no barības daudzuma dīķī, upē vai ezerā. Gadu veci līdakas mazuļi sasniedz 200 - 400 g svaru. Tā ka glābt mūsu ezerus no nekvalitatīvām sīkzivīm var tikai ar līdaku intensīvu audzēšanu, kas ātri pieņemas svarā, tās viegli ķert un tās stabili tiek pieprasītas.

Galvenais Krāslavas līdaku copmanis Sergejs Kritenko apgalvo, ka viņa noķertā rekorda plēsoņa svēra 15,6 kg, kam es labprāt ticu. Domāju, ka nav vērts šaubīties par to, ka akmeņainajā Daugavā un dziļajā Dridzī arī tagad mīt 20 kg smagi saldūdens krokodili. Pēdējā leģenda: Andreja Oševerova īpašumos Šķaunes ezerā mīt tāds monstrs, kas nesen norāva no copmaņa vizuļa 3 kg smagu līdaku. Gribat - ticiet, negribat - neticiet, tikai es (kā jau kaislīgs makšķernieks) par to nemaz nešaubos.

No visām saldūdens gigantiskajām zivīm pirmā vieta, protams, pieder samam. Dienvidu zonā dzīvojošie siltummīlošie plēsoņas sasniedz 200 - 300 kg svaru, bet Baltijas valstīs 5 pudu smaga sama noķeršana tiek uzskatīta par lielu veiksmi. Latvijā vislielākie ūsaiņi sastopami Daugavas ūdenskrātuvēs, bet mūsu pusē diez vai mīt milži, kuru svars pārsniedz 40 kilogramus. Divu pudu smagus samus, kas noķerti, izmantojot vizuli, man vairākkārt nācās fotografēt. Bieži vien mūsu spiningotāji gavilē, izvelkot 10 - 20 kg smagus samēnus, kas patiesībā ir pusaudžu vecums.

ZivsLieli sami, kas sver vairāk nekā 32 kg, ir ļoti neveikli, tāpēc noķert zivis, it īpaši lielas, tiem ir grūti. Medību laikā Daugavas sami izmanto vietas, kur ir daudz lielu akmeņu. Paslēpušies starp tiem, plēsoņas gaida zivju barus. Tikai ar šo apstākli izskaidrojams tas fakts, ka noķerto samu kuņģos mūsu spiningotāji atrod veiklos un piesardzīgos sapalus, kas mīt straujteces akmeņainajos sēkļos. Sama gaļas neparasto garšu mēģināšu izskaidrot ar to, ka plēsoņas lielos vairumos aprij lielus upju moluskus, kā arī vēžus un vardulēnus. Lieli īpatņi medī pat ūdensputnus, par ko pārliecinājās arī mūsu copmaņi, uzšķēržot samu kuņģus. Kā apgalvo L. Sabaņejevs, jauni samēni, it sevišķi 5 - 6 gadus veci, aug ļoti ātri. Mēnesi pēc nārsta, kas mūsu pusē ir pirms Līgosvētkiem, jūlija mazuļi jau sasniedz 15 cm garumu, bet rudenī sver 400 - 600 gramus. Pirmajos piecos gados samēnu svars ik gadus palielinās divas reizes.

Piecus gadus vecs plēsoņa sasniedz apmēram 8 kg svaru, bet 16 kg smagam īpatnim, kura garums ir 1,5 metri, diez vai būs vairāk par 8 gadiem. Tāpēc var iedomāties, ka Daugavas dzelmē, lai sasniegtu rekorda lielumu, sa-miem nepieciešams ne mazāk par 25 gadiem.
Daudzos literārajos darbos samus dēvē par briesmīgām zivīm ne tikai tāpēc, ka tie ir lieli, bet arī par to asinskārajiem paradumiem. Pavisam nesen kādā no Krievijas izdevumiem es izlasīju ziņu par to, ka Lejasvolgas pietekā iebraucēji zvejnieki īrēja dzīvokli pie vietējās iedzīvotājas, no kuras viņi uzzināja šaus-mīgu atgadījumu. Saimniece Nadežda pastāstīja saviem īrniekiem, kā bērnībā peldoties viņu mēģināja aizvilkt milzīgs sams, taču brīnumainā kārtā viņai izdevās izglābties. Brūces kājā ar laiku sadzija, bet stipra stostīšanās saglabājās uz visu mūžu.

Aleksejs GONČAROVS