Kāpēc kotedžai pagalms par šauru?

Dagdas pagasts. Kā neaizmirstama piemiņa par kolhozu “Brīvība”, kurš bija apbalvots ar ordeni un kura slava aizsniedza Maskavu, pie lielā ceļa atrodas kotedžu iela, kurās dzīvo lielisko darba dinastiju turpinātāji. Pārkāpju otrās no malas mājas slieksni un pēkšņi atceros: te redakcijas korespondenti viesojās pirms gadiem pieciem. Toreiz mēs stāstījām par darbarūķi Jāni Brokānu, kuram zirgi vienmēr bija galvenā dzīves jēga. Nu jau aizsaulē aizgājis zemnieku pēctecis, lai viņam vieglas smiltis. Bet mājās viņa dzīve turpinās, skan bērna balstiņa. Tālredzīgais saimnieks visu paredzēja, kad mantošanas dokumentus noformēja dēlam Pēterim. Mīļoto ķēvi Fantu, kura ir čakla vagā un ar kuru nav kauns aizbraukt uz baznīcu, viņš novēlēja savam mazdēlam Artūram. Mazais būtu ar mieru atteikties no visa, lai tikai pajātu vai palīdzētu vecākiem zirga darbos. Iespējams, ka ar otro dēlu, Juri, vecais Brokāns palika ne visai apmierināts, jo tas ar ģimeni iekārtojās Rīgā. Tālbraucējs šoferis nav zemnieka amats. Toties Pēteris laikā attapās, kad, izdabājot vecākiem, pirms 12 gadiem atstāja galvaspilsētas dzīvi un atgriezās dzimtajās vietās. Arī dzīvesbiedre ir šejieniete. Pēteris un Jeļena tagad nebeidz priecāties par dēliem. Aigars vietējā arodskolā apgūst galdnieka profesiju, bet piemājas saimniecībā “Dzeguzes” vecākais dēls tiek uzskatīts par galveno mehanizatoru. Jaunais zirgkopis Artūrs mācās tikai otrajā klasē, un vecākiem ir cerības, ka arī viņš paliks uzticīgs zemes kopēja darbam.

Pareizi runā, ka dzīvi nodzīvot nav tīrumu pāriet. Vai varēja Pēteris pirms gadiem piecpadsmit iedomāties, ka viņš, fabrikas “Jugla” automehāniķis, kādu reizi atgriezīsies dzimtajā Latgalē un kļūs par īstu lopkopi. Arī viņa dzīvesbiedrei Jeļenai beigu beigās nenācās kļūt par profesionālu šuvēju. Nekas: ikvienai īstai saimniecei jāprot šūt. Domāja Brokāni, domāja un nonāca pie secinājuma, ka jāpievēršas piena lopkopībai. No vienas puses, dzīvojot Ozoliņu ciematā, it kā arī nebūtu visai parocīgi izvēlēties agronomisko un zootehnisko virzienu. No otras pu-ses, pāris kilometru līdz pašu zemēm nav pārāk liels attālums ģimenei, kura spēka un enerģijas pilna. Par transportu kalpo daudz pieredzējušais Baltkrievijas ražojuma traktors un čakla ķēvīte. Fanta patīk daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Daudzi gribētāji nopirkt zirgu arī tagad piesola saimniekiem labu naudu par izskatīgo ķēvi. Taču Pēteris pateica: “Tā ir visdārgākā piemiņa par tēvu, mūsu galvenā ģimenes relikvija.”

Laikā, kad mēs ar ģimenes galvu runājām par zirgiem, Jeļena man slavēja savas brūnaļas: “Vasarā Rasma deva litrus trīsdesmit piena, Raibaļa - divdesmit sešus.” Tagad daudzi pārgājuši uz divreizējo slaukšanu, bet, lūk, Brokāni nestei-dzas. Kļuvuši par zootehniķiem pēc aicinājuma, Pēteris un Jeļena precīzi zina, ka, atsakoties no trīsreizējās slaukšanas, zudumi no katras govs ir trīs četri litri piena. Pareizināsim ar septiņiem ragulopiem un iznāks solīda summa, kas veido ģimenes kopējo labklājību. Tiesa, mani sarunbiedri pasūrojās, ka viena lit-ra iepirkuma cena 15 santīmu nekādi neatbilst tagadējām ikdienas preču cenām, kas aug gluži kā sēnes pēc lietus. Nerunājot jau par energonesējiem, maksa par kuriem tik ļoti steidzas nolīdzināties ar Eiropas cenām.

Protams, vienkāršāk ir sūroties un gausties, taču dzīvesbiedri Brokāni ir optimisti, tāpēc visas viņu ieceres vērstas rītdienā. Tiklīdz es nokļuvu pagalmā, kad uzreiz rokās ņēmu fotoaparātu: piena telpa izskatījās gluži kā konfekte. Francijas ražojuma dzesēšanas iekārta un Holandes ražojuma slaukšanas aparāts, kas var vienlaikus apkalpot pāris govju. Stacionāros apstākļos agregāts barojas no elektrotīkla, ganībās - no benzīna dzinēja. Je-ļena palielījās, ka jau sākusi pieradināt savas brūnaļas pie mehāniskās slaukšanas, tā ka viņas sastrādātajām rokām jau ar pavasari būs atvieglojums. Visa šī bagātība zem sarkanā jumta - par projekta Eiropas naudu. Arī paši Brokāni laiku veltīgi netērē: viņi rekonstruēja kūti trīspadsmit ragulopiem. Žēl, ka pagalms ciematā ir visai šaurs, taču Pēteris ilgi domāja un saprata, kā pavasarī palielināt kūti par pāris stāvvietām. Saimnieka azarts ir laba lieta. Tas pārņēmis draudzīgo ģimeni savā varā.

Brokāniem viss padodas. Vasarā sarūpēja pietiekamu rupjās barības krājumu, bet zāle siena ieguvei nepadevās diez ko laba. Izaudzēta laba kartupeļu raža, ko nevarēja teikt par graudaugiem, taču iznākumā lopbarības graudu sagatavots pietiekami. Lopbarības bietes tā padevās, ka ar tām pilni ne tikai pagrabi, bet arī visas glabāšanai piemērotās vietas. Dzīvot piena valstībā bez saviem sieriem ir nepiedodami. Jeļena ir meistare gatavot baltos un dzeltenos sierus, bet ja vajag, labprāt izpildīs pasūtījumu. Mājā, kur bez vismazākā pārspīlējuma var teikt, ka nekā netrūkst, saimniecei, var just, ir baltkrievu saknes: galvenais ēdiens - rīvētu kartupeļu pankūkas vai rīvētu kartupeļu sacepums, no kura smaržas vien galva iet riņķī.

Skaidrs, ka kotedžā ir visa nepieciešamā mūsdienu sadzīves tehnika, un es nejauši pamanīju, ka dzīvesbiedriem Brokāniem ļoti patīk firma “Samsung”. Viņiem ir liels vēriens: milzīgs televizors, liels mūzikas centrs, saldējamais skapis virtuvē ar 410 litru tilpumu. Tagad kārta datora iegādei. Pareizi runā, ka skaisti dzīvot neaizliegsi. Tam vajadzīgas gan gudras galvas, gan zelta rokas, ar ko Dievs pilnībā ir apveltījis manus jaunos paziņas. Svarīgi vēl ir mīlēt zemi, kas slacīta tavu senču sviedriem.

Aleksejs GONČAROVS