Viss ir sajucis šajā pasaulē. Šķiet, ka nav nekā sakārtotāka par dabu, taču arī šajā mūžsenajā savstarpējā saiknē mēs aizvien biežāk un biežāk vērojam anomālijas. Alkatīgs cilvēks, iedomājoties sevi par Visuma valdnieku, jau pietuvināja savu māju, planētu Zemi, liktenīgai robežai. Pilnīgi aizmirsdams par to, ka daba nepiedod nedz necilvēcīgus eksperimentus, nedz arī kļūdas. Mēs paši izprovocējām globālo silta klimata iestāšanos, kas no teorētiska lieluma pārtapis jau par draudošu realitāti.
Tagad ir ziemas mēnesis decembris, bet no rītiem, gluži kā pavasarī, dzied gaiļi un līdz pat šim laikam uz siltajām zemēm nesteidzas doties daži gājputni. Piebrieduši pūpolvītolu un ceriņu pumpuri, bet mans vecais paziņa Mečislavs Boltruks paziņoja jaunumu: viņa vasarnīcā uzziedējušas atraitnītes. No vienas puses, gribot negribot sāc ticēt tam, ka klimats kļuvis siltāks, ko paātrināja simtiem tūkstošu rūpnīcu un fabriku dūmeņu. No otras puses, māc šaubas: analītiķi naturālisti taču apgalvo, ka šādus pārsteigumus māmuļa daba sagādā reizi vai divas simts gados.
Taču atgriezīsimies pie šī gada decembra, kas pretēji parastajam ir siltāks gandrīz par pieciem grādiem. Gavilē makšķernieki, kuri turpina ķert lielas rudens līdakas. Toties noskumuši mednieki: uz zemes, kad nav sniega, grūtāk dzīt pēdas alnim un mežacūkai. Pēdējā decembra sensācija: man piezvanīja krāslaviete Stanislava Zariņa un pārsteidza ar ziņu, ka Priedaines silā viņa esot salasījusi decembra gailenes. Pirmo reizi savā mūžā.
Manuprāt, te nav nekā pārsteidzoša. Īslaicīgas novembra salnas nesabojāja sēņotni skujkoku mežos, kas ir vēsāki vasaras svelmē un siltāki ziemas salā. Domāju, ka tagad var atrast ne tikai visuresošās gailenes, bet arī salnenes un vēlās rudens celmenes. Vēlu veiksmi jums, decembra sēņotāji!
Aleksejs GONČAROVS