Grib dzīvot pilnvērtīgi

Šie vārdi izskanēja Dagdas invalīdu brālības “Nema” rīkotajā starptautiskās invalīdu dienas pasākumā, kurā piedalīties tika aicināti invalīdi, viņu draugi un atbalstītāji. Šāds pasākums pilsētas tautas namā notika pirmoreiz, diemžēl remonta dēļ, kas rit lielajā zālē, tā dalībniekiem nācās sarūmēties mazajā zālē, bet tamdēļ viņi neskuma. Dagdas invalīdi savu darbošanos sākuši ļoti aktīvi, un ir pamatota cerība, ka šis nav pēdējais viņu rīkotais pasākums. Bet starptautiskās invalīdu dienas atzīmēšana kļūs par labu tradīciju.

Viņi devuši cerību

Patīkami, ka šo pasākumu finansiāli atbalstīja ne tikai Dagdas pilsētas un Andrupenes pagasta pašvaldība, palīdzīgu roku sniedza arī vairāki uzņēmumi. Sponsoru lomā šoreiz bija SIA “Sapnis”, SIA “Dilanis-T”, “Laki-Z”, SIA “Kornerstone” un SIA “MIGR” (Dagdas universālveikals).

Klātesošos invalīdus un viņu ģimenes locekļus starptautiskajā invalīdu dienā pirmā apsveica brālības valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa, uzsverot, ka nav viegli nedz tam, kuram ir problēmas ar veselību, nedz tam, kurš ir kopā ar šo cilvēku, rūpējas par viņu. Zariņas kundze visiem novēlēja skatīties nākotnē ar cerības pilnu skatu un lielu ticību, ka reiz ciešanas un mokas beigsies: “Novēlu dzīvot bez bailēm, skatīties visām grūtībām acīs un ieraudzīt, ka kopā mēs varam tās pārvarēt. Satikt savā dzīves ceļā saprotošus, iejūtīgus un atsaucīgus cilvēkus, jo tie mums ļoti nepieciešami!”

Invalīdi, kas bija sasēdušies pie klātiem galdiņiem, veltīja sirsnīgus aplausus katram oratoram, katram priekšnesumam, katram jubilāram, kuru sveica šajā pasākumā. Sevišķi iepriecināja folkloras kopa “Olūteņi”, kas sniedza sirdi aizkustinošu koncertu. Uzstājās Anželikas Pokules vadītā skolas bērnu popgrupa, notika dažādas citas aktivitātes.

Pašvaldības atbalsts

Klātesošie ar lielu uzmanību noklausījās Dagdas domes priekšsēdētāja Viktora Stikuta uzstāšanos — brālība “Nema” tapusi ar viņa morālo un pašvaldības finansiālu atbalstu. Stikuta kungs pasākumā ieradās, atliekot citas svarīgas darīšanas, uzskatot, ka šī ir tā reize, kad visas pārējās lietas var drusku pagaidīt: “Sākas klusais laiks, Ziemassvētku vainagā iededzināsim Adventa pirmo svecīti... Ir zīmīgi, ka šis pasākums sakrīt ar gaidīšanas un cerību laiku. Tas liek aizdomāties, ka visiem jādzīvo ar nojausmu par to, ka pienāks diena, kad mēs visi sajutīsimies pilnvērtīgi sabiedrībā, kurā dzīvojam. Lielākā laime ir būt cilvēkam un nebūt atstumtam. Ja ir šī pozitīvā sajūta, tā atvieglo ciešanas un padara dzīvi krāsaināku. Var jau ierauties katrs savā čaulā, būt dusmīgam uz visu pasauli par to, ka esi novārtā, visu aizmirsts. Bet var arī sadzīvot ar to problēmu, kas visā dzīves garumā būs līdzi, tomēr nejusties atstumtam.”

Tie bija mierinoši un vienlaikus arī uzmundrinoši vārdi. Stikuta kungs novēlēja or-ganizācijas vadītājiem, lai iesāktais darbs neapstājas un viņiem pietiek entuziasma turpmākajām iecerēm, jo ir ļoti svarīgi apvienot cilvēkus zem viena karoga un mēģināt padarīt dzīvi labāku.

Patiesībā šobrīd brālības darbā iesaistījusies tikai neliela daļa no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kas dzīvo mazpilsētā. Gan pašvaldība, gan brālības invalīdi ir ieinteresēti aktivizēt pēc iespējas vairāk cilvēku ar īpašām vajadzībām. Diemžēl daudzu ap-ziņā iesīkstējusi un dzīva padomju laika dogma — ja esi invalīds, tad sabiedrībai vairs neesi vajadzīgs. Bet jebkurš cilvēks ir cilvēks, arī tas, kuram ir īpašas vajadzības.

Pasākuma gaitā brālības valdes priekšsēdētāja M. Zariņa akcentēja: “Materiāli mēs nedodam neko, mēs dodam sirdij un dvēselei, dodam to, ko nevar nopirkt un paņemt — iekšējo prieku, gaismu, kontaktus.”

Taču kā mani informēja Stikuta kungs, tā ir pagaidu situācija, kad brālība nevar materiāli atbalstīt savējos. Pašvaldība domā, kā te varētu līdzēt invalīdiem, un drīzumā situācija mainīsies — brālība varēs atbalstīt invalīdus arī materiāli.

Kad draugi līdzās

Bet šobrīd jaundibinātā sabiedriskā organizācija darbojas lielākoties uz entuziasma pamata. Sapratuši, ka ar vienkāršu kopā sanākšanu un pasēdēšanu būs par maz, invalīdi uzdeva sev jautājumu: “Ko mēs gribam un ko varam?” Atbilde tika atrasta, bet ieceres realizācijai bija nepieciešams speciālista atbalsts. Kur tādu rast? Brālībai nebija līdzekļu, lai maksātu algu, vienīgā cerība — brīvprātīgo darbs.

Kā par brīnumu tāds cilvēks atradās — tā bija Sarmīte Kromāne, kura pieteicās strādāt ar invalīdiem, pamācot viņus, kā no dabas dotiem materiāliem radīt skaistas un noderīgas lietas. Sveicot Sarmīti kā pirmo brīvprātīgā darba veicēju Dagdā, brālības “Nema” valdes priekšsēdētāja uzsvēra: “Šodien mēs atzīmējam starptautisko invalīdu dienu, bet pēc dažām dienām — 5. decembrī — visa pasaule svinēs brīvprātīgi strādājošo dienu. Otrs invalīdiem svarīgs cilvēks ir psiholoģe Diāna Krilova, kurai arī tika sacīts liels paldies. Brālībā “Nema” saprata, ka ir nepieciešama arī iekšējās pasaules sakārtošana, bet bez speciālista tas viņiem nebūtu izdevis tik labi, kā tagad. Saviem palīgiem invalīdi uzdāvināja eņģeļus, dāvana nebija nejauši izvēlēta — tā ir daļiņa no brālības logo, kurā attēloti divi eņģeli, katrs ar vie-nu spārnu un svece. Šo ideju uz papīra iemiesoja pedagoģe Inga Romule, kurai arī tika invalīdu pateicība.

Uz katra galdiņa tika nolikts viens logo attēls, lai nākotnē to atpazītu ikviens šī pasākuma dalībnieks.

Vēl viens liels paldies tika sacīts Dagdas bērnu un jauniešu centra kolektīvam, kura telpās invalīdu brālība atradusi pagaidu mājvietu. Patiesi pagaidu, jo pašvaldība risina jautājumu par piemērotākām telpām jaunizveidotajai organizācijai. Atsevišķas telpas nepieciešamas arī tālab, ka nākotnē “Nema” apvienos arī Dagdas puses pagastu invalīdus. Šeit visi gaidīti, netiek atstumts ne jauns, ne vecs, neviens.

Kā piemēru var minēt ir Dagdas arodvidusskolas audzēkņus — viņi ir 12 bērni ar speciālajām vajadzībām, kurus pedagogi skolā dēvē mīļvārdiņā. Dagdas arodvidusskolas pedagoģe Irīna Galilejeva par katru no viņiem sacīja tikai labus vārdus — atbildīgi, dzīvespriecīgi, palīdz organizēt pasākumus un paši tajos piedalās, dzied, dejo, zīmē, zēni apmeklē kokapstrādes pulciņu. Vārdu sakot, talantīgi bērni. Skolotāja sacīja paldies brālības vadībai un invalīdiem par to, ka viņi ņem šos bērnus savā pulkā, ļauj tiem darboties, jo nepiespiestā atmosfērā ar sev līdzīgiem šie audzēkņi vieglāk veido kontaktus, atveras un viņos vairāk izpaužas vēlme dzīvot.

I. Galilejeva: “Mēs esam vajadzīgi viņiem, viņi vajadzīgi mums, lai mēs lieku reizi pārdomātu savas dzīves vērtības un padomātu, kāpēc es dzīvoju uz šīs zemes? Daudz jums mīlestības, enerģijas, izturības, lai viss izdodas!”

Varbūt kādam jau šķiet, ka pasākumā nekas cits nenotika, kā vien skanēja apsveikumi un dominēja patosa pilnas uzstāšanās? Nav trāpīts! “Olūteņi”, piemēram, noorganizēja kustību rotaļu, kurā gāja visi pasākuma dalībnieki, kas to gribēja un spēja. Kopīgi sadodoties rokās un veļot viļņus, tika nodziedāta arī kāda dziesma. Pasākuma gaitā bija apskatāma invalīdu floristikas darbu izstāde, bet iepatikušos darbus varēja iegādāties.

Mātes paldies brālībai

Bet jāatzīst arī fakts, ka sarunas, kontaktēšanās, uzmanības apliecinājumi šiem cilvēkiem ir krietni lielāka vērtība nekā ikdienas pilsonim, kurš bez problēmām nokļūst darbā un pārnāk mājās, apmeklē veikalus, kafejnīcas, bārus, aizbrauc uz teātra izrādi vai ledus halli, turklāt mēdz sūkstīties, cik tas viņam bijis nogurdinoši un grūti! Ko teikt šiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, vairākums no kuriem nekad nav atļāvušies iziet ārpus savas mājas, dzīvokļa četrām sienām? Pēkšņi kā no debesīm nokritusī iespēja darboties viņiem burtiski deva spārnus. To apliecināja brālības valdes locekļa Arņa Cimoško mamma, kura atzina, ka “Nema” krasi izmainījusi viņas dēlu, kurš kļuvis dzīvespriecīgs, viņam radušās jaunas intereses. Agrāk tā nebija. Jācer, ka viņas vārdi būs pamudinājums citiem invalīdiem saņemt dūšu un iesaistīties brālībā, kur katram centīsies piemeklēt spējām un interesēm atbilstošu nodarbi. Pasākumā piedalījās arī lūgti viesi no Preiļiem, kuri Dagdā bija pirmoreiz mūžā un viņiem šeit ļoti patika. Ciemiņi atveda ciemakukuli — lielu pīrāgu no Preiļu invalīdu biedrības un ziedu pušķi. Klātesošos uzrunāja arī Riebiņu novada topošās invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja Elita Sparāne, kura arī bija sajūsmā par šo pasākumu un pasniedza brālībai “Nema” līdzatvestās veltes, izsakot cerību, ka nākamgad Riebiņu novada invalīdu biedrība varēs uzņemt dagdiešus. Iespēju sveikt brālību “Nema” starp-tautiskajā invalīdu dienā iz-mantoja arī vietējie ļaudis.

Ja grib, tad var

Savukārt invalīde Magdalēna Vjatere lasīja pašas sacerētu dzejoli, kurā būtībā ir ievīts viņas dzīves likteņstāsts.

Es piedzimu vārga
Kā novītis zieds,
Kuru grūti pie dzīvības griezt.
Es nedevu skaņu
Kā nomiris spiets,
Kuru tik projām var sviest.
Es līdzīga biju nolauztam kokam,
Kuram vienīgs pumpurs tik plaukst.
Es gribēju izkliegt caur mokām,
Ka sirds mana dzīvības alkst.
Es dzirdēju sirds vārīgo pukstu,
Kura man lika paciest mazliet.
Es dzirdēju kādu priecīgu čukstu:
“Dzīvot tev likšu, strādāt un smiet.”
Dzīvot man lika Debesu tēvs —
Tā bija viņa priecīgā vēsts.
Manas dzīvības pavediens tievs
Kļuva kā spēcīgs dēsts,
Tas kļuva par zarainu koku,
Ko nevar tik drīzi nolauzt pat vēji.
Dievs dāvāja pāri prasmīgu roku,
Ar kurām es maizi nopelnīt spēju.
Viņš dāvāja man arī prātu,
Lai varu atrast dzīvības aku.
Aku, no kurienes visi var smelt.
Es šodien to pasaulei saku.

Magdalēna invaliditāti ieguva, vēl būdama mātes klēpī. Jaunībā viņa ļoti kaut-rējusies atklāt šo faktu līdzcilvēkiem, jo viena roka bijusi īsāka un tievāka, turklāt bija zaudēts viens pirksts. Skolas gados skaisti dziedājusi un bijusi laba dejotāja, arī pielūdzēju nav trūcis, bet līdzko viņi ieraudzīja Magdalēnas roku — visi projām bija. Magdalēnai atlikusi viena cerība — ticība Dievam. Tas viņu nav pievīlis. Savu stāstu sirmā kundze nobeidza ar vārdiem: “Ar savu piemēru vēlos jūs uzmundrināt. Varbūt kāds domā, ka vairs nespēj neko sasniegt dzīvē. Nav tiesa, cilvēks daudz spēj padarīt, ja vien viņš grib un cenšas!”

Par Magdalēnu lasiet kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.

Juris ROGA