Skolotāja

Tik nelielā miestā kā Skaista vienkārši nevar būt cilvēka, kuram nav nācies tikties ar skolotāju Vladislavu Veceli. Lai kuram prasītu viņu raksturot, pirmie vārdi būtu par skolotājas prasīgumu pret sevi un citiem un apskaužamo taisnīguma izjūtu. Skolēnu vecāki zina, ka viņu bērni ir drošās rokās, daudzi bezgala pateicīgi viņai par darbu, par principialitāti un lielo pedagoģisko talantu.

Pagasta ekonomiste Skaidrīte Zukule: “Kopš skolas laika es viņu atceros kā stingru, prasīgu un tajā pašā laikā ļoti jauku un sirsnīgu cilvēku. Tāda viņa ir arī šodien: satiekot uz ceļa bērnus, viņa tos samīļo, parunājas ar vecākiem, apjautājas par ģimeni, par bērniem. Varbūt skolas gados mēs savu skolotāju pilnībā nesapratām, bet viņa mums ielika labus pamatus turpmākajai dzīvei. Būtībā visa mana ģimene mācījās pie viņas: es, vīrs un divi dēli. Lai cik sarežģītos apstākļos bija jāstrādā, viņa prata iemācīt. Atceros, toreiz skolā nebija zāles, gaiteņi gari un šauri. Neskatoties uz to, viņa mācīja mūs dejot, un tikai pateicoties viņas neatlaidībai, mēs visi iemācījāmies dejot valsi.”

Skaistas pamatskolas sporta skolotāja Genovefa Donga: “Šeit strādāju kopš 1971. gada, tā ka skolotāju V. Veceli pazīstu ļoti labi. Sev līdzās viņu pirmām kārtām atceros kā savu skolotāju, kā padomdevēju. Uz jebkuru jautājumu - gan darba, gan audzināšanas, gan sadzīvisku - atrisinājumu varēja rast pie viņas. Drošs palīgs jebkurā gadījumā.”

Pagasta padomes priekšsēdētāja Gundega Grišāne: “Mēs viņu pazīstam kā ļoti atbildīgu cilvēku. Skolai V. Vecele izlīdzēja, pat būdama pensijā, - nāca strādāt, kad bija jāaizvieto skolotāji, kuri izglītojās augstskolās un brauca uz mācību sesijām. Viņa arī aizvietoja skolotājas dekrēta atvaļinājuma laikā. Pat tie bērni, kuri šogad pabeigs pamatskolas devīto klasi, ir viņas audzēkņi.”

...Ludzas rajona Mērdzenes pagasta sādžā Mežernieki pašā nomalē kalna nogāzē stāvēja pieticīga māja ar akas vindu pagalmā. Tur saimniekoja Klements Rudovičs, kura ģimenē jau bija divas meitas. 1926. gada 20. novembra rītā pasaulē nāca vel viena meitenīte, kuru no-kristīja par Vladislavu. Pavisam ģimenē izauga četras meitas. Vladislavas bērnība pagāja darbā: vēl nebija četru gadu, kad viņa ar vecāko māsu devās ganos. Paaugusies ganīja lopus viena pati. Vecāku mājās ķērās arī pie vīriešu darbiem, jo brāļu nebija, bet vienatnē tēvam bija pārāk grūti apstrādāt visu zemi.

“Tolaik dzīve bija daudz sūrāka nekā mūsdienās,” sirmā skolotāja grimst atmiņās. “Bija smagi jāstrādā, tēvam bija kādi 15 ha zemes, bija jāapstrādā ar zirgu, citas tehnikas tolaik nebija. Vajadzēja darbaspēku, bet tēvs bija vienīgais vīrietis mājās. Mēs, māsas, gājām palīgā.”

Vladislava astoņu gadu vecumā uzsāka skolas gaitas Dzērvju pamatskolā, līdz kurai bija četri kilometri. Kopā ar vecākajām māsām arī viņa brida pa lielām sniega kupenām. Apģērbs un apavi bija nabadzīgi: mātes tamborētās čības ar tēva piešūto gumijas pazoli, mātes pāršūtais mētelis un skolēna somas vietā bija plecos jāliek ganu tarbai līdzīga. Tikai aukstākajās un vējainākajās dienās tēvs bērnus aizveda uz skolu un atveda mājās ar zirgu. Mācības Vladislavai padevās labi. Sirdij tuvākas viņai bija valodas un literatūras stundas, kā arī ļoti mīlēja adīt, tamborēt un izšūt rokdarbu stundās. Rokdarbi izrādījās hobijs visam mūžam.

Karš pārtrauca izglītošanos. Tēva māja izrādījās ielenkumā, ģimene dzīvoja bunkurā. Lodes un lielgabalu šāviņi sprāga visapkārt, bet ar Dieva palīdzību viņu patversmei netrāpīja. Kad frontes līnija atvirzījās, dzīve normalizējās. Vladislava iestājās Ludzas ģimnāzijā, kuru absolvēja 1948. gadā.

“Vēl mācoties skolā, sevišķi vidusskolā, man iepatikās skolotājas darbs,” turpina V. Vecele. “Es skolotājas ļoti mīlēju, kā arī apskaudu par gudrību un prasmi nodot citiem savas zināšanas. Tas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Vēl sēžot skolas skolā, nolēmu - man jākļūst par skolotāju, neko citu nevēlos! Tēvs varbūt gribēja, lai es palieku mājās par palīgu viņam, jo dēlu viņam nebija, tikai mēs - četras meitas.”

Tālāk izglītoties neļāva ģimenes materiālie apstākļi. Vladislava devās uz Ludzas izglītības nodaļu, lai painteresētos par darbu skolā - tas bija viņas sapnis. Viņai piedāvāja skolotājas darbu Dagdas rajona Muižnieku četrgadīgajā pamatskolā. Pārbraukusi mājās, šo vēsti pa-teica vecākiem. Tēvs sāka ar auzām piebarot savu zirdziņu, lai viņam netrūktu spēka aizrikšot tālo ceļa gabalu. Pie kurpnieka pasūtīja Vladislavai pirmās ādas kurpes un ķērās izgatavot meitai mēbeles. Nekāds sabiedriskais transports tajā laikā nekursēja, bet no tēva mājām, kas atradās starp Kārsavu un Ludzu līdz Vladislavas pirmajai darba vietai bija jābrauc kādi 65-70 km. 1948. gada augusta otrajā pusē tēvs iejūdza Bērīti ratos, sakrāva mantas: paštaisītu galdiņu-skapīti un tabureti, kas bija Vladislavas pirmās mēbeles. Māte ielika cibiņā sviestu, divas pudeles piena, svaigi izceptas maizes kukulīti. Vēl arī siena maisu un tarbu ar auzām zirgam.

Šķiroties no ģimenes, neiztika bez asarām. Netrūka emociju, mamma sevišķi pārdzīvoja, ka meita būs tik tālu no ģimenes. Novēlēja izturību un pacietību - divas lietas, kas tajā laikā bija ļoti vajadzīgas, pat vairāk nekā tagad, jo paši tā laika dzīves apstākļi prasīja izturību. Atvadījusies no mātes un māsām, Vladislava ar tēvu devās ceļā uz savu jauno dzīvesvietu. Rundēnos viņi apstājāmies pārnakšņot, jo zirgs bija palagam piekusis. Sirmā skolotāja atceras, ka tajā laikā cilvēki bijuši ļoti laipni un nebaidījās uzņemt mājās svešiniekus. Varēja droši pieklauvēt pie jebkuras mājas durvīm. Nākamās dienas rīta agrumā devās mērīt otro ceļa pusi, tikai ap pusdienlaiku nokļuva līdz galamērķim.

Muižnieku četrgadīgā pamatskola bija izvietota nelielā koka mājā ar daudziem logiem un trim skursteņiem. Jauno skolotāju sagaidīja skolas pārzine Kuktarska, kuru Vladislava atceras kā ļoti laipnu, mīļu un padzīvojušu sievieti. Viņa ierādīja dzīvokli, kurā tēvs ienesa pašgatavotās “mēbeles” un ēdamo.

“Ļoti satraucošs bija 1. septembris,” V. Vecele dalās atmiņās par pirmo darba vietu. “Mani iepazīstināja ar smaidīgiem bērniem, kuri platām actiņām skatījās uz savu jauno skolotāju. Viņi man šķita tik mīļi, ka biju gatava tūlīt pat visus apkampt, samīļot. Tajā mirklī nodomāju - jūs esat mani bērni! Es viņus uzreiz iemīlēju tā, it kā tie būtu pašas bērni. Man tika uzticēti apvienotās 1. un 3. klases audzēkņi, otrklasniekus mācīja pati skolas pārzine. Tieši šie, pirmie vienpadsmit skolēni, man visspilgtāk saglabājās atmiņā, lai gan izsekot viņu dzīves ceļam nav izdevies.”

Pirmās emocijas bija garām, ritēja dienas, nedēļas un gadi. 1953. gadā Muižnieku četrgadīgo skolu pasludināja par vienkomplekta skolu. Šajā gadā ar pavēli Vladislavu nozīmēja par skolotāju Vecozolu pamatskolā. Atkal jauna darba vieta, jāiejūtas jaunā kolektīvā. Darba kolēģu bija vairāk, klases neapvienotas.

Strādājot Vecozolu pamatskolā, Vladislava neklātienē studēja Rīgas skolotāju institūtā. Viņas izvēlētā specialitāte - latviešu valoda un literatūra. Vajadzēja lielu gribu, pacietību, centību un prasmi sadalīt laiku, lai pietiktu visam. Taču Vladislavai bija mērķis, kura dēļ viņa prata sevi virzīt tādās sliedēs, lai nekas neietu zudumā, lai nekas netraucētu darbam un neatpaliktu mācībās: “Jā, bija smagi brīži, kad bija sarežģīti apvienot darbu un mācības. Reizēm prātā iešāvās doma, varbūt vajadzēja iet vieglāko ceļu. Bet tikai uz brīdi. Padomājot ilgāk, tas grūtākais ceļš vienmēr ir bagātāks, raženāks un tāds devīgs visai dzīvei, tāpēc neatmetu ar roku savam mērķim arī tad, kad šķita, ka vairs nespēju.” Vecozolu pamatskolā par grā-matvedi strādāja Jāzeps Vecelis, kurš jau pirmajā skolas sarīkojumā uzlūdza Vladislavu uz pirmo valsi. Tas bija liktenīgs pavērsiens abu turpmākajā dzīvē. 1955. gada 14. janvārī Jāzeps un Vladislava nodibināja ģimeni, reģistrējot to Ignatovas ciema padomē.

1956. gadā Jāzeps ar savu ģimeni atgriezās tēva mājās Skaistā. Vladislavu nozīmēja par skolotāju Skaistas pamatskolā, kas kļuva viņas turpmāko un vienīgo skolu. Te viņa pilnībā sasniedza savu izvēlēto mērķi, varēja strādāt ar lielu pašatdevi. Skolotāja pasniedza stundas, audzināja klasi, vadīja arī deju pulciņu, kas viņai deva lielu gandarījumu. Piedalījās visos dziesmu svētkos, sākot ar sešdesmitajiem gadiem.

Atceroties savu pirmo skolas gadu pieredzi, salīdzinot tā laika bērnus ar mūsdienu audzēkņiem, skolotāja nejūtas šo-kēta. Viņa pragmatiski uztver pārmaiņas, ir pielāgojusies tām, kad nācās aizvietot skolotājus. Lai cik dīvaini tas skan, bērni pieņēma skolotāju, kuras uzskati un dzīves vērtības daudzējādā ziņā atšķiras no tām, kas ir jaunajai pedagogu paaudzei. Pieredzējusī skolotāja atzīst, ka viņai vajadzējis puslīdz piemēroties tagadējās jaunās paaudzes interesēm, uzskatiem un censties, lai nebūtu krass kontrasts starp jauno un veco skolotāju. Viņai izdevās atrast šo zelta vidusceļu, jo bērni viņu pieņēma kā savējo.

V. Vecele: “Skola man ir kā otrās mājas, es atnāku, šķiet, viss šeit mans. Skola manā dzīvē ir pamatu pamats. Izeju ārā no mājas, pirmais skats ir uz skolu. Esmu ļoti pateicīga kolektīvam par man izrādīto cieņu un par to, ka neaizmirst. Ja mani šodien pasauktu palīgā, es ietu ar lielāko prieku, strādātu dienām un naktīm, ja tas būtu nepieciešams.”

Pēc V. Veceles domām, mūsdienās skolotājam ir vieglāk strādāt, lai gan prasības krietni augušas, salīdzinot ar pēckara gadiem. Darbu atvieglo bagātīgā materiālā bāze, netrūkst daždažādu izdales materiālu.

“Pirmajos darba gados es ņēmu rokās šķēres un kartonu, lai sataisītu kādus interesantus izdales materiālus, ko nākamās dienas rītā iedot bērniem,” atceras skolotāja. “Rokas bija tulznās, bet, ja bērns pie tevis nāk ar atvērtu dvēseli, arī tev gribas dot viņam kaut ko vairāk par mācību grāmatas saturu, kuru viņš var palasīt, arī mājās pārnācis. Tāds ir skolotāja darbs - sevi pilnībā atdot citiem.

Laikam ritot, skolās notikušas lielas pārmaiņas. Kādreiz bērniem slodze bija mazāka, mācību grāmatas nebija jāpērk katru gadu. Piemēram, mēs bijām čet-ras māsas, vecākajai sapirka grāmatas, un mēs visas četras ar tām pabeidzām pamatskolu. Tagad grāmatas mainās nemitīgi, tas nav īsti pareizi. Turklāt grāmatas lielas, biezas, bērns pieliek pilnu somu, tikko spēj nest. Man mazdēls iet pirmajā klasē, labi zinu, kā tas ir.

Arī audzēkņi ir mainījušies. Manas jaunības gados skolas bērni bija mīļāki un tuvāki, nopietnāki par mūsdienu skolēniem. Viņiem bija vairāk zinātkāres, centības un mīlestības pret grāmatu. Tagad tas viss kaut kur pazudis, varbūt tāpēc, ka tagad bērni daudz laika pavada pie televizora un datora. Turklāt šodien bērni atnāk uz skolu ar uzkrātu zināšanu bagāžu, manā jaunībā bērni uz skolu atnāca kā baltas lapas. Tas noteikti atstāj iespaidu. Arī uzvedības ziņā ir liela atšķirība: tagadējie skolēni droši iet, skrien, pasveicina, nepasveicina... Agrākajos gados bērni bija ļoti klusi un nopietni, mazais pirmklasnieks ķērās pie skolotāja rokas kā pie mammas. Tādi bija senākie gadi - nebija tik trokšņaini.”

Visā skolotājas mūžā V. Vecelei nekad nav bijis vēlēšanās pamest skolu, viņa nekad nav nožēlojusi, ka izvēlējusies tieši šo profesiju. Skola viņai bijusi pirmajā vietā arī tad, kad bija saimniecība un jāaudzina divi mazi bērni. Divi mēneši mājās, un gājusi strādāt. Ja dzīve būtu jāsāk no jauna, viņa ir pārliecināta, ka atkal izvēlētos skolotājas darbu. Skolotāja ir saņēmusi daudzus apbalvojumus gan par mācību darbu, gan par deju pulciņa gūtajiem rezultātiem. Viņa vadīja arī Sarkanā Krusta organizāciju, ar sanitāriem

posteņiem piedalījās rajona un republikas organizētajos konkursos. Visur saņēma atzinības un pateicības. Viņa pati secina, ka nodzīvotais mūžs un pussimta darba gadi skolā nebija velti. Daudzi viņas audzēkņi ieguvuši augstāko izglītību, strādā augstos amatos. Ir gan ārsti, mācītājs, gan ierēdņi, gan skolotāji. Viņa ir pateicīga arī Dievam. Ticība bijusi ar viņu arī tad, kad skolotājiem nebija ļauts iet uz baznīcu. Vienalga gājusi - vēlu vakarā vai agri no rīta.”Uz papīra 80 gadu šķiet milzīgi liels cipars, bet dzīvē nejūtos tik veca,” atzīstas skolotāja. “Kād-reiz jaunībā zīlniece pareģoja, ka nodzīvošu līdz 65 gadiem. Neticēju, bet vienalga jutos neomulīgi - vai tiešām dzīvošu tik maz? Paldies Dievam, ar veselību viss arī šodien kārtībā. Laikam tieši bērni uztur manī šo dzīves sparu. Plus tas, ka bērnībā esmu smagi strādājusi: ar izkapti pļāvusi zāli, ar sirpi - rudzus, ar spriguli labību kūlusi rijā un ko tik vēl nav nācies darīt!”

V. Vecele visu savu mūžu ir nemitīgā kustībā. Arī pensijā skolotāja nevar ne mirkli bez darba. Patīk adīt, pastrādāt dārzā, kopt puķes. Viņa priecājas par savu dēlu panākumiem: vecākais, Edvīns, var sacīt, gājis mammas pēdās - ir Skaistas pamatskolas direktors, savukārt jaunākais, Edgars, ir zemnieku saimniecības vadītājs, kurš pat nevarot iedomāties darīt kaut ko citu, kā tikai strādāt lauksaimniecībā. Priecājas par mazbērniem, mazmazmeitām un visi kopā dzīvo vienkāršu, normālu dzīvi.

Vai skolotāja kādreiz vispār ir radusi laiku atpūtai?

V. Vecele: “Manā bērnībā tēvs pārmeta virvi zaram, lai mums ir kur šūpoties Lieldienās. Nav dzirdēts, ka tāda šūpošanās kādā ģimenē būtu beigusies traģiski. Laikam jau tāpēc, ka tie bija ģimeniski svētki, kurus visi svinēja kopā. Mūsdienās vecāki pārlieku paļaujas uz bērniem, nepieskata viņus. Strādājot skolā, atpūtai laika bija gana vasarā - garš atvaļinājums, var sakrāt spēkus. Tā kā bieži braucu kursos, varēju aiziet Rīgā uz kino, teātri. Man patīk nopietnas lietas - gan grāmatas, gan filmas. Nepatīk ārzemju filmas un mūsdienu multfilmas bērniem, jo no tām nav kaut ko vērtīgu paņemt dzīvei.”

Juris ROGA