Atmiņu varā...

Bija laiks, kad mēs veltīgi tiecāmies ne tikai panākt, bet arī pārspēt Ameriku. Mītiņu līmenī milzīgā valsts mēģināja atrisināt savas zemes rūpniecības efektivitātes un kvalitātes problēmas, kas galu galā, būdama kosmosa lielvalsts, tā arī nespēja nodrošināt ne tikai teicamu automašīnu un sadzīves tehnikas, bet arī pieklājīgu plaša patēriņa preču masveida ražošanu. Vēlāk uz tukšo veikalu plauktu un izgāzušās pretalkohola kampaņas fona sākās pārbūve... Tā mēs arī atvadījāmies no mākslīgās PSRS valsts, kura septiņu gadu desmitu garumā ar revolūciju, kariem un represijām iznīdēja nācijas ziedu, līdzīgi barbariem postīja dievnamus.

Taču fakts ir fakts: septiņdesmitajos gados padomju Latvijā bija vērojams celtniecības bums. Pilsētās tika radītas rūpniecības zonas, bet laukos, gluži kā sēnes pēc lietus, pacēlās lopkopības fermas, lielas mehānisko darbnīcu un tipveida klubu kantoru ēkas. Lūk, arī Indrā tieši pirms trīsdesmit pieciem gadiem muižas vietā tikai uzbūvēta administratīvā ēka ar plašu aktu zāli. Neapstrīdēsim to jaunbūvju arhitektūras priekšrocības: tajos laikos tas bija grandiozi, un vecākās paaudzes ļaudis pārpildītajā zālē ar skaitli “35” uz sienām neslēpa svētku noskaņojumu. Tas bija nesen, tas bija jau sen... Bet jaunā paaudze ar interesi uzzināja par savu vecāku neaizmirstamajiem jaunības gadiem.

Indras svētkiPierobežas Indrai ir sava neatkārtojamā vēsture. Pirms kara tā bija mājīga apdzīvotā vieta, kas slīga ziedos un saucās Rožu stacija. Vēlāk ar talantīgā režisora Valda Klimaņa un apdāvinātās horeogrāfes Valentīnas Svistunovas pūliņiem Indru kādu laiku dēvēja pa Mūzu staciju. Arī šobrīd interese par skatuvi, saskarsmi nav zudusi: dzīvā skaistuma baudījums ir vietējo cilvēku asinīs. Arī tajā sestdienas vakarā zāle nevarēja satilpināt visus viesus. Neiztika arī bez mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku pārsteiguma: uz skatuves divas reizes uznāca jauns deju kolektīvs, kura sastāvā varēja redzēt efektīgo Olgu Joksti, pagasta vadītāju.

Uzrunājot klātesošos, pagasta priekšsēdētāja norādīja: “Kultūras nams ir visapmeklētākā Indras ēka, uz kurieni labprāt nāk jaunie mākslinieki un muzikanti, sportisti un pašdarbnieki, koncertu un diskotēku cienītāji.”

Indras radošais gars dzīvo. Galvenā vadītāja un arī svinību gaviļniece Anžela Kuzminska bija sagatavojusi lielisku scenāriju — ekskursiju pagātnē. Ansamblis “Rēvija” dziedāja septiņdesmito gadu nostalģiskās dziesmas, koncertu bieži pārtrauca fotosesija un konkursi ar dažādu balvu pasniegšanu no “Brīnumu lauka” groza.

Kādi var būt svētki bez radošiem draugiem kolēģiem! Kā allaž uzdevumu augstumos bija Svariņu ansamblis “Večerinka”, bet Robežnieki uz Indras skatuves izmēģināja jauniešu vieskoncerta programmu. Vārdu sakot, bija jautri un interesanti, bet emocijas sita augstu vilni.

Kaut arī jubileja bija ne visai apaļa, apsveikumu netrūka. Pat Saeimas deputāts Ivans Ribakovs atsūtīja apsveikumu. Plašais koncerts beidzās ar pagājušo gadu dziesmu “Uz mazā plosta”, kuru dziedāja visa zāle.

Aleksejs GONČAROVS