Kur ir tava sirdsapziņa, uzņēmēj!

Lūk, ar kādu stāstu redakcijā griezās Ivans Senzjuks, kurš apstaigājis daudzus kabinetus, taču bez vēlamā rezultāta: “Dzīvoju Naudišos. Turpat 20 gadus līdz savām mājām varēju nokļūt pa labu meža ceļu, kuru pēdējos gados krietni papostījuši meža vedēji. Šodien šeit pat ar velosipēdu nevar normāli izbraukt, kur nu vēl ar vieglo auto- mašīnu. Pirms dažiem gadiem, kad Krāslavas pagastā par priekš-sēdētāju strādāja Normunds Mačuļskis, kāda firma arī bija izpostījusi šo ceļu. Viņš atbrauca, apskatījās, sameklēja firmas vadību, parunāja cilvēcīgi — viņi ceļu salaboja. Vēl tagad var redzēt tās vietas, kur tika bērta un līdzināta grants. Taču prieks nebija ilgs — šogad jau citi uzņēmēji ceļu atkal izpostījuši, jo veda baļķus pat lietus laikā, kad saprātīgi domājošs cilvēks to nedarītu. Triecas “Volvo” ar piekabi — tās ir kādas 100 tonnas! Kāds ceļš izturēs?! Veda lietus laikā dienu un nakti, bet remontēt neviens negrib. Kā ziemā traktorists varēs nošķūrēt sniegu no sabeigta ceļa? Kas mūs sagaida pavasara šķīdonī? Vajadzēs mežā taciņas veidot, ceļa nebūs.

Es reiz pat apturēju mašīnu un sacīju šoferim: “Ko jūs darāt! Es te 20 gadus dzīvoju, lietoju šo ceļu, bet jūs to izārdāt. Dzīvo pensionāri, gados veci cilvēki, šaipusē ir vairāk nekā 80 vasarnīcu!” Runāju ar priekšnieku, kas šeit organizē darbus, viņš atcirta: “Es tev šos ceļus netaisīšu!”.

Bet ja kāds ciematā saslims, kā pie viņa tiks neatliekamā palīdzība? Uzkritīs sniegs, kļūs slidens, kā tad? Nevienu nekas neinteresē. Tas ir šausmīgi! Griezos pie Krāslavas pagasta iecirkņa inspekto-ra, arī mans kaimiņš gāja prasīt palīdzību. Uzklausīja, taču atzina, ka viņam nav nekādu iespēju palīdzēt, jo uz mūsu ceļa nav nevienas ceļa zīmes, kas liegtu šādas darbības. Ja būtu ātruma ierobežojums, būtu svara ierobežojums — cita lieta.

Sūdzējāmies Meža dienestā, mežinieku vadība te pastaigāja, paskatījās, bet labuma nekāda: jau kuro nedēļu ceļš stāv nelabots, nekas nav izkustējies. Šķiet, tur arī visiem vienalga. Biju Krāslavas pagastā, neko sliktu nevaru pateikt — šeit strādā atsaucīgi cilvēki. Uz pagastu man ļaunuma nav, kad viņi spēj, arī izdara. Piemēram, ziemā uz mūsu pusi ceļš vienmēr iztīrīts. Bet arī viņiem nav iespēju savaldīt meža vedējus. Man tā arī pateica, ja es došos sūdzēties rajona avīzē, tieši pagasta darbiniekiem pēc tam būs visvairāk problēmu nekā kādam citam. Bet cik tad var? Varbūt man aizsūtīt fotogrāfijas uz Saeimu? Esam taču Eiropas Savienībā, vismaz kaut kā no vietas šo problēmu vajag izkustināt! Mēs neesam pret to, ka firmas likumīgi zāģē mežu, mēs esam pret to, ka mežu izved, kad ienāk prātā, piekraujot milzīgas kravas un sabojājot ceļus. Krauj tik daudz, ka pa ceļam baļķi no kravas izkrīt. Nedod Dievs, ja kāds tobrīd pagadītos mašīnai līdzās — būtu uz vietas beigts.

Sākumā vadāja pa ceļu, kas iet uz vasarnīcām. Kad to pamatīgi sabojāja, vasarnīcu īpašnieki ceļu aizklapēja. Ko šie? Ieraudzīja, ka te labāks ceļš, sāka braukt uz šo pusi. Vai arī man tagad būtu jārīkojas līdzīgi un šis ceļš jānoslēdz? Tāds iespaids, ka visi taisāmies projām no Latvijas: visu laužam, plēšam, izcērtam, izgriežam, it kā gals visam klāt. Bet kas paliks pēc mums?”

Patiesi, kas paliks? I. Senzjuks astoņus gadus nostrādājis aitu fermā, pēc profesijas gan viņš ir mūrnieks. Šobrīd bezdarbnieks. Dzīvot un uzturēt ģimeni vajag, tāpēc I. Senzjuks izmanto jebkuru iespēju piepelnīties. Var teikt, pārtiek no gadījuma darbiem. Arī viņa dzīvesbiedre Ļuba ir bezdarbnieku pulkā. Ģimenē aug trīs bērni, pirmām kārtām tieši viņu dēļ I. Senzjuks meklēja ceļu uz redakciju: “Es baidos, ka kāds baļķis no tām mašīnām neuzkrīt bērniem. Dēls Andrejs mācās par galdnieku Daugavpils 38. arodvidusskolas Krāslavas filiālē, kad pabeigs, ir tikai viens ceļš — uz ārzemēm. Varbūt paveicas atrast darbu Rīgā. Tatjana apmeklē “Varavīksnes” vidusskolas 9. klasi, bet Marija — 5. klasi. Starp citu, arī skolā biju un runāju par ceļa problēmu ar direktori, ļoti inteliģentu un saprotošu sievieti. Meklēju tur kādu padomu, atbalstu. Viņa sacīja, ka varētu piedāvāt bērniem vietas internātā, bet man taču gribas, lai bērni katru dienu būtu mājas kopā ar vecākiem! Kas gan vēl labāks viņiem varētu būt šajā vecumā. Tā katru dienu pavadu uz skolu un sagaidu mājās. Ja gadās iet vienām, tad pabrīdinu, lai turas tālāk no ceļa un mašīnām. Dvēsele sāp par mūsu valsti, kas nespēj aizsargāt vienkāršo cilvēku. Vienīgā cerība, varbūt kādam pēc šī raksta ierunāsies sirdsapziņa.”

Juris ROGA