Pārsteigums

“Laikam jau nezinājāt, ka mums Kaplavā ir sporta zirgi?” ar šiem vārdiem mūs sagaidīja trenere un zirgkope Rasma Lapsa. Viņa gan uzreiz piebilst, ka nav zirgu īpašniece, saimnieks tiem ir uzņēmējs Ēriks Mukāns. Var teikt tā: sporta zirgi Kaplavā parādījās, pateicoties viņai, bet ar uzņēmēja finansiālu atbalstu, kurš arī visus nogādā uz sacensībām un maksā Rasmai algu. Par to, kā vidzemniece Rasma nokļuva Latgalē, nedaudz vēlāk. Viņa pati un septiņpadsmitgadīgā meita Santa Staško ir Latvijā pazīstamas sportistes, kurām netrūkst sasniegumu, ar ko lepoties: izcīnītas godalgotas vietas, saņemtas medaļas, rozetes zirgiem, ziedi.

Dienā, kad “Ezerzemes” žurnālisti viesojās Kaplavā, stallī atpūtās seši zirgi. Katram savs raksturs, izcelsme, katrs alkst savas kopējas pieskārienu. Durvīm tuvāk stāvošais izrādās septiņus gadus vecais Eskorts — zirgs pašos spēka gados. Pašlaik tieši šis zirgs uzrāda labākos panākumus konkūrā, startē sacensībās pa visu Latviju un ārpus tās — Lietuvā, Polijā, Igaunijā. Rasma un Santa ar šo zirgu jau kopš tā divu gadu vecuma, ir iejājušas un uzrāda augstus rezultātus sacensībās.

Nākamā dziļāk stallī ir četrgadīgā ķēve, vārdā Preiva. Vēl jauna, pabailīga, praktiski nav iejāta. Jātnieces vēl tikai cenšas paveikt šo darbiņu.

Deviņgadīgais Rolfs var lepoties ar ļoti labu izcelsmi — viņa tēvs piedalījies olimpiskajās sacensībās. Pašam zirgam tas, protams, ir vienaldzīgs fakts, bet cilvēkiem, sevišķi sporta zirgu pazinējiem, šis nebūt nav otršķirīgs moments.

“Zirga izcelsme — tas ir ļoti svarīgs faktors mūsu lietā,” uzsver Rasma. “Parastie Latvijas braucamie, kādi vēl ir sastopami (sevišķi Latgalē), ir labi darba zirgi, bet sportā, lai lēktu pāri šķēršļiem, ir vajadzīgi tā saucamie tīrasiņu zirgi, kas ir izkopti ilgus gadus. Jo talantīgāks ērzelis, jo talantīgāka māte, jo talantīgākus bērnus viņi saražo. Tā rodas izcelsme, kas svarīga sporta zirgam, bet nav tik svarīga darba zirgam. Protams, varētu gadīties, ka augstus rezultātus uzrāda arī zirgi bez izcelsmes. Bet izcelsme ir zināma panākumu garantija. Ne velti tirgū valda šāda sakarība: jo pazīstamāki zirga vecāki, jo pazīstamāks zirgs, jo attiecīgi augstāka viņa cena.”

Nākamais, pie kura pakavējamies, ir septiņus gadus vecais Nordoks. Šim zirgam arī sava “rozīnīte” — viņš dzimis vienā gadā un vienā dienā ar Eskortu, tikai dažādās Latvijas vietās.

Piecgadīgā Rio-Blanka. Šo ķēvi Santa ir iejājusi patstāvīgi un pērn ar šo zirgu jau bijusi sacensībās. Ziemas laikā viņa turpinās strādāt ar ļoti talantīgo ķēvi, kurai, spriežot pēc treneres vārdiem, ir liels potenciāls.

Visdziļāk stallī ir vienkāršs braucamais zirgs — tas, ar kuru saimnieks Ē. Mukāns iesāka šo lietu. Rembis ir gadus piecpadsmit vecs Latvijas izcelsmes zirgs. Viņam nav ciltsrakstu. Tajā laikā šeit tos arī nekārtoja, bet visiem zirgiem ir pases.

Rasma par sporta zirgiem zina ļoti, ļoti daudz, jo galu galā praktiski visu savu mūžu ir veltījusi sportam un zirgiem, ar kuriem nodarbojas, kopš sevi atceras. Interesanti, ka no četrām meitām tikai viena — jaunākā — nolēma iet mātes pēdās. Trīs vecākās meitas — Gita, Vita un Olita — izvēlējās citas profesijas, bet šobrīd visas trīs audzina bērnus.

“Divas meitas ārzemēs, viena Vidzemē, bet es ar Santu Latgalē,” savu stāstījumu turpina Rasma. “Jā, jā esmu vidzemniece. Kā nokļuvu Kaplavā? Vēsture ir interesanta — redzēju, ka ir talantīgs zirgs, ir talantīga meita, bet nebija līdzekļu, lai attīstītos. Ieliku sludinājumu avīzē, atsaucās Ēriks, tā sākās mūsu sadarbība. Ja lasītājus interesē, kāds mums no tā materiālais labums, tad varu pateikt, ka šobrīd nav nekāda. Saimnieks ļoti daudz naudas izdod, bet tie ir ieguldījumi nākotnē. Divas ķēves jālecina, atražosim kumeļus, tos pārdosim, tad varētu kaut kas nākt atpakaļ. Protams, sacensībās ir godalgotas vietas un naudas balvas, bet attiecībā pret ieguldījumiem tā tāda simboliska naudiņa vien ir. Latvijā, piemēram, ļoti labi organizētas sacensības Cēsu rajona Raunā, kur sacensību uzvarētāji var nopelnīt lielākas naudas summas.”

Rasma Lapsa ar zirguRasma ir aizgājusi no aktīvā sporta, lai palīdzētu meitai pilnvērtīgāk sagatavoties startiem. Savas sportiskās karjeras ziedu laikos gūti neskaitāmi panākumi, saņemts aptuveni 500 dažādi apbalvojumu. Tas viss panākts, startējot ar ķēvi, vārdā Kvēle, — savā laikā pazīstams zirgs visā Latvijā. Ar šo ķēvi Rasma sāka strādāt, kad tai bija tikai divi gadi. Šķiet, Rasmas meita Santa daudz neatpaliek no savas mammas: pērn konkūrā izcīnīta 5. vieta savā vecuma grupā 50 jātnieku konkurencē. Šogad kopsavilkuma vēl nav. Pērn, startējot sacensībās Lietuvā, Santa izcīnīja ceturto vietu. Visvairāk medaļu un diplomu izcīnīts ar Eskortu. Šobrīd Santai jāsavieno mācības Krāslavas vakarskolā ar treniņiem un piedalīšanos sacensībās, kas nav viegli. Arī viņas mammai un trenerei neklājas viegli — viņa cenšas pilnvērtīgi apvienot treneres un zirgkopes darbu ar tehniskās sekretāres pusslodzi pagastā. Rasma atzīst, ka darbs pagastā varbūt nedaudz traucē sportam, bet kaut kā finansiāli gali kopā jāsavelk. Kad rodas nepieciešamība, Rasma dodas pie Ilzes Stabulnieces par gidi, arī Rasmas meita izpalīdz zirgu sētas “Klajumi” saimniecei tūrisma sezonas karstākajā laikā. Tikai nezinātājam visi zirgi šķiet vienādi. Uz sporta zirgiem tūristus neviens nesēdina, jo tie ir pārāk strauji un prasa īpašas iemaņas, tāpēc abas zirgu saimniecības savā starpā faktiski nekonkurē. Drīzāk tās papildina viena otru, jo kuram gan nav intereses ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus reizē: droši atpūsties zirga mugurā, bet pēc tam doties pavērot, kā stalta jātniece viegli tiek galā ar strauju rikšotāju. Rasma neslēpj, ka plāni lieli: “Saimnieks pat apsver domu uzbūvēt sporta manēžu — būs liels komplekss. Taču jāsaprot, ka tādas lietas nenotiek vienā dienā. Šobrīd piedāvājam bezmaksas treniņus Kaplavas pagasta bērniem, ieinteresējušies astoņi. Šobrīd tas ir bez maksas, nākotnē — redzēs. Tiem, kuri domā izmanot šo iespēju, jāņem vērā, ka ziemā diena īsa, labākais laiks treniņiem tomēr ir vasara. Tāpat jārēķinās, ka trenēties vajag katru dienu, zirga mugurā jāpavada vismaz stunda.”

Vai konkūrs skatītājiem ir aizraujošs sports? Rasma atzīst, ka tas ne tuvu nav salīdzināms ar sacīkšu “Formula-1” popularitāti, bet cilvēkiem zirgu sporta sacensības tomēr šķiet gana interesantas, lai tās apmeklētu. Latvijā arvien vairāk pietiekami situētu cilvēku pērk sporta zirgus, sponsorē sportistus un sacensības, tas arī veicina šī sporta veida popularitāti. Turklāt konkūrā netrūkst arī adrenalīna — šis zināmā mērā ir bīstams sporta veids.

“Neviens jātnieks nevar iemācīties jāt, ja nav nokritis,” stāsta Rasma. “Sportā ir situācijas, kad zirgs krīt. Bet ir veiksmīgi un mazāk veiksmīgi kritieni. Arī es esmu kritusi, ir bijušas traumas. Kad meita deviņu gadu vecumā apsēdās uz zirga un sāka startēt lielajā sportā, es vēru acis ciet un neskatījos. Ja lielajos mačos zirgam jāpārvar 1,30-1,40 metrus augsti šķēršļi, tad mana sirsniņa arī šodien nodreb. Vispār zirgi pārvar pat divus metrus augstus šķērsļus, bet maršrutā tie parasti nepārsniedz 1,50-1,60 metru augstumu. Ir vairāki šķēršļi, kas sportistam jāzina no galvas. Nedrīkst sajaukt, nodrīkst nogāzt. Liela nozīme ir ne tikai sportista un zirga saskaņai, bet arī tam, cik labi apkalts zirgs. Pie mūsējiem brauc kalējs no Rīgas Ivo Miķelsons — ārzemēs stažējies cilvēks, kurš teicami prot savu amatu. Speciāli no Vācijas ved pakavus, kas samazina slīdamību lēkšanas un piezemēšanās brīdī. Lai šajā sportā gūtu panākumus, nepietiek ar izcilu zirgu un labu sportistu, svarīga katra nianse.”

Juris ROGA