Kultūras lieta

“Jau iepriekšējā mācību gadā griezāmies pašvaldībā ar lūgumu uzlabot kultūras pasākumu kvalitāti vietējā tautas namā, diemžēl nekādu atbildi nesaņēmām. Nekas nav mainījies arī 2006. gadā — vienīgā iespēja tikties ar citiem pagastā dzīvojošiem jauniešiem ir apšaubāmas kvalitātes diskotēkas. Ja citās rajona pašvaldībās ir vēlme nodrošināt arī tematiskus, informatīvus un izklaides pasākumus jauniešiem, uzaicināt interesantus Latvijas mūzikas kolektīvus, sabiedrībā populārus cilvēkus, interesantas personības, tad pie mums nekas tāds nenotiek. Mēs esam vajadzīgi tikai tad, kad jāaizstāv pagasta gods un labā slava, kad jāuzstājas koncertos vai sporta pasākumos.

Veselu mēnesi kultūras namā nav noticis neviens pasākums, tad mēs paši sev rādīsim koncertu valsts svētkos, pēc tam būs Adventa laiks, tad būs gavēnis u.tml. Vienmēr dzirdam tikai dažādas atrunas. Tāpēc ierosinām izskatīt šo jautājumu kādā no pašvaldības deputātu sēdēm.
Ceram uz sapratni un sadarbību.

Ezernieku vidusskolas jaunieši (kopumā 18 paraksti).”

Pašvaldība, protams, izskatīja šo iesniegumu, pieaicinot piecus iesniegumu parakstījušos jauniešus: Aleksandru Tarakanovu, Jāni Zariņu, Jāni Lutinski, Pēteri Fiļu un Alvi Nagli. Pēc šīs sēdes redakcijā ieradās viena jaunieša māte, pedagoģe un direktora vietniece Zariņa, kura pauda neapmierinātību ar to, kā attīstījās notikumi. Pirmām kārtām Zariņas kundze uzskata, ka pagasta pašvaldībai vajadzēja aicināt uz sēdi arī bērnu vecākus. Otrkārt, daži deputāti esot izdarījuši spiedienu uz bērniem, neļaujot viņiem brīvi izteikties. Šis pārmetums pamatā tika attiecināts uz deputātu Aivaru Belkovski. Pedagoģe apgalvoja, ka vēstuli parakstījušo audzēkņu pulkā nav neviena, kuram varētu pārmest sliktu uzvedību, visi ir aktīvi pašdarbnieki. Zīmīgi, ka jau nākamajā diskotēkā pēc šī iesnieguma esot ierobežotas tā parakstītāju izklaides iespējas: pēc plkst. 23 no tautas nama mājup padzīti vecāko klašu audzēkņi, bet 12-13-14-gadīgajiem netika liegts turpināt dejot. Neapmierinoša esot arī sniegtā atbilde uz skolēnu iesniegumu, kurā būtībā visa atbildība pārkrauta uz bērnu pleciem: “Ezernieku vidusskolas skolēniem iesniegt pagasta padomei viņu kultūras un atpūtas ieceres plānu — brīvdienu pavadīšanai.”

Atstāt tamlīdzīgu sūdzību bez ievērības nedrīkstētu neviens žurnālists, tālab jau pie pirmās izdevības tikos gan ar pagasta padomes priekšsēdētāju Anatoliju Savko un deputātu A. Belkovski, pēc tam arī ar deputātu Aleksandru Gžibovski, kurš ir Ezernieku vidusskolas direktors.

Pirms rakstu tālāk, gribu akcentēt, ka kultūras jautājums principā ir nopietna problēma gandrīz katrā rajona pašvaldībā, arī pilsētās. Varbūt ar to atšķirību, ka vienviet ir labi tā, kā ir, bet citviet ļaudis vēlas, lai cilvēki par savu algu paveic arī kaut ko viņiem noderīgu vai vismaz lai strādā čaklāk nekā sociālisma laikmetā. Koncentrēt šīs problēmas tikai uz Ezerniekiem īsti nevaja-dzētu, tomēr šeit ir liela viedokļu atšķirība. Turklāt pagastā varēja labi nojaust problēmas saasināšanas patieso cēloni, bet pateikt par to skaļi neuzdrīkstējās neviens (varbūt nevēlējās) — ne deputāti, ne skolēni. Laikam nebūs taktiski to darīt arī man, tik un tā daudzi pagasta ļaudis zina, par ko ir runa.

Gan A. Savko, gan A. Belkovskis man kategoriski noliedza to, ka bērniem sēdē nav ļauts izteikties.

“Es nebiju tas, kurš viņus šeit nolika vietā, atsēdināja,” uzsvēra A. Belkovskis. “Varbūt tāds iespaids radies, jo tieši es ar viņiem runāju visvairāk, palīdzēju izteikties, kad jutu, ka bērniem rodas grūtības formulēt domu. Vieglāk par visu ir nostāties pozīcijā: “Jūs man dodiet, es kritizēšu!”. Mani ļoti uztrauc, ka bērni, ja tiek audzināti tādā garā, var izaugt par patērētājiem. Jāmeklē sadarbības iespējas.”

Pēc šī deputāta vārdiem spriežot, bērniem nebija daudz konkrētu priekšlikumu. Viņi pauduši vēlēšanos tikties ar interesantiem cilvēkiem, kuri varētu atbildēt uz jautājumiem par profesionālo orientāciju, kā arī izteica vēlmi piedalīties sporta sacensībās kaimiņpagastos, uzaicināt arī kaimiņus uz sporta sacensībām Ezerniekos. Šajā jautājumā atbilde tika sniegta turpat sēdē — problēma nepastāv, ja nepieciešams kaut kur aizbraukt, tad, iepriekš saskaņojot, pagasts ar transportu nodrošinās.

“Starp citu, sociālo, kultūras un izglītības jautājumu komitejas priekšsēdētājs, deputāts Jānis Vaišļa ir Ezernieku vidusskolas sporta skolotājs. Uzskatu, ka šie jautājumi nebija jāpaceļ šādā līmenī,” piebilda A. Belkovskis, kurš gan nenoliedza, ka pilsētas bērniem ir vairāk iespēju. Bet šī disproporcija nav pagasta vaina, tāda esot valsts politika, ka pilsētu bērniem ir iespēja apmeklēt baseinus, tematiskos klubus, sekcijas utt. Neviena mūsu rajona pagasta pašvaldība to visu nevar atļauties izveidot pie sevis, arī izvadāt bērnus katru dienu uz pilsētu nevar.

Varbūt jaunieši grib neiespējamas lietas? Vismaz šo rindu autors, iztaujājot skolēnus, viņu sacītajā nesaskata neko tādu, ko pašvaldībai nebūtu pa spēkam risināt. Jānis Lutinskis norādīja, ka Ezernieku tautas namā nav pat normālas tualetes, ēka ir sliktā stāvoklī, vizuālais tēls neatbilst nekādiem standartiem, skaņu aparatūra novecojusi, bet skandas līmētas pat ar līmlenti: “Gribas redzēt kosmētiski izremontētu tautas namu un jaunu aparatūru.”

Jānis Zariņš vēlas redzēt tautas namā arī kaimiņpagastu kolektīvu priekšnesumus: “Retajos kultūras pasākumos, kas notiek tautas namā, mēs dejojam un dziedam gan korī, gan ansamblī. Paši uzstājamies, bet neredzam, kā citi uzstājas un nevaram salīdzināt. Gribas, lai pie mums atbrauc kolektīvi no citiem pagastiem, vai arī mums radītu iespēju aizbraukt pie citiem.”

Alvis Naglis pilnībā piekrīt saviem vienaudžiem, piebilstot, ka vajadzīgas arī normālas ģērbtuves, lai tur var droši atstāt jaku un citas virsdrēbes. Šobrīd jebkurš var paņemt un piesavināties ģērbtuvēs atstātās mantas.

Pēteri Fiļu uztrauc, ka gada laikā tautas namā nenotiek nekādi pasākumi, kurus varētu apmeklēt skolēni, ja vien neskaita tradicionālos un dažus pensionāru vakarus: “Bet mēs taču neiesim apmeklēt pensionāru balli!”

Aleksandrs Tarakanovs noraizējies, ka nav kur aizvest izklaidēties radiniekus, kuri atbrauc brīvdienās ciemos: “Būtu labi, ja tautas namā paretam notiktu kādi koncerti, regulāras diskotēkas un balles. Ataicinātu māksliniekus, rīkotu izrādes.”

Patiesībā bērni prasa pašu mazumiņu — lai pagastā būtu jūtama kultūras dzīves elpa, nevis tikai vāja dvaša. Kādam būtu jāparūpējas par tautas nama remontu, kultūras pasākumu dažādību, un ne jau nu bērniem. Sarunā ar skolēniem nejutu nekādu kareivīgumu balsīs, drīzāk nelielu nožēlu, ka viņi patiesībā uzkrāvuši sev pieaugušo rūpes — ir taču pagastā cilvēki, kuriem būtu jāredz šīs problēmas un jāmeklē risinājumi!

Savukārt pagasta priekšsēdētājam ir savi argumenti, turklāt vērā ņemami. A. Savko uzreiz atzina tautas nama tualetes problēmu — sausajā tualetē nav nekāda komforta, turp nokļūt, var tikai izejot no tautas nama, nav arī apgaismojuma. Šogad tualete paliks tāda, kā ir — sausā tipa, kas reizi piecos gados jāizpumpē. Vienīgais, ko priekšsēdētājs apsolīja — atjaunot apgaismojumu, kaut arī tas ir problemātisks jautājums. Tautas nams nav pašvaldības īpašums, tā to tikai nomā no katoļu draudzes. Līdz ar to tai nav juridiski pamatotu tiesību ieguldīt līdzekļus šīs ēkas remontā, tostarp ierīkot tur normālu tualeti. Tomēr ēka tiek uzturēta kārtībā, šis tas piekrāsots, paremontēts, taču nopietnākus darbus vienkārši nedrīkst veikt. Priekšsēdētājs apgalvo, ka bija ievadītas sarunas par ēkas atpirkšanu no draudzes, bet galu galā tika saņemts atteikums. Ar visām no tā izrietošajām problēmām.

A. Savko noraida pārmetumus par to, ka kopā ar bērniem uz sēdi netika aicināti viņu vecāki, jo “..mēs iepriekš vienojāmies, ka nekādu savstarpēju apvienojumu nebūs, skaidrošanās nebūs, vienīgi gribējām no pašiem bērniem dzirdēt, ko viņi īsti grib. Vārds tika dots, varēja brīvi izteikties. Turklāt šis nebija jautājums par sabiedriskās kārtības pārkāpuma izskatīšanu, tad gan viennozīmīgi tiktu pieaicināti arī vecāki.”

Arī A. Belkovskis ir vienisprāt ar pagastveci: “Es uzskatu, ka vecāki jāpieaicina, ja notiek pārkāpumu izskatīšana, bet šajā gadījumā bērni bija iesnieguma iniciatori. Nebija skaidrs, ko viņi īsti vēlētos, tāpēc arī tika lūgti ierasties uz sēdi. Viņi paši no sava vidus izvēlējās šos piecus pārstāvjus, ne jau mēs noteicām, kam šeit jāpiedalās.”

Turklāt ar bērniem kopā kā deputāts bija skolas direktors, tā ka nav nekāda pamata uztraukumam par bērnu tiesību pārkāpšanu.

Kas attiecas uz jautājumu par tautas nama apmeklējuma ilgumu, tad priekšsēdētājs paskaidroja, ka par kārtību diskotēku laikā atbild tautas nama direktors L. Beinarovičs. Atbilstoši likumam nepilngadīgajiem pēc plkst. 23 jāatrodas mājās, ja vien viņiem nav līdzi vecāki. Pārkāpējiem, precīzāk viņu vecākiem vai aizbildņiem, ir paredzēts sods, tiesa, pašvaldība šīs savas tiesības nekad vēl nav izmantojusi.
A. Savko: “Es katru diskotēku nevaru apmeklēt, bet paretam iegriežos. Reizēm tur ir policija, vienā diskotēkā bija ieradies pat inspektors, kurš nodarbojas ar nepilngadīgajiem.”

Kas attiecas uz diskotēku regularitāti, tad šajā jautājumā pašvaldība ir smagas dilemmas priekšā — jārēķinās ar ēkas īpašnieka, proti, baznīcas nostāju. Piemēram, gavēņa laikā nekādas diskotēkas tautas namā neviens neatļaus rīkot. Gadās, ka diskotēkas nenotiek arī cita iemesla dēļ, piemēram, kad nepieciešama zāle kādām neplānotām svinībām, bērēm. Ar to jārēķinās. A. Savko audzēkņus vērtē mazāk optimistiski nekā daži pedagogi, akcentējot: “Nenosaukšu konkrētus uzvārdus, bet starp viņiem ir dažs labs, kuru pats trencu projām no tautas nama, lai iet mājās, jo bija galīgi piedzēries.”

Tomēr kopumā pagastvecis ir visnotaļ pozitīvi noskaņots pret jauniešiem un apgalvo, ka viņi var droši nākt izteikt savus priekšlikumus jebkuram deputātam un viņam personīgi. Līdz šim netika atteikta palīdzība, ja tāda iespēja pagasta pašvaldībai bija, arī turpmāk būs tāpat. Deputāts A. Belkovskis apgalvoja, ka jaunieši vienmēr ir gaidīti. Cita lieta, vai pašvaldība var atļauties finansiāli realizēt viņu ieceres, bet iespēju robežās vienmēr tiks palīdzēts.

Starp citu, arī pieci sēdē pabijušie jaunieši man apgalvoja, ka viņi ir gatavi vērsties pašvaldībā arī turpmāk, lai risinātu sasāpējušās problēmas. Katrā ziņā nevienam no viņiem pēc sēdes nepalika iespaids, ka deputātu galvenajā mājā viņi nav gaidīti. Palika sajūta, ka nav pateikuši visu, ko vēlējušies, bet tā ir pašsaprotama lieta — bērni pirmoreiz runāja ar deputātiem. Tiesa, jaunieši tomēr apgalvo, ka ir izjutuši spiedienu no dažiem deputātiem, kuri neizprata viņu vēlmes. Pozitīvu deputāta tēlu viņi saskata, piemēram, skolas direktorā Gžibovska kungā, kurš viņus ļoti labi izpratis. Iespējams, jauniešu sajūtas ir izskaidrojamas ar lielo uztraukumu, kuru viņi nenoliedz. Galu galā tā viņiem visiem bijusi pirmā pieredze, sākumā esot bijis pat grūti runāt. Skolēni nebija speciāli gatavojušies uzstāties sēdē, kad saņēma aicinājumu ierasties, bijuši pārsteigti un izbrīnīti. Taču nodomājuši, ka beidzot kāds sāks konkrēti rīkoties. Sanāca neliela vilšanās. Ja runā par jauniešu un pašvaldības attiecībām, man šķita dīvaini, ka šie nenoliedzami aktīvie skolēni praktiski neko nebija dzirdējuši par Krāslavas jauniešu padomes eksistenci un tās darbu. Šķiet, vienā ķēdes posmā kaut kas nav īsti kārtībā, jo pašvaldībām šī informācija ir.

A. Savko pagasta kultūras dzīvi kopumā vērtē apmierinoši: “Jaunais gads, Lieldienas, Mātes diena, Ludviga diena — tie ir plānotie pasākumi pagasta iedzīvotājiem. Tieši skolēniem paredzētu pasākumu tautas namā nav, jo uzskatām, ka viņiem ir pietiekami daudz pasākumu skolā.”

Priekšsēdētājs minēja pašvaldības finansiālo ieguldījumu piemērus kultūras jomā: tiek finansētas diskotēkas, maksājot algu diskžokejam, aparatūra pieder pašvaldībai, telpu uzturēšana ir par pašvaldības līdzekļiem. Skolēniem bija iespējas bez maksas braukt ekskursijās. Tā var turpināt.
A. Belkovskis par kultūras dzīves vērtējumu: “Nekad nevar būt tā, ka nevarētu izdarīt vēl labāk, bet piekrītu priekšsēdētāja sacītajam. Pasākumi notiek, varbūt ir slikti, ka finansiālu apsvērumu dēļ esam spiesti atteikties no interesantu cilvēku piedāvājumiem apmeklēt Ezerniekus. Bet mēs nevaram atļauties tērēt lielas summas, lai piesaistītu vienu mākslinieku.”

Patiesības grauds šajos vārdos ir — ikviens pagasta iedzīvotājs redz, cik daudz pašvaldība pāris pēdējo gadu laikā paveikusi viņu labā. Tas prasīja lielus budžeta līdzekļus, kaut kur tā josta bija jāsavelk.
Turpretī deputāts un skolas direktors A. Gžibovskis kultūras dzīvi pagastā raksturoja kā ļoti pasīvu un inertu: “Kaut kas jāmaina, bet tas, kuram būtu jāmaina, negrib to darīt. Vispār šis jautājums jārisina pieaugušajiem, velti šajā katlā iemeta bērnus, kuri visi ir kārtīgi audzēkņi. Protams, atsevišķi pārkāpumi gadās, bet kurš jaunietis šajā vecumā nav grēkojis?”

Varbūt tomēr labi, ka panīkušās vai plaukstošās, bet katrā ziņā neapmierinošās kultūras dzīves jautājumu saasināja tieši jaunieši? Ja pašvaldībai tas ir nepatīkami un nebūs vēlēšanās ieslīgt pašapmierinātībā, tad vezums izkustēsies. Varbūt ne tikai Ezerniekos, kur kultūras un sporta jomai kopumā atvēlēti Ls 15000 jeb nedaudz virs 5% no budžeta.

Juris ROGA