Ar gaišāku skatu uz dzīvi

Bērnībā Arnis apmeklēja bērnudārzu, kur četru gadu vecumā ar viņu notika nelaime - viņš guva traumu, un veselība ievērojami pasliktinājās. Kā viņš pats apgalvo, līdz tai nelaimīgajai dienai slimība viņu īpaši netraucēja. Tomēr Arnim pietika gribasspēka, lai apmeklētu Dagdas vidusskolu, kur viņš pabeidza 9. klases. Vidusskolas programmu viņš apguva jau vakarskolā. Tālākā mācīšanās nenotika, Arnim vismaz šobrīd nav nekādas profesijas. Viņa vēlme bija braukt uz republikānisko rehabilitācijas centru, kur var apgūt dažādas specialitātes. Tur kādu laiku ar cilvēku strādā speciālisti, novēro viņa spējas, tad piedāvā apgūt veselībai un spējām atbilstošu profesiju. Tomēr vecāki baidījās diagnozes dēļ laist dēlu tālu projām no mājam, bet Arnim vienam pašam tas būtu bijis grūti. Divos gados reizi Arnis brauc uz kādu sanatoriju - parasti tas ir rehabilitācijas centrs Jaunķemeri. Līdz brīdim, kad sevi pieteica Dagdas invalīdu brālība, Arnis tomēr pamatā dzīvoja pa vecāku privātmāju, kam arī ir būtiska nozīme Arņa dzīvē, jo privātmāja - tā viņam ir iespēja savu spēku un iespēju robežās pastrādāt. Kad sākas ziemas sezona, viņš kurina krāsnis, vasarā šo to dara piemājas dārziņā.

Viņam ir izveidojusies ļoti laba saikne ar jaunāko brāli, kurš nāca pasaulē, kad Arnim bija 12 gadu. Arnis lepojas ar to, ka ir auklējis brāli, dažreiz to pat negribējās, bet vajadzēja darīt. Tagad viņš jūt brāļa nesavtīgo atbalstu un palīdzību. Neskatoties uz to, ka reizēm viņi uz laiku ir šķirti - brālis studē Daugavpilī. Katram invalīdam Dagdas Jauniešu centrā, kas paņēma savā paspārnē jauno organizāciju, tika dota iespēja izveidot e-pastu, arī Arnim tāds ir. To viņš skatās ar brāļa palīdzību, jo vienam pašam tas ir pagrūti. Turklāt Arnis ir kreilis, viņam nav pieejams dators kreiļiem. Tālab pie datora pārlieku ilgi nesēž, jo grūti fiziski. Tiesa, puisis neslēpj, ka sērfot internetā patīk. Zina, ka rajona laikrakstam “Ezerzeme” ir sava mājas lapa internetā, kuru var apskatīties. Dagdas invalīdu brālība ienesa jaunas vēsmas viņa dzīvē. Viņš ar prieku atceras telefonzvanu augusta nogalē, kad zvanīja Mārīte Zariņa un pajautāja, vai viņš grib iekļauties brālības pulkā?

“Es piekritu un tagad darbojos ar lielu patiku,” saka Arnis.

M. Zariņa atceras, ka, sadalot valdē pienākumus, viņa ieteikusi Arni vietnieka amatam: “Cerēju, ka Arni atbalstīs, jo mēs viens otru labi papildinām. Pēc dabas esmu straujāka, viņš mani piebremzē, jo ir lēnāks. Tajā brīdī, kad es ieteicu Arni par vietnieku, viņš pārsteigumā saķēra galvu, tad pilnīgi nopietni sacīja, ka darīs visu iespējamo, lai godprātīgi pildītu uzticētos pienākumus. Arnis nekad nečīkst, viņš ir kluss un netraucē ar savu klātbūtni. Tajā pašā laikā ir ļoti punktuāls, uz viņa solījumiem var droši paļauties. Viena no viņa spilgtākajām rakstura īpašībām - ļoti pacietīgs. Vienreiz pie mums atnāca invalīde ar savu dēlu. Kamēr mēs nodarbojāmies ar floristiku, puika pieskrēja pie Arņa un lūdza ar viņu paspēlēt. Bija interesanti pavērot no malas, cik pacietīgi Arnis ar viņu spēlējās. Vēl es gribu pateikt, ka Arnim ir burvīga ģimene.”

Sabiedrības attieksmi pret invalīdiem Arnis sauc par labu. Šodien. Bet kādreiz viņš jutis noraidošu attieksmi. Turklāt dažādās Latvijas vietās cilvēki pret invalīdiem izturas atšķirīgi.

“Bijām ar mammu Daugavpilī, stāvlaukumā pienāca autobuss, mēģināju kāpt iekšā, bet pārējie pasažieri sāka kliegt: “Ko pirmais kāp, tev pēdējā kārtā...” Kad braucu mājās no sanatorijas, Rīgā pienāca autobuss, bet es nesteidzos. Domāju, lai visi iekāpj, es - pēdējais. Pēkšņi cilvēki pavirzījās un viena vecāka tantiņa jautāja: “Kāpēc jūs nekāpjat iekšā?” Es atbildēju, ka pagaidīšu, bet tantiņa uzstājīga: “Nē, nē, jūs esat cilvēks ar īpašām vajadzībām, lūdzu kāpiet autobusā.” Lūk, tā ar savu attieksmi cilvēks var sabojāt tev noskaņojumu visai dienai vai, kā izdarīja šī tantiņa, uzlabot to ilgam laikam.

Arī starp pašiem invalīdiem ir dažādi ļaudis. Jaunķemeros bija man tāds istabas biedrs, kurš visur atbalstīja: “Lūdzu, lūdzu, ko vajag, palīdzēšu!” Bet reiz bija tāds, ka negribējās atgriezties istabiņā. Atnācu no procedūrām, bet istabas biedrs atvēris logu. Ir nepatīkami pēc dūņu vannām sēdēt vēsā telpā, palūdzu aizvērt, bet viņš sadusmojās, sak, tev nepatīk svaigs gaiss.”

Reizēm arī mierīgais Arnis uzliesmo, bet kurš gan spēj visu mūžu būt kluss jēriņš? No jaunizveidotās invalīdu brālības mans sarunbiedrs negaida zelta kalnus. Viņš vienkārši sajutis, ka, tajā darbojoties, pašam kļuvis vieglāk dzīvot, kļuvis interesantāk vērot pasauli sev apkārt. Cilvēki, kas Arni labi pazīst, atzīmē, ka viņš tapis smaidīgāks, runīgāks un sabiedriskāks. Arī vecāki puisim sacījuši: “Tagad tu esi citādāks.”

Jāsaka, ka arī līdz šim Arnis nav dzīvojis pilnīgi noslēgti. Vasarā kopā ar vecākiem apmeklējis Līgo svētkus Dagdā, Annas dienas pasākumus pilsētā, paretam arī kādu tautas namā, piemēram, bija aizgājis uz Raimonda Paula koncertu priekšvēlēšanu aģitācijas laikā. Kaut kur tālāk gan nav bijis, jo viens pats tālu braukt nedrīkst, vajag pavadoni.

Patiesībā tagad arī laika vairs īsti neatliek, jo darba pilnas rokas. Kopā ar brālības priekšsēdētāju jāapstaigā mājas un dzīvokļus, jāapmeklē citus invalīdus, jāpārliecina par aktīvāku dzīvesveidu. Arnis saka, vienam klājas labāk, citam sliktāk par viņu, bet jebkurā gadījumā vieglāk dzīvot tam, kurš nāk pie otra, nevis tam, kurš ierāvies savā čaulā un baidās atvērties. Šobrīd Arnim un Mārītei ir veicams smags darbs - viņi grib iesaistīt organizācijas darbā kādu jauku meiteni, kura noslēgusies sēž mājās.
“Pie viņas gāja mūsu valdes priekšsēdētāja viena pati, gājām abi kopā, bet pagaidām meitenei nepietiek drosmes, lai pārkāptu savam mājas slieksnim un izietu sabiedrībā,” stāsta Arnis. “Mēģinām ar savu piemēru iedrošināt, ar savu klātbūtni iepriecināt, bet tas bieži vien nav viegli.”

Arnim nav daudz hobiju, bet viens no tiem ir laikrakstā “Ezerzeme” publicēto apsveikuma pantiņu (jubilejās, Ziemassvētkos u.tml.) kolekcionēšana. Viņš rūpīgi krāj šos pantiņus, dažreiz izmanto saviem apsveikumiem.

Juris ROGA