Dzimtene ir tur, kur dzied vijole

Mēs, pastāvīgie klausītāji, vijoles skumjo vai priecīgo skaņu apburti, kaut kā nekoncentrējamies uz domu, ka par šiem stabilajiem radošajiem panākumiem jāpateicas pedagoģei Gaļinai Petunovai. Sagaidot skaisto jubileju, es gribu pastāstīt par aizrautīgu cilvēku, kuru vēroju nu jau ilgus, ilgus gadus.

Kopš jaunības gadiem Gaļina uzstājās uz Krāslavas KN skatuves, bet kultūras biedrību atdzimšanas gados atklāja cilvēkiem krievu dziesmu plašumu un sirsnīgumu, vēlāk sāka dziedāt pareizticīgo baznīcas korī. Tieši trīsdesmit astoņus gadus viņa sekmīgi vada vijoles klasi mūzikas skolā, kuras radošie panākumi ir pazīstami ne tikai Latvijā.

Petunovi ir izplatīts vietējais uzvārds, tāpēc Gaļinu daudzi uzskata par šejienieti. Taču tas tā nav. Viņa dzimusi Rasskazovas pilsētā, netālu no Tambovas. Gaļinas vecāki, vienkārši un strādīgi cilvēki, uzaudzināja piecus labus un draudzīgus bērnus: ar divām māsām un diviem brāļiem mana apraksta varone tiekas pastāvīgi. Tuvākajās dienās viņi atbrauks uz Krāslavu, uz savas muzikālās māsas jubileju.

Interese par dziedāšanu Gaļinai radās vēl jaunākajās klasēs, un nav jābrīnās par to, ka mūzikas skolas pedagogi viņu pamanīja agri. Tajos tālajos laikos apdāvinātā trešās klases skolniece dziedāja korī, bija soliste. Vecāki ņēma vērā prātīgo padomu: tētis uzstāja, lai meita apmeklē klavieru klasi, bet māmiņa atbalstīja meitas patstāvīgo izvēli. Kādu reizi, apmeklējot simfoniskās mūzikas koncertu, Gaļinu apbūra vijoles burvīgās skaņas. Nopietni aizraujoties ar mūziku, septiņi gadi aizritēja nemanot, un Gaļina paspēja visur. Pabeigusi vidusskolu, viņa gandrīz pieļāva kļūdu, kad iesniedza dokumentus pedagoģiskās universitātes filoloģijas fakultātē. Vēlāk apdomājās un pieņēma negaidītu lēmumu turpināt mācības mūzikas skolas astotajā klasē, kas palīdzēja potenciālajai abiturientei vienā gadā sagatavot programmu, lai iestātos mūzikas vidusskolā.

G. PetunovaSešdesmito gadu jaunā paaudze agri tiecās pēc patstāvības, to gadu jauniešus un jaunietes nemaz nebiedēja nedz tālie ceļi, nedz niecīgās stipendijas. Lūk, arī Gaļinai jaunības dienu draudzene palīdzēja atrast ceļu uz skolu ar lieliskām muzikālām tradīcijām tālajā Daugavpilī. Vēlāk palīdzēja laimīgs gadījums. Krāslavas mūzikas skolai bija vajadzīgs vijoles klases pedagogs, pēc kura direktors Vitolds Kekļa devās uz kaimiņu lielpilsētu. Otrs muzikālais direktors, Stanislavs Broks (lai viņam vieglas smiltis...), ilgi nedomādams, piedāvāja uz vakanto vietu ceturtā kursa studenti Gaļinu Četverikovu, un gadu meitenei nācās savienot darbu ar mācībām. Lūk, tā, vienā darba vietā ar lielu goda rakstu, pateicību un citu apbalvojumu skaitu pedagoģe pēc aicinājuma veltīja vienai vienīgajai mūzikas skolai tieši 38 gadus, par to nemanot arī izpelnījās mūzikas skolas veterānes nosaukumu (stāža ziņā), kas netraucēja visu mūžu saglabāt jaunības dzirksti un dzīvespriecīgu raksturu.

... Manā atmiņā saglabājusies 1970. gada marta nogale. Toreiz svētdienā vecticībnieku mājā Daugavas krastā, kas piederēja vectēvam Petunovam, viesiem bija par šauru: Konstantīns un Gaļina svinēja kāzas. Skaidrs, ka līgavaini, jokdari un muzikantu, un līgavu, iesācēju pedagoģi, dziedātāju un vijolnieci, saveda kopīgais vaļasprieks: skatuve. Kas sakāms par mani, tad es biju ielūgts tajās neaizmirstajās svinībās ne tikai kā kāzu fotogrāfs, bet arī kā līgavaiņa attāls radinieks. Šķiet, ka pirms gada, nejauši tiekoties, Konstantīns negaidot pateicās man par kāzu pasūtījuma augsto kvalitāti. Pagāja gandrīz trešdaļa gadsimta, bet neviena fotogrāfija nav nodzeltējusi, par ko drīz vien pārliecinājos arī es, kad mēs kopā ar Gaļinu šķirstījām Petunovu ģimenes albumus.

Daudz ūdeņu ir aiztecējis kopš tā laika... Izauguši dēli. Andrejs un Iļja, izbaudījuši viesstrādnieku maizi, viennozīmīgi secināja, ka laime jākaldina dzimtenē. Jau nosvinētas divas kāzas. Vecākais, Andrejs, ar dzīvesbiedri Anitu dzīvo Jelgavā un iepriecināja vecākus ar mazdēlu Antonu un mazmeitu Amāliju. Bet Iļja ar Ingu savu ģimenes ligzdu savija Daugavpilī, tajā pašā pilsētā, kur pagāja Gaļinas neaizmirstamie studiju gadi.

Pasaule ir maza... Petunovi juniori ne tikai paši stabili iekārtojušies, bet arī pastāvīgi piedāvā palīdzību vecākiem - labais atgriežas. Viņi abi mīl mūziku un dod priekšroku klasiskajai. Bet tas fakts, ka viņu tētim Konstantīnam daudzus gadus bija jautra kāzu muzikanta slava, ir labi zināms tālu ārpus mūsu rajona robežām. Ar dziesmu pa dzīvi ir jautrāk!

Runājot par dzimtenes tēmu, topošā jubilāre pateica šādus vārdus: “Protams, manas dvēseles daļiņa ir palikusi Tambovas apgabalā, kurp ik gados braucu, lai apmeklētu savu piederīgo kapus. Taču arī Krāslava ir kļuvusi tuva manai sirdij: tā ir vīra, dēlu dzimtene. Nav iespējams nemīlēt šo pilsētu upes krastā, kas kalpo par iedvesmas avotu dzejniekiem, muzikantiem, māksliniekiem. Vietējiem cilvēkiem raksturīga neizsīkstoša jaunrade, tieksme pēc skaistuma. To es jūtu gan savos audzēkņos, gan saskarsmē ar viņu vecākiem. Pat grūtajos pārejas gados tēvi un mātes par spīti vispārējai nabadzībai deva iespēju saviem bērniem apmeklēt mūzikas skolu, kur vienmēr bija par šauru. Pareizi runā, ka pasauli izglābs skaistums.”

Skolotāja laime ir viņa audzēkņos. Daudzi Gaļinas Petunovas audzēkņi saistīja savu dzīvi ar mūziku. Starp viņiem ir arī zvaigznes: vijolniece Oksana Murašova spēlē vienā no pazīstamajiem ASV simfoniskajiem orķestriem, Tatjana Borovika - Liepājas simfoniskajā orķestrī un pastāvīgi uzstājas ar meistarklases kvintetu. Ļubova Kagane absolvējusi Telavivas mūzikas akadēmiju, Alla Raginis - Varšavas, bet Regīna Boželko ir Latvijas nacionālās operas vijolniece. Arī pati Gaļina radošajos braucienos apmeklējusi daudzas valstis. Starp citu, ceļojumi ir Petunovu ģimenes hobijs.

Ļoti labi, kad cilvēkam ir viss: mīļotā pilsēta, draudzīga ģimene un radošs kolektīvs, kur visi aizrāvušies ar mūziku, dziesmu. “Ja vajag, mēs, pedagogi, varam arī sadancot,” uz atvadām man sacīja cienījamā krāslaviete Gaļina Petunova.

Aleksejs GONČAROVS