Nosvērts, mierīgs un kluss - tāds viņš bija...

Valda māsa Irēna Lavrinoviča, stāstot par savu brāli, piemin arī šo gadījumu: “Kad mammai jautājuši, kurp tagad dosieties, viņa atbildēja, ka brauks pie saviem vecākiem uz Šķauni. Bet viņai ieteica - labāk vajag iejukt kaut kur pilsētā. Rīgā mammai bija tēva radi, turklāt saslima vecākais brālis Ēriks, kuram bija nepieciešama steidzīga operācija Rīgā. Tā mēs tur nokļuvām. Tēvs galu galā nonāca Rīgas Centrālcietumā, no kurienes arī pienāca viena vienīgā vēstule, kurā viņš jautāja: “Sieviņ, uzraksti, kas mums ir piedzimis un kā sauc...”

Valdis bija jaunākais bērns ģimenē, tēvs viņu tā arī neredzēja un tikai mūsdienās uzzinājām, ka tēvu tiesāja un izveda uz Komi autonomiju, kur viņa pēdas apraujas.”

Pirmie skolas gadi (1.-3. klase) Valdim pagāja Šķaunē - ģimene tomēr atgriezās Latgalē, bērni dzīvoja kopā ar mammas vecākiem vecā mājiņā. Tika būvēta jauna māja, tā jau bija zem jumta, bet atradās cilvēki, kuri vectēvā saskatīja baigo budzi - 18 ha zemes! Māju nacionalizēja.

Irēna mācījās Ezernieku vidusskolā, kuru pabeidza 1950. gadā un uzreiz iesāka strādāt skolā. Līdz ar to viņa tika pie dzīvokļa un paņēma pie sevis mammu ar jaunāko brāli, jo vecā mājiņa Šķaunē būtībā sen kā bija dzīvošanai nederīga: jaunu taču būvēja, vecā bija lemta nojaukšanai! Savukārt vecākais brālis Ēriks tika iesaukts obligātajā karadienestā.

1959. gadā Valdis pabeidza Ezernieku vidusskolu, kopš tā brīža sākās sevis meklējumi. Viņam ieteica vienu, otru profesiju, jo Valdim bija dažādi talanti. Kā māsai viņš pats izteicās: “Tur tā lieta, ka talantiņi! Būtu viens un pamatīgs, bet man dažādi, un pa tiem es izmētājos!” Vienu ieteikumu Valdis pieņēma un aizbrauca uz Rīgu stāties Mākslas akadēmijā. Izlasīja informāciju, ka vajag parādīt zīmējumus. Viņš aizveda to, kas bija - zīmējumus ar tušu. Uzņemšanā Valdim paziņoja, ka šie darbi esot otrā kursa studentu līmenī un jautāja par gleznojumiem. Gleznojumu tikpat kā nebija.

“Jaunais cilvēk, aizejiet tepat uz Rīgas mākslas studiju, gada laikā apgūsiet visu, kas nepieciešams, lai iestātos,” šādu ieteikumu saņēma Valdis. Tomēr viņam neviens neliedza iesniegt dokumentus, bet atklāti pateica, ka ar esošo bagāžu neizdosies izkonkurēt mākslas skolu audzēkņus.

Valdis izvēlējās citu ceļu - iestājās Filoloģijas fakultātē, bet izglītības sistēmā tas izrādījās lielu reformu gads. Humanitārajās zinātnēs likvidēja klātienes studijas, Valdim atlika vien izvēle starp vakara un neklātienes studijām. Taču Rīgā viņam nebija kur dzīvot. Brālis Ēriks tobrīd jau strādāja Jelgavā, Valdis devās pie viņa, plānojot studēt neklātienē, bet studijas nenotika. Strādāja celtniecībā, “iepinās” politikā ar karogu lietu, par ko viņu izslēdza no komjaunatnes.

“Tā Valdis atgriezās Ezerniekos, strādāja šeit kolhozā,” atmiņu kamolu ritina māsa Irēna. “Reiz aizbrauca uz Rēzekni pie radiem. Tur sastapa citu radu meitenes, kuras gatavojās uzņemšanas eksāmeniem Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā. Zīmēšanā gāja grūti, Valdis, cik varēja, palīdzēja, bet šīs jaunietes saka: ”Nāc arī pats uz šo skolu!” Viņš nodomāja, ka tiešām var noderēt un nolēma apgūt gleznošanas pamatus. Pēdēja brīdī aiznesa dokumentus, protams, iestājās. Taču atklāti pateica, ka to dara tāpēc, lai tiktu Mākslas akadēmijā. Bet ilgi mācīties nebija lemts.

Skolā salasījās jauni cilvēki, viņi būs nākamie mākslinieki, viņiem vajagot bohēmu. Sapulcējās kafejnīcā un sāka pretvalstiskas runas. Kad pēc notikušā brālim jautāju, vai tev nepietika ar karogiem, viņš atbildēja: “Es klusēju, bet mani draugi bļaustījās, sak, nodibināsim organizāciju, Valdi par priekšsēdētāju...” Mākslas skola jau agrāk bija iekļuvusi lielās nepatikšanās, vadībai uzdeva izsijāt jauno paaudzi. Skolas vadība ilgi domāja, ar kādu formulējumu atskaitīt, bet, paldies Dievam, bija šādi tādi mācību parādi, kuru dēļ vairākus audzēkņus atskaitīja, tostarp manu brāli.”

LavrinovicsValdis atkal atgriezās Ezerniekos, strādāja meliorācijā. Nāca negaidīts notikumu pagrieziens, var teikt, - tā bija likteņa ironija, kā viņš kļuva par skolotāju. Tuvojās oktobra revolūcijas 50. gadadiena, Ezernieku vidusskolas direktoram Jānim Kuciņam vajadzēja parūpēties, lai mācību iestāde būtu attiecīgi noformēta.
Direktors ar Irēnas starpniecību aicināja Valdi uz skolu. Vajagot kaut ko darīt lietas labā, zīmēt revolūcijai par godu plakātus, lai ir ar ko noformēt skatuvi un zāli.

Irēna: “Mans brālis stāstīja, ka sarunā ar direktoru ir viņam izteicies - sirdsapziņa it kā neatļauj viņam to darīt... Uz ko direktors atbildējis: ”Aizver muti, jaunais cilvēk, un nekad vairāk nevirini šādā plāksnē!” Valdis izgatavoja varenus plakātus. Viņš zīmēja ar krītu un ogli, bet izdevās tik labi, ka pieņemšanas komisija, kurai Kuciņš pašapmierināti visu izrādīja, bija sajūsmā un norādīja, ka tieši tādu noformējumu vajadzēja.”

Gāja laiks, skola palika bez zīmēšanas skolotājas - jauniņā pedagoģe apprecējās un brauca prom. Viņas vietā mācīt bērniem zīmēšanu direktors aicināja Valdi. “Es un skolotājs?” Valdim tas bija liels izbrīns. “Pasaki, kā ir labāk: ja nemaz nav kas māca vai ja ir tāds, kurš vismaz pats kaut ko māk uzzīmēt,” viņu mēģināja pārliecināt. Zīmēšanā nebija liela slodze, amatu savienošanas kārtībā Valdis nostrādāja par zīmēšanas skolotāju pāris gadus. Tad nāca laiks, kad skolā ļoti intensīvi bija jāmāca krievu valoda, stundu skaits pieauga un radās nepieciešamība pēc skolotājiem. Valdim tika piedāvāts uzsākt neklātienes studijas toreizējā Daugavpils pedagoģiskajā institūtā Krievu valodas fakultātē un pasniegt skolā krievu valodu. Viņš iestājās, kā par brīnumu šīs studijas Valdim gāja pie sirds.

“Viņš man sacīja, ka tajā laikā vairāki pasniedzēji viņus izglītoja krievu klasiskās literatūras garā un tur viņš pārkrievojās, sāka rakstīt dzeju krievu valodā,” atceras Irēna. “Līdz tam Valdis rakstīja dzeju tikai latviešu valodā. Mēs ģimenē esam latvieši, latgalieši, viens vecaistēvs ir polis, viena vecmāmiņa vidzemniece. Vārdu sakot, dažādu asiņu sajaukums.”

Valdis sekmīgi pabeidza studijas, Ezernieku vidusskolā nostrādāja līdz 1990. gadam. No skolas aizgāja apstākļu spiests, taču līdz pat aiziešanai mūžībā 2000. gada 2. jūnijā viņš turpināja strādāt, pasniedzot stundas Bērziņu pagasta Upmaļu pamatskolā, kur mācīja krievu valodu, latviešu valodu un zīmēšanu. Šo nostūri Valdis apbrīnojis kā pretrunu zemi. Tostarp māsai viņš arī sacīja, ka tik daudz labestības, cik tās saņēmis no dažiem kolēģiem Upmaļos, maz kur citur ir saņēmis.

Dzīves laikā Valdis uzturēja draudzīgus kontaktus ar visiem sev tuvajiem cilvēkiem. Māsai Irēnai un brālim Ērikam Valdis palika atmiņā ar savu nosvērtumu, mieru un klusumu, neskatoties uz to, ka iekšā viņš burtiski vārījās - to var just daudzos Valda dzejoļos. Reiz māsa aizmirsusi izslēgt gludekli, kas izdedzināja caurumu veļā un gludināmajā dēlī.

Valdis sajuta deguma smaku, izslēdza gludekli, visu saveda kārtībā un, pamājot ar pirkstu, pasauca istabā Irēnu. Klusējot viņš tikai norādīja uz aizmāršības galarezultātu. Tāds viņš bija...

Pēc sevis viņš atstāja bagātīgu kultūrmantojumu. Uzrak-stīto dzejoļu apjoms ir milzīgs, diemžēl saglabājušies kādi 100 krievu valodā, vēl mazāk - latviešu valodā. Savulaik Rīgā Valdis satika draugus, kuri solīja visu organizēt, lai viņa dzeju varētu nopublicēt. Tiem viņš atdeva pilnu kladi ar dzejoļiem latviešu valodā, neatstājot kopijas. Klade ir pazudusi bez pēdām. Arī dzejoļu krājumu krievu valodā viņš nepaspēja izdot, lai gan to gatavojās izdarīt, sakārtoja, pārrakstīja dzejoļus.

Māsa atzīst, ka pret saviem talantiem un darbiem brālis izturējies vieglprātīgi, sak, kas tur liels, uzrakstīs no jauna. Par pazudušo dzejoļu kladi Valdis pārdzīvoja neilgi. Arī gleznas izdāļātas pa pasauli, personīgajā kolekcijā palikušas dažas, kas nonāca mājinieku rokās. Valdim bija karikatūrista talants, kuru skolas laikā izmantoja gan skolotāji, gan skolēni. Parasti Valdis zīmēja ar tušu - viņa mīļākais materiāls.

“Karikatūras galvenokārt ir no skolas laika sienas avīzēm,” stāstījumu turpina Irēna. “Esmu tās nokopējusi un savākusi kopā. Parasti tās lūdza zīmēt dežurējošā klase, reizēm arī skolotāji - tas un tas sastrādāja nedarbus, vajag attēlot sienas avīzē. Nesen “Ezerzemē” izlasīju, ka jaunieši spļauda sēkliņas. Arī mūsu skolu piemeklēja šī slimība jau tajā laikā, kad šeit strādāja Valdis. Viņš to attēloja karikatūrā - cūka stāv un spļauj.

Vispār karikatūru bija ļoti daudz. Kad es sāku kārtot skolas vēstures stūrīti, Valdis palūdza izvākt visas tās, kurās ir personu vārdi. Viņš jau nezināja, ka šodien zīmēt karikatūras var pat par valsts pirmajām personām. Es izpildīju šo viņa lūgumu, sadedzināju karikatūras skolas katlumājas kurtuvē. Reiz, kādā tikšanās vakarā, bijušie skolēni meklēja tieši tās, kurās ir uzvārdi un sacīja: “Mums ir interesantāk redzēt tās, kur ir mūsu vārdi. Tagad žēl, bet tāda bija brāļa griba.”

10 gadus Valdis nodzīvoja laulībā, no kuras viņam ir meita un trīs mazbērni. Valdis ļoti mīlēja savu mazbērnus, rūpējās par viņiem. Pēc temperamenta izteikts melanholiķis, varbūt tāpēc daudzās dzīves jomās viņam negāja tā, kā gribētos.

Juris ROGA