Novadnieku pieminot

Pasākums tika savietots ar dzejas stundu, jo V. Lavrinovičs rakstīja brīnišķīgus dzejoļus gan latviešu, gan krievu valodā. Daži no tiem savulaik jau tika publicēti laikrakstā “Ezerzeme”. Vēl dzīves laikā Valdis loloja sapni par dzejoļu krājuma izdošanu, tam diemžēl nebija lemts piepildīties.

Bibliotēkas lasītava bija pārpildīta. Ieradās ne tikai ciemata iedzīvotāji, bet arī pārstāvis no V. Lavrinoviča pēdējās darbavietas - Bērziņu pagasta Upmaļu pamatskolas. Viņš atveda ziedus un dažas gleznas izstādei, kuras glabājas skolā un kurās attēlotas Bērziņu ainavas. Gleznu un citu darbu ielenkumā par savu brāli, ģimeni, bērnības dienām klātesošajiem stāstīja Valda māsa Irēna Lavrinoviča un brālis Ēriks Lavrinovičs.

Dodoties mājup no pasākuma, vairāki cilvēki pagasta bibliotekārei Lidijai Igaunei atzinās, ka pat iedomājušies nebija, cik talantīgs cilvēks kādreiz dzīvojis tepat līdzās, un mainīja savu agrāko viedokli par viņu.

L. Igaune: “Varbūt viens otrs, kurš slikti pazina Valdi, vēl arvien akcentē viņa trūkumus, bet tad jau mums nevajadzētu pieminēt ne Dimā, ne Jeseņinu, ne daudzus citus talantīgus cilvēkus, kurus mēs pirmām kārtām vērtējam pēc viņu darbiem. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu pašu cilvēkus, kuri ir talantīgi, tāpēc notika šis pasākums.”

Diemžēl talantīgos viņu dzīves laikā apkārtējie bieži vien nesaprot un tā īsti nenovērtē. Ir laiks atdot šo parādu.

Juris ROGA

* * *
Valdis Lavrinovičs
Krīt rudens lapas tumšā ūdenī,
Un straume aiznes viņas projām.
Jo esot likums: dzīves rudenī
Mums jāzaudē ir viss, ko iemantojām

Vēl dzērvju balsis dzirdamas ikviet,
Ir stingra roka, tverot laivas irkli,
Bet Tu jau zini: reiz būs jāaiziet.
Varbūt pat rīt vai šonakt.

Var pēc mirkļa.

Tai nestundā - vai rudens lietus līs,
Vai ziemas saule mirdzēs brīdi īsu,
Sirds nodzītā neko vairs nejutīs,
Jo beidzot stās un mierā būs ar visu...

24. X. 1994.