Viesu mājas ir Latgales atdzimšanas rādītājs. Pagātnē palicis visbriesmīgākais: tas bija nezināmā pārvarēšanas risks. Turpretim tagad, kad ceļotāju interese par zilo ezeru novadu ir skaidrāka par skaidru, neviens vairs nešaubās par tūrisma perspektīvām. Tiek būvētas jaunas atpūtas bāzes, paplašinātas vecās. Šajā sarežģītajā sfērā, tāpat kā jebkurā uzņēmējdarbībā, nav iespējams izturēt konkurenci bez pastāvīgas attīstības, par ko zīmīgi liecina Dagdas pagasta zemnieku saimniecības “Tinēji” darba pieredze.
FilipenkiŠo pasakaino stūrīti ar lielu prieku apmeklēju vairākas reizes gadā. Māju, kas slīga puķu krāšņumā, es fotografēju vasaras pilnbriedā, bet rudenī biju to skaitā, kuri iezīmēja velomaršrutu gar gleznaino Gaļšūna ezeru. Tiesa, šoreiz mūsu kompānija uz riteņiem netraucēja viesmīlīgos saimniekus, kuru māja atrodas pie paša ceļa. Blakus - mežs, lejā - upīte un ezers. Īsta paradīze tiem, kuriem patīk klusums un atrašanās vienatnē. Novembrī radās nopietns iegansts atkal tikties ar senajiem paziņām Pēteri un Melāniju Filipjonokiem. Valsts mēroga konkursā “Sējējs” zemnieku saimniecība “Tinēji” tika atzīta par labāko nominācijā “Ekotūrisms”, par ko arī izpelnījās Zemkopības ministrijas un Vides ministrijas diplomu plus naudas prēmiju. Diploms ar ministru Mārtiņa Rozes un Raimonda Vējoņa parakstiem vēl atradās uz galda. Blakus - firmas sulu spiede, kuru viesu mājas saimnieki nopirka par pagasta padomes prēmijas naudu.
“Kurš jums ieteica piedalīties konkursā?” jautāju Melānijai. Viņa atbildēja: “Paši. Mēs arī agrāk izrādījām interesi par šādiem pasākumiem. Pirms pieciem gadiem konkursā “Nedēļas nogale Latvijā” par izziņu maršruta apkārt Ežezeram izstrādāšanu izcīnījām trešo vietu, par to saņēmām naudas prēmiju un laikraksta “Lauku Avīze” gada abonementu. Vēlāk veiksmīgi piedalījāmies “Siera kluba” konkursā, bet trešais mēģinājums izrādījās vissekmīgākais. Patīkami bija arī tikties ar diviem ministriem Rīgā, to nevar aizmirst, tas dod jaunus spēkus.”
Izveidot savu zemnieku saimniecību dzīvesbiedriem Filipjonokiem nebija viegli. Viņi, bijušie Dagdas vidusskolas klasesbiedri, labākos dzīves gadus pavadīja Rēzeknē. Tur Pēteris bija būvdarbu vadītājs, cēla slimnīcu, pirmos deviņstāvu namus, bet Melānija strādāja tirdzniecībā. Pilsētā uzauga dēls Andris un meita Silvija, kuriem gādīgie vecāki palīdzēja iegūt augstāko izglītību.
Par ieganstu atjaunot Pētera tēva viensētu kalpoja bijušo absolventu salidojums, kuri 1992. gadā pulcējās ezera krastā. Kopējais viedoklis nepieļāva alternatīvas: māja ir jā-glābj. Uzstāja gan dēls Andris, gan labie kaimiņi Zarāni. Tā celtnieks Filipjonoks iesaistījās viensētas problēmu risināšanā, un jau pēc pāris gadiem Pēteris un Melānija uz visiem laikiem atstāja Rēzekni. Vai bija grūti? Ļoti! Tajā visgrūtākajā laikā dzīvesbiedri Filipjonoki taču saņēma nieka pensiju (25 latus katrs), bet celtniecība allaž prasa lielus līdzekļus. Visām likstām par spīti dzīvesbiedri Filipjonoki pirms četriem gadiem reģistrēja zemnieku saimniecību, tādēļ Melānijai nācās pārrakstīt mantojamās zemes no Andrupenes pagasta uz Dagdas pagastu. Tagad 18 hektāru lielais zemes gabals saimniekus pilnībā apmierina.
Kad veco klēti pārbūvēja par vasaras mājiņu un iekārtoja trīs gultasvietas mansardā un trīs - mājas piebūvē, Filipjonoki īpaši neticēja tūrisma pasākuma perspektīvai. Taču tagad viedoklis mainījās tiktāl, ka viņi no sirds slavē pagājušo sezonu.
Uz šejieni atrada ceļu tūristi no Rīgas, Liepājas, Ventspils. Klusuma valstībā viesi parasti iegriežas uz vienu vai divām dienām. Vieniem patīk sauļoties un peldēties, otriem - vizināties laivās, trešie pavada laiku ar makšķeri pie upes vai ezera. Šogad te bija īsta paradīze sēņotājiem. Lai arī vislielākais tūristu pieplūdums ir no jūlija līdz augustam, taču saimnieki apmierināti arī ar to. Viņi atzinās, ka allaž skumji atvadīties no viesiem: viņi ir ļoti labi cilvēki.
Viesu mājai ir sava rozīnīte: senlaiku pirtiņa bez dūmeņa. Tā iemantojusi īpašu popularitāti, un ir tādi rīdzinieki, kuri atbrauc uz Beitānu ciemu ar vienu mērķi: nopērties kā senos laikos. Pēteris pamazām paplašina viesu māju un zvēr, ka darbi tuvojas nobeigumam. Tikai es ne sevišķi noticēju: celtnieka rokas diez vai varēs atpūsties. Pavisam nesen parādījusies vēl viena tūristu mājiņa ar zāli, tagad tiek būvēts vientulības namiņš mīlētājiem.
Par to, ka Filipjonoki izteica vēlēšanos piedalīties Latvijas mēroga konkursā, viņi nemaz nenožēlo. Jā, bija divas komisijas (reģionālā un valsts), kas arī pamudināja ieviest īstu kārtību viensētā, kurai tagad pilnīgi pamatoti ir tāds pats nosaukums kā viesu mājai “Tinēji”.
Aleksejs GONČAROVS