Mārīte Zariņa: “Ir vērts cīnīties par savu vietu dzīvē!”

ZariņaViņa ir piedzimusi, augusi un visu mūžu dzīvojusi Dagdā. Katrs vecāks, kad bērns nāk pasaulē, priecājas par viņa piedzimšanu un lolo lielas cerības. Tas pats bija arī Mārītes ģimenē - vecāki ļoti priecājās par otro bērnu ģimenē. Atšķirībā no bērna, kas par savu ierašanos pasaulē paziņo ar skaļu brēcienu, nelaime atnāk klusi un negaidīti. Kad sešu gadu vecumā sāka izpausties Mārītes slimība, viņas mamma nekavējoties vērsās pie ārstiem.

“Es šobaltdien atceros to momentu, kad ārsts paziņoja diagnozi,” ar sāpi sirdī bilst Mārīte. “Mammai tā bija kā liela trauma, viņa ļoti pārdzīvoja, lai gan es, kā jau bērns, nesapratu, kas tas īsti ir, par ko tā jāuztraucas. Mamma ārsta sacīto nepieņēma ne sirdī, ne dvēselē, bet gāja laiks, un diemžēl ārsta diagnoze apstiprinājās.”

Taču Mārīte nenorobežojās no sabiedrības, turpināja mācīties skolā, centās iesaistīties visās iespējamās aktivitātēs - viņa mīlēja dziedāt, sportot, dejot. Mārītei bija lieli panākumi sportā. Kad skolotāji pamanīja viņas veselības problēmas, jauniete sajuta pavisam citu attieksmi, kas izsakāma divos vārdos: “Labāk nevajag!” Labāk kaut ko vieglāku, ka tikai pašiem nebūtu jāuzņemas atbildība. Mārīte apgalvo, ka attieksmes maiņu viņa sajuta ļoti spēcīgi, bet vienalga gāja un darīja. Pabeidza 9. klasi, iestājās Dagdas arodvidusskolā, kur apguva šuvējas profesiju, turpināja mācības Rīgas vieglās rūpnīcas tehnikumā neklātienē, kā arī strādāja par ražošanas meistari šūšanas jomā Dagdas arodvidusskolā.

Laikam ritot, slimība ņēma virsroku. Veselība sabruka, Mārīte bija spiesta meklēt palīdzību medicīnas iestādēs, darbu arodvidusskolā nācās atstāt. Viņai piešķīra grupu, kas būtībā pienācās jau labi sen, tikai Mārīte tolaik nevēlējās sevi pieskaitīt invalīdu pulkam.

“Tas bija sāpīgs posms manā dzīvē, sešus gadus praktiski nerādījos sabiedrībā, viņa atceras. ”Dziļāk pievērsos ticībai un Dievam, mācījos neklātienē teoloģiskajā augstskolā, bet neesmu to pabeigusi. Neklātienē pabeidzu katehētu kursus, ir attiecīgs dokuments, lai varētu strādāt ar bēr-niem. Caur baznīcu mana pašapziņa pamazām sāka augt, tagad vairāk nebaidos pateikt televīzijā vai presē: “Jā, es esmu cilvēks ar īpašām vajadzībām!”

Par savu dzīvi Mārīte nesūdzas. Viņa jūtas laimīga, jo viņai ir jauka ģimene un pieci brīnišķīgi bērni. Šajā sakarā viņai nākas uzklausīt gan apbrīnas pilnus vārdus - ne katra vesela sieviete atļausies tik daudz bērnu, gan izjust sabiedrības nosodījumu par tik kuplu ģimeni - vai tad mūsdienās tā drīkst, jāmāk plānot ģimeni.

“Es skaidri zinu vienu - man jāsadzīvo ar savu slimību, bet tamdēļ nav jāzaudē tās spējas, kuras Dievs devis ikvienam no mums,” uzsver Mārīte. “Arī citiem saku - nebaidieties, nāciet, mēģināsim kopā tikt pāri grūtībām, jo dzīve ir tik ļoti skaista, ka ir vērts cīnīties par savu vietu tajā!”

Juris ROGA