Kopā darboties, priecāties, dalīties...

- Kā dzima doma veidot mazpilsētā invalīdu biedrību jeb kā jūs to saucat - brālību “NEMA”?

- Šovasar rajona invalīdiem tika organizēts seminārs Krāslavā, kuru vadīja Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija (LCĪVSO) “SUSTENTO” ar mērķi bija celt šo cilvēku pašapziņu, veicināt viņu interesi par nevalstiskajām organizācijām un mudināt invalīdus tādas dibināt. Nobeigumā semināra vadītāji painteresējās par mūsu viedokli, proti, vai mūsu novadā varētu dibināties kāda invalīdu organizācija? Brīnumainā kārtā cilvēki pauda vēlmi tādas veidot un piedalīties to darbā.

Izrādās, ka Krāslavā invalīdu organizācija pastāv jau kādu laiku, šajā ziņā jums tur viss pilnīgā kārtībā. Bet mēs, rajonā dzīvojošie, diemžēl par to nebijām labi informēti un neiesaistījāmies un nepiedalījāmies Krāslavas invalīdu biedrības darbā. Cilvēki, kas bija atbraukuši uz semināru no pagastiem, nonāca pie secinājuma, ka Krāslava viņiem pārāk tālu, pat ja šī organizācija viņus aicinātu turpmāk sadarboties. Tāpēc izdevīgāk veidot savu organizāciju, neatkarīgu no Krāslavas. Tā kā nākotnē veidosies novadi, tas bija vēl viens arguments par labu jaunas organizācijas dibināšanai - mēs tās darbā vēlētos iesaistīt visus potenciālā novada cilvēkus. Šī doma pēdējā semināra dienā tika izdiskutēta, bet šķita, ka tā arī paliks tikai sarunas līmenī.

Tomēr mēs nozīmējām pirmo tikšanās dienu, kā par brīnumu cilvēki ieradās. Viņi izteica savus priekšlikumus, notika organizācijas dibināšanas sapulce, kuru izveidoja 11 cilvēki: Dagdas iedzīvotāji, pansionātā “Ābeļdārzs” mītošie invalīdi, pāris cilvēki no Andrupenes un viens krāslavietis, kurš sastāv arī Krāslavas invalīdu organizācijā. Ievēlējām četrus valdes locekļus un sākām darbu.

- Kādi ir pirmie rezultāti?

- Šobrīd organizācijas biedru skaits ir dubultojies - esam 22. Zinu, ka ir dažādas invalīdu organizācijas, piemēram, diabētiķu, neredzīgo un citas. Lai iestātos mūsu biedrībā, iesniegumu drīkst rakstīt jebkurš invalīds, jo pie mums darbojas invalīdi ar dažādām slimībām un dažādām invaliditātēm - gan invalīdi no bērnības, gan tie, kas invaliditāti ieguvuši dzīves laikā. Mēs nešķirojam. Galvenā doma, lai tas cilvēks, kuram ir šī invaliditāte, nejustos nepilnvērtīgs, nevajadzīgs un nepiederīgs sabiedrībai. Mūsu organizācijas dibināšanas galvenais mērķis - palīdzēt cilvēkiem integrēties sabiedrībā. Integrēties ir tāds moderns vārds, varbūt to daži arī nesaprot. Mēs skaidrojam - iejusties sabiedrībā, iedzīvoties, jo galu galā cilvēkam jāsajūt, ka ar šo invalīda “titulu” es varu būt vēl noderīgs, varu atrast savu vietu un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Diemžēl ir aizspriedumi, kas invalīdam neļauj atnākt pie mums, viņš baidās un negrib skaļi sacīt, ka viņam ir invaliditāte. Viņam problēmas, bet viņš klusībā tās tur sevī. Mēs ejam pie viņiem, stāstām, runājam, aicinām darboties.

- Kāda ir apkārtējo attieksme?

- Sabiedrībā valda nepareizs viedoklis par to, ka tad, ja cilvēkam ir invaliditāte, tad viņš ir puscilvēks, viņam ir nepilnības. Bet mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, tur attieksme pret invalīdiem sen mainījusies. Vairs pat nesaka invalīdi, bet - cilvēks ar invaliditāti. Šodien ES iedzīvojas vēl lojālāks variants - cilvēks ar īpašām vajadzībām. Jo invalīds, tāpat kā ikviens cits cilvēks, grib mīlēt, kurš tāpat jūt skaistumu, kuram tāpat patīk pozitīvas emocijas. Diemžēl mūspusē invalīdi ierāvušies sevī kā gliemezīši gliemežvākos un šausmīgi baidās izlīst laukā. Cilvēks aizveras un ir viens pats ar savu problēmu.

- Vai tiesa, ka šajā īsajā laika posmā, kopš pastāv Dagdas invalīdu brālība, esat nodibinājuši ciešu draudzību ar Preiļu rajona invalīdu organizāciju?

- Tas notika agrāk - vēl pirms mūs oficiāli piereģistrēja. Laika posmā no 9. līdz 13. oktobrim es un mans vietnieks Arnis Cimoška piedalījāmies pieredzes apmaiņas seminārā Rīgā. LCĪVSO “SUSTENTO”, kas mums ir kā vecākais brālis, kurš seko līdzi visām aktivitātēm, palīdz ar padomu, kā vien spēj, piedāvāja pat trīs vietas, taču viena no potenciālajām braucējām negaidīti saslima.

Šis seminārs mums izrādījās ļoti vērtīgs, jo katru dienu tikāmies ar divām nevalstiskām organizācijām: gan ar biedrību “Aspazija”, gan ar neredzīgo invalīdu biedrību, gan apmeklējām Salaspils sociālo centru, gan viesojāmies garīgās aprūpes centrā “Gaismas stars” un daudz kur citur. Vārdu sakot, esam ieguvuši tādu pieredzi, ko šeit nekad nedabūtu. Kā saka - labāk vienreiz redzēt nekā divreiz dzirdēt. Turklāt varējām tieši uzdot jautājumus cilvēkiem, kuri strādā šajās iestādēs, uzzināt, kā viņi risina dažādas problēmas.

Šī semināra laikā arī izveidojās cieša draudzība ar Preiļu rajonu. No viņiem jau esam saņēmuši ielūgumu apmeklēt Vispasaules invalīdu dienai veltītos pasākumus Preiļos. Dagdas domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts apsolīja mums transportu, tā ka varēsim turp aizbraukt.

- Cik lielā mērā jūsu jaundibināto organizāciju atbalsta Dagdas dome?

- Pilnīgi visos jautājumos, kādos vien esam griezušies domē, saņēmām tikai pozitīvu atbildi un atbalstu. Invalīdiem netika atteikta palīdzība, lai varētu aizbraukt uz “Balto māju” Līvānos, lai gan tobrīd organizācija vēl nebija nodibināta. Paralēli apmeklējām arī Līvānu mākslas muzeju.

Dagdas dome parūpējās, lai mūsu brālībai “NEMA” tiktu atvērts norēķinu konts Latvijas Krājbankā, ko bija nepieciešams steidzami izdarīt, pretējā gadījumā mēs nevarētu iesniegt savu projektu Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta izsludinātajā Lauku NVO atbalsta programmā. Ja būs pozitīva atbilde, tad sniegsim par to plašāku informāciju, bet tagad varu pateikt, ka šis projekts faktiski saistīts ar invalīdu nodarbinātību un jaunu iemaņu iegūšanu.

To, ka aktīva darbošanās invalīdam ir ļoti būtiska, pierāda kaut vai pirmās floristikas nodarbības. Invalīdi, kuri izveidojuši savas kompozīcijas, jūtas laimīgi, ka spējuši paveikt to, kam agrāk nespēja noticēt, ka var aiznest savu darbu mājās un iepriecināt tuviniekus. Starp citu, visus nepieciešamos materiālus floristikas nodarbībām iegādājāmies, pateicoties domes iedalītajam finansējumam.

- Bet kur jūs atradāt cilvēku, kas darbotos ar invalīdiem? Cik zināms, šodien neviens negrib strādāt par pliku paldies, turklāt ar cilvēkiem, kur nepieciešama liela pacietība un pašatdeve.

- Tas ir īpašs stāsts. Līvānos mūs tā pārsteidza “Baltā māja”, ka sākām interesēties, kas ar šiem cilvēkiem strādā? Kādi vadītāji, skolotāji? Visu laiku dzirdējām vienu atbildi - brīvprātīgais darbs. Jā, tajos laikos, kad bijām skolēni, pionieri, mēs strādājām kā brīvprātīgie, bet šodien cilvēks gaida atalgojumu. Bet izrādās, ka Līvānos ļoti daudzi iesaistījušies brīvprātīgo darbā un strādā bez samaksas. Sākām šo domu popularizēt Dagdā, pat necerot uz lieliem panākumiem. Bet, izrādās, mūsu pilsētā ir brīnišķīgs cilvēks - Sarmīte Kromāne, ļoti laba speciāliste floristikā, kura atsaucās uz brīvprātīgo darbu. Viņa sacīja, ka nevajag nekādu atalgojumu, lai strādātu ar invalīdiem. To dzirdēt mums bija neaprakstāms prieks, viņu uzreiz iemīlējām. Tagad vienu nedēļas pēcpusdienu nodarbojamies ar floristiku.

- Tātad šobrīd galvenokārt strādājat, lai invalīdus izdabūtu ārā no čaulas un palīdzētu sajust sevi noderīgu sabiedrībai? Vai domājat meklēt sponsoru atbalstu, lai varētu palīdzēt saviem biedriem finansiāli, jo arī šajā ziņā ne jau visiem salda dzīve?

- Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Sarkano krustu, jau bijām saņēmuši apģērbu, kas tika izdalīts invalīdiem. Cenšamies darīt, ko varam, bet ne jau materiālais ir galvenais. Parunājiet ar invalīdiem, kā viņi jūtas tagad, kad ir iesaistījušies organizācijas darbā, bet kā bija līdz tam. Diena un nakts. Te visiem ir labi, jo mēs nesaucam cilvēku šurp ar varu, lai kaut ko izdibinātu par viņa dzīvi, problēmu, slimību. Katrs stāsta par sevi tik daudz, cik pats to vēlas. Katrs šeit iet pats savu dzīves ceļu, mēs vienīgi informējam.

Arī ar saviem padomiem nevienam neuzplijamies, ja lūdz palīdzību, tad mēģinām kopīgi risināt problēmu. Mums ir puiši no Kalupes, kuri šobrīd mācās Dagdas arodvidusskolā. Izrādās, viņiem bija problēma ar kabatas naudiņu: valsts pārskaita naudu uz Kalupi, bet, šeit dzīvojot, viņi neko nesaņēma. Sazinājāmies ar skolas vadību, tā - ar Kalupi, un problēma tika atrisināta. Šis ir piemērs tam, ka cilvēks jūt - kaut kas nav pareizi, bet nezina, kā tikt galā ar šo problēmu. Sev līdzīgo lokā viņiem bija vieglāk visu izstāstīt un kopīgiem spēkiem atrast risinājumu. Ir arī citas problēmas. Esam ceļā uz to, lai palīdzētu vēl kādam invalīdam tās atrisināt.

Bieži vien cilvēks nezina, kas viņam pienākas, ja viņš slimo ar kādu konkrētu slimību. Ir no valsts kaut kas paredzēts, bet cilvēks to nezina un neizmanto, baidās arī iet uzzināt. Invalīds neiet uz pagastu vai pie sociālā darbinieka, viņš paliek ierāvies sevī.

- Līdz ar to daudz zaudē...

- Diemžēl tā ir. Seminārā uzzinājām, ka jebkuram invalīdam ir noteikti jāstājas nodarbinātības dienesta uzskaitē, jo tad viņiem tiek piedāvāti mācību kursi kā jebkuram citam cilvēkam. Teiksim, cilvēks agrāk bija metinātājs, guva traumu, nevar staigāt, un metināšana vairs neder. Bet viņš var apgūt, piemēram, datorzinības vai arī sameklēt darbu lietvedībā vai citur. Tas ir reāli, tepat Dagdā ir dzirdēts, ka veikalam vajagot cilvēku informācijas ievadīšanai datorā. Principā to var darīt arī invalīds, ja tikai darba devējs spēj pārvarēt aizspriedumus. Tā kā valsts subsidē darba vietas invalīdiem, tad darba devējam tas šodien ir pat izdevīgi. Valsts atbalsta, darba devējam un invalīdam abpusējs izdevīgums, bet mēs par to neko nezinām. Ir daudz citu lietu, kas invalīdiem noteikti būtu jāzina, mēs mēģināsim viņus informēt.

- Piekrītiet, ka informācijas nozīmi cilvēki īsti neizprot, viņu apziņā tomēr vēl stingri iesēdies: “Ko man iedos?”

- Jā, atbrauca invalīde no Andrupenes un pastāstīja, ka pirmais jautājums, kuru viņai uzdeva pagasta ļaudis bija: “Ko man tur iedos?” Tā nav pareiza nostāja. Mūsu organizācijas pamatmērķis ir cits. Mēs nākam, lai kopā varētu darboties, priecāties, dalīties, mēs vēlāmies viens otru atbalstīt, iedrošināt, stiprināt. Mēs dosim dvēseles siltumu, mieru, prieku, pašizaugsmi, kontaktus, informāciju, nevis konkrētus materiālus labumus. Mēs mēģināsim atbalstīt trūkumā nonākušos invalīdus, bet tas nav organizācijas vadošais mērķis.

LCĪVSO “SUSTENTO” seminārā mani pārsteidza kāda meitene - invalīde no bērnības, kurai ir grūti pārvietoties, tomēr viņa pati pārvietojas, turklāt studē augstskolā jurisprudenci. Viņai ir drosme kļūt par juristi, uz manu izbrīnu viņa atbildēja: “Kāpēc gan nē?” Mums, invalīdiem, jābūt aktīviem, vajag līdzdarboties sabiedrības dzīvē. Bet bieži ir tā, ka daļa sabiedrības skatās uz invalīdiem un saka: “Labāk nevajag!” Otra daļa noņemas ar žēlošanu: “Vai, cik man tevis žēl, cik tev grūti staigāt, tu, nabadziņš, nelaimīgais, labāk tu sēdi mājās un nekur nestaigā, netraucē citus.” Šāda pažēlošana invalīdus sāpina vēl vairāk, labāk sacītu: “Nāc pie mums! Ja tu vari - dari, ja vari - stāvi, ja nevari - sēdi, vienkārši iepriecini mūs ar savu klātbūtni. Žēlošana arī ģimenē neko labu nedod ne veselam, ne slimam. Jebkuram cilvēkam gribas sevi apliecināt, gribas izpausties atbilstoši veselības spējām, to mums visiem jārespektē.

- Paldies par interviju! Lai mums visiem apkārt ir vairāk laimīgu cilvēku!


Juris ROGA