Veiksmi jaunajā darbā!

— Liels paldies visiem, kas balsoja par mani un atbalstīja. Startējot vēlēšanās, lielāka varbūtība bija, ka es Saeimā netikšu, tāpēc pret visu attiecos mierīgi, priekšvēlēšanu kampaņā nevienam neuzplijos, lai balso par mani. Tagad savu pilsētu pamest žēl, bet normālos apstākļos, ja deputāti šeit labi strādās, Krāslavai tagad pavērsies lielākas iespējas. Es domāju ne tikai finansiālās, būs arī atpazīstamība — ceru, ka vairāk cilvēku zinās, kas tā tāda Krāslava.

Kāpēc es piekritu būt Zaļo un zemnieku savienības deputātu kandidātu sarakstā? Ir ļoti svarīgi, cik vēlētāju balsu procentuāli saņem attiecīga partija konkrētajā pilsētā, novadā, reģionā, jo līdz ar to nāk attiecīgs atbalsts no Rīgas struktūrām. Ir vieglāk runāt, ja Krāslavā konkrētai partijai ir liels atbalstītāju skaits. Varu aizbraukt uz Rīgu un pateikt — partijai ir konkrēts atbalsts no iedzīvotajiem, tāpēc mēs tagad lūdzam jūsu atbalstu. Tā bija galvenā doma, kāpēc balotējos, doma tikt Saeimā vispār nepastāvēja. Mans uzdevums bija pierādīt, ka mēs varam ar saviem darbiem atbalstīt noteiktu partiju un līdz ar to no partijas vairāk paprasīt.

— Kad bija skaidri zināms, ka jūs ievēlēja — kāda doma tad ņēma virsroku — gribu strādāt Saeimā vai gribu palikt Krāslavā?

— Gribu palikt Krāslavā, jo šeit ir iesākti daži būtiski darbi. Nevaru sacīt, ka to visu izdomāja Upenieks, es viens pats to visu nekad nevarētu izdarīt. Vienkārši jābūt komandai, kas tevi atbalsta. Komandas lūgumu es zinu, esam par to runājuši — bija jautājums, ka jācenšas palikt šeit. Bet likumdošana mūsu vēlmēs izdara savas korekcijas, turklāt ir nozīmīgi arī koalīcijas līgumi, kas šajā situācijā ir tie galvenie. Līdz ar to jautājumā — palikt šeit vai iet strādāt uz Rīgu — tika veikts diezgan nopietns darbs un tikai vakar ir pielikts pēdējais punkts, kur man jāturpina darbs. Nedrīkst arī neņemt vērā to iedzīvotāju gribu, kas balsoja par mani, kuri lika kaut kādas cerības, ka, strādājot Saeimā no Krāslavas, es kaut kādas lietas varu pavirzīt uz priekšu ne tikai pilsētas, rajona labā, bet visas Latgales labā. Tas man arī ļoti svarīgi. Cik varēšu izdarīt, tas jau ir cits jautājums.

— Kas tagad notiks domē, proti, kā notiks novada domes priekšsēdētāja maiņa?

— Es nepiekrītu viedoklim, ka Krāslavas dome pēc 9. Saeimas vēlēšanām šūpojas un grimst. Šobrīd katrā ziņā norit normāls darbs. Saskaņā ar likumu novada domes priekšsēdētāja funkcijas izpilda viņa vietnieks līdz nākamajai domes sēdei, kurā jāievēl jauns priekšsēdētājs. Tas jāizdara mēneša laikā.

— Vai jūs varat ietekmēt novada domi, lai iesāktais darbs netiek apturēts un jūsu ieceres pašvaldība turpina realizēt?

— Es netaisos dzīvot visu mūžu Rīgā, ja es dzīvoju te, tad man ir interese, lai mūsu pilsēta attīstās. Domāju, ka tie cilvēki, kuri pirms pusotra gada uzdrīkstējās vienreiz izdarīt nopietnu soli, turpinās strādāt arī turpmāk. Ka viņi paši sevi nodod — to man grūti iedomāties.

Es nekad neesmu bijis gudrākais visās jomās, arī jaunajam domes priekšsēdētājam ieteiktu noteikti ieklausīties deputātu viedoklī, strādājot krāslaviešu labā.

— Prieks, ka respektējāt to cilvēku viedokli, kuri balsoja par jums ar domu, ka Upeniekam jāiet strādāt Saeimā, nevis jākuļas tepat pa Krāslavu. Šie ļaudis klusībā noteikti lolo cerību, ka jūs varat dot kādu labumu rajonam. Kā domājat, ko īsti varat izdarīt Saeimā pilsētas, novada, rajona, Latgales labā?

— Es nepiekrītu tādam formulējumam, ka darbu Krāslavā asociējat ar kulšanos pa Krāslavu. Situācija patiesi nebija spīdoša, bet pusotra gada laikā esam izkļuvuši no parādiem. Vēl vairāk — uz šodienu ir divi miljoni latu, kas novadam ir jāapgūst. Protams, attīstībā mēs esam vairāk atpalikuši salīdzinājumā ar, piemēram, Balviem, bet katrā ziņā es esmu apmierināts, ka man bija izdevība būt par priekšsēdētāju novadā tik smagā laika posmā. Patīkami ir par saviem kolēģiem. Esot politikā kopš 1994. gada, varu secināt, ka pilsētu domes un novadu domes ir izaugušas valsts mērogā, ir audzis valsts atbalsts pilsētu un novadu domēm.

— Tomēr, ko jūs varētu vai gribētu paveikt, strādājot Saeimā?

— Negribētu tagad bārstīt solījumus... Es arī priekšvēlēšanu kampaņā nedevu nekādus populistiskus solījumus, piemēram, ka par 50% samazināsim komunālos maksājumus, jo tas ir nereāli. Mans galvenais uzdevums šobrīd ir sekmīgi iestrādāties kādā komisijā. Gribētu strādāt reģionālās politikas jomā, jo tas ir viss — gan ceļi, gan lauksaimniecība, gan dotācijas. Ja izdosies strādāt šajā komisijā, kur ir liela konkurence, būs ļoti labi.

— Krāslavā jūs dzīvojāt līdzi bērnu sociālās rehabilitācijas centra “Mūsmājas” problēmām, meklējāt sadarbības partnerus. Kā tagad tas viss attīstīsies?

— Man pašam uz savas ādas nācās izbaudīt, ko nozīmē dzīvot bērnu patversmē. Tāpēc man bija pārliecība, ka Krāslavā jāuztaisa labāka nekā standarta variantā. Es tā vēlējos, mums tas izdevās. Šodien ir situācija, ka līdzīgas iestādes finansē valsts, bet “Mūsmājas” ir uz pašvaldību pleciem. Šī nevienlīdzība būtu jāmazina, lielāko daļu finansējuma jādabū no valsts.

Es piekrītu viedoklim, ka labāk šādas iestādes mums vispār nebūtu, bet diemžēl tās veidot un uzturēt spiež dzīves situācija, jo ir bērni, kuri ne savas vainas dēļ nokļuvuši nelaimē. Nepiekrītu tam, ka par visu jāatbild sociālajam darbiniekam. Esmu pārliecināts, ka sociālais darbinieks daudzām ģimenēm neko nepalīdzēs, jāsāk ar vecāku audzināšanu. Tas varētu būt piespiedu darbs vai kā citādi, jo šodien reāli ir tā, ka vecāks atved uz patversmi bērnu, pagriežas un prom ir. Likumdošanā kaut kas nav kārtībā, katram cilvēkam jāatbild par saviem bērniem.

— Lūdzu, īsos vilcienos izstāstiet savu biogrāfiju.

— Dzimis 1964. gadā. Ūdensvīrs. Audzis Aulejas pagastā, pēc tam 11 gadus dzīvoju un mācījos Aglonas internātskolā, iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kļuvu par agronomu, strādāju Izvaltā, kolhozā “Cīņa” par agronomu, tehnoloģiskās vienības vadītāju, augu aizsardzības agronomu, galveno agronomu, pēc tam aizgāju uz “Agroprom”, strādāju Orlova vadībā, pēc tam biju rajona galvenais agronoms, sekoja darbs rajona padomē, ko tolaik ievēlēja rajona iedzīvotāji. 1994. gadā ma-ni ievēlēja par rajona padomes priekšsēdētāju. Mainījās likumdošana, kļuvu par rajona padomes izpilddirektoru, pēc tam mani ievēlēja par novada domes deputātu un domes priekšsēdētāju.

Patiesībā savas darba gaitas sāku ļoti agri — Kaplavā, Ļeņina vārdā nosauktajā kolhozā sāku strādāt no 4. klases. Sākumā laistīju stādus, strādāju dažādus citus lauku darbus. Vecākajās klasēs divus gadus biju kombainiera palīgs.

— Kurš dzīves posms no šiem ir vistuvākais, mīļāks, vislabāk palicis atmiņā?

— Katrā ziņā labas atmiņas ir no Aulejas — mīļš lauku stūrītis, kur mani audzināja onkulis. Dzīve laukos, darbs laukos man sagādāja prieku, kas nav salīdzināms ar darbošanos šīsdienas politikā, kur cilvēks acīs runā vienu, bet iziet aiz durvīm un runā citādi — tā tas mūsdienu politikā ir.

Starp citu, pabeidzot augstskolu, man bija liela priekšrocība — tā saucamais brīvais diploms, jo nebiju ne kolhoza, ne “Agroprom” stipendiāts. Biju lielajā praksē Limbažu rajonā, visi domāja, ka tur arī turpināšu strādāt. 66 km no Rīgas, varēja regulāri aizbraukt skatīties futbolu, motokrosu, bet pēkšņi Upenieks visus šokēja un aizgāja uz Latgali. Uz sadali atbrauca Aleksandrs Buko, toreizējā kolhoza “Cīņa” priekšsēdētājs. Viņš mani “nopirka” ar Latgales patriotismu, tieši tā — uzsverot patriotismu.

— Cerēsim, ka arī Saeimas krēslā lauki jums paliks vismīļākie un netiks pieņemti lēmumi, kas tos virza uz galīgu iznīcību.

— Būsim godīgi — laiks nokavēts. Pirms vēlēšanām daži runāja, ka ļaudis no laukiem nebrauks uz Īriju un Rīgu. Diemžēl, tas tā nebūs. Man tik tiešām žēl, bet būs vēl virkne citu problēmu. Ja pagastā dzimst viens vai divi bērni gadā, būs jautājums par skolu, par kultūras iestāžu pastāvēšanu. Negribu teikt, ka būs jālikvidē, bet situācija ir ielaista. Ja kādreiz visu likvidēja un neko nepiedāvāja vietā, tad tagad, lai cilvēki atgrieztos laukos, ir bezmaz jāatgriež kolhozu laiki un visi jānosūta turp. To neviens nedarīs. Ja cilvēkam šodien kaut kur ir labākas iespējas, kāpēc viņš izvēlēsies palikt, ja ir iespēja dzīvot un strādāt citur? Kā Krāslavā var izvēlēties mācīties vienā vai otrā skolā, tā arī cilvēkiem ir iespēja izvēlēties dzīvesvietu.

Jau sacīju, ka gribētu strādāt reģionālās attīstības jomā, jo tā aptver daudzas lietas. Kāpēc Rēzeknē ir brīvā eko-nomiskā zona, bet Krāslavā nav? Kāpēc biznesmenim jātaisa bizness Krāslavā, ja var to darīt Rēzeknē pie labākiem nosacījumiem. Valsts iedod naudu Bauskas pilij, bet Latgale vispār neko nesaņem nevienam tamlīdzīgam projektam. Šodien izdevīgāk rūpnīcu būvēt Bauskas rajonā pie lielceļa, jo Eiropa turpat blakus, kadru apmācību izdevīgāk veikt Bauskas rajonā, jo Rīga blakus. Tas loģiski. Ir jāšķiro, kuram kādas priekšrocības dodamas — tūrismā mums jābūt priekšrocībām.

— Ar jums nebūs tā, kā ar daudziem latgaliešiem, kas, iekļuvuši Saeimā, aizmirsa par Latgali un runāja, ka viņu dzimtā puse ir Vidzeme vai Kurzeme...

— Katrā ziņā nekad neesmu slēpis, ka esmu dzimis Aulejā!

— Veiksmi jaunajā darbā!

Juris ROGA