Makšķernieku triumfa gads

Ir tāds ticējums: copē veicas iesācējiem. It kā pati māmuļa daba cenšas ievilināt tīklos tos, kuri meklē vaļasprieku. Atceros, vēl zēna gados kādu reizi vicināju badapātagu Daugavas krastā. Tieši pie Jāņupītes ietekas tajā. Te pienāca pie manis jauns cilvēks un palūdza noregulēt spininga rīku, kuru viņš nupat bija nopircis veikalā. Divatā mēs ilgi tinām makšķerauklu uz jaunas spoles, pēc tam piestiprinājām vizuli. Tad es, būdams jau pieredzējis spiningotājs, skaidroju iesācējam makšķerniekam, kā izmantot rīku. Šķiet, ka svešinieks ātri apguva galvenos noteikumus un jau ar pirmo mēģinājumu aizmeta vizuli metrus divdesmit tālu. Notika brīnums: metāla ēsma uzreiz iekārdināja lielu līdaku. Azartā mans māceklis pārstāja ritināt spoli, kāpdamies atpakaļ, sāka vilkšus vilkt plēsoņu krastā. Taču nekā nebija, nokļuvusi sēklī, līdaka norāvās. Te pienāca mana kārta demonstrēt makšķerēšanas prasmi, un es triumfāli izmetu zaļsvārci krastā. Domāju, ka tā svēra vismaz sešus kilogramus. No prieka mans pieaugušais kompanjons pat uzdāvināja man jaunu vizuli no tikko nopirktajiem krājumiem. Ar vārdiem: “Tagad noķeršu otro” atkal savicināja spiningu. Ap spoli izveidojās tik liela “bārda”, ka samudžināto makšķerauklu mums ilgi nācās griezt ar nazi.

RuslansZinu vēl vairākas epizodes, kad pirmā cope bija ļoti veiksmīga, bet atkārtojumu nācās gaidīt ilgus gadus. Tā notika arī ar Ruslanu Homutiņinu, kurš pierunāja mūsu meistaru Sergeju Kritenko iemācīt ķert ar trolingu. Notika neticamais: stažiera vobleram uzķērās neticamu izmēru saldūdens krokodils. Velna ducis (tik kilogramu svēra līdaka) kā nelaimīgs skaitlis šoreiz neattaisnojās, un kārotā trofeja sāka spirināties laivā. Tiesa, tajā svētdienā skolotājs arī noķēra pāris zaļsvārces, taču tās kopā nekādi nesasniedza Ruslana personīgo rekordu, un objektīva priekšā copmanis staroja tā, it kā būtu vislaimīgākais cilvēks pasaulē.

Pagājušās sezonas īpatnības

Nemaz nebaidoties pārslavēt Kritenko, apgalvoju, ka viņš jau sen pelnīti tiek uzskatīts par galveno eksperimentētāju uz Daugavas. Sergejs pirmais mūsu pusē iemācījās stabili ķert lielas līdakas vēlā rudens periodā, tieši pirms ziemas iestāšanās. Tieši viņš pirmais apguva tādu sarežģītu mākslīgo ēsmu kā voblers. Turklāt viņš pirmais sāka ķert lielas plēsoņzivis ar velci: sākumā no airu laivas, bet vēlāk arī no motorlaivas, un tikai trolings ļāva nenogurstošajam spiningotājam atrast veidu, kā pievilināt upes zandartu, kas mūsu pusē tika uzskatīts par ļoti retu spiningotāju trofeju. Uzgājis ziemas bedri, pagājušajā gadā viņš noķēra pāris šo plēsoņu, kas svēra 5,6 un 1,2 kilogramus. Ruslana Homutiņina prieka brīžos un vakara fotosesijas laikā upes krastā Sergejs paziņoja, ka pirms gada viņš izvilka 15,6 kg smagu līdaku, bet nedēļu agrāk viņš pieveica plēsoņu, kas svēra 13,2 kilogramus.

Pagājušā vasaras sezona bija vislaimīgākā Sergeja ilggadējā makšķerēšanas praksē. Kurš no mūsu kolēģiem nesapņo kļūt par samu ķērāju? Šī mērķa sasniegšana Kritenko prasīja ilgu un neatlaidīgu darbu: viņš vērīgi lasīja visu literatūru par samu zveju Volgā, pārskatīja videofilmas, neizlaida nevienu TV programmu par interesējošo tēmu. Pakāpeniski Sergejs pārliecinājās, ka samus var noķert arī Daugavā, kur ir daudz akmeņu, izmantojot šim nolūkam mākslīgās ēsmas.

Tā jau brīnumainā kārtā sagadījās, ka tieši pirms gada samu zvejā tēvu pārspēja... piecpadsmitgadīgais dēls Paša, bet Sergejam nācās samierināties ar nelieliem eksemplāriem. Taču milži norāvās no āķa, tas viesa cerību. Šogad Kritenko seniors ar visu nopietnību pievērsies zvejai ar trolingu.

Jūnijs nesagādāja ilgi gaidīto prieku. Šajā mēnesī samiem ir nārsta laiks, kas ievelkas. Vietējie spiningotāji labi zina, ka uz vizuļa ūsaiņi var uzķerties visdrīzāk maijā nekā pirms Jāņiem. Nelielus samēnus (5 - 6 kg) Sergejs stabili ķēra jūlijā, bet augustā izdarīja galveno atklājumu: lieli sami izrāda interesi par vobleru krēslā. Taču visgrūtākais ir atrast vietu, kur uzturas nakts plēsoņas: galvenokārt kuģu ceļa vietā, tas ne vienmēr nozīmē Daugavas centru: dziļa gultne var atrasties arī tuvāk krastam, jo upes reljefs ir ļoti sarežģīts un mainīgs. Tā ka cerēt uz veiksmi var spiningotājs, kurš labi zina akmeņainās upes dibenu. Starp citu, lielus akmeņus sami izmanto tādam nolūkam, lai atbrīvotos no nāvējošiem makšķerrīkiem.

Neaizmirstama diena

Tas notika augusta pirmajās dienās, kad Sergejs sadomāja iepriecināt ciemiņu, svaini Juriju, ar samu makšķerēšanu. Tobrīd Daugavā ūdens līmenis bija ļoti zems, un mūsu eksperimentētāji nolēma pārbaudīt jaunas vietas, kur, spriežot pēc visām pazīmēm, vajadzēja būt samiem. Dziļums ap četriem metriem - tas, kas nepieciešams. Septiņas stundas ar motorlaivu viņi vagoja ūdens klaju un, kā šķita, pamatīgi izpētīja kilometru garo zonu, bet rezultāta nekāda... Sāka krēslot, un Sergejs pieņēma lēmumu atkārtoti pārbaudīt izraudzīto akmeņaino upes iecirkni. Laiks tuvojās plkst. 11.00 vakarā, kad Sergeja spininga kāts lēni saliecās lokā. Sekoja viegls rāviens un kļuva skaidrs, ka uzķēries sams! Taču upes gigants, veicis nelielu attālumu, acīmredzot nogūlās aiz akmens un pie tam tik cieši, ka nācās tuvoties tam airējot. Mēģināt vilkt ar spēku nebija jēgas, tāpēc mūsu spiningotāji apbruņojās ar pacietību un sāka gaidīt. Arī ūsainis acīmredzot prātoja, kā atbrīvoties no tiem, kuri uzdrošinājās to traucēt zemūdens valstībā. Izdarījis vēl vienu spēcīgu kustību, upes gigants vienkārši pārberza pušu pret akmeni 0,28 mm pīto makšķerauklu un projām bija. Nelīdzēja pat garā un izturīgā metāla pavadiņa.

“Žēl bija sama, kas norāvās, un zaudētā liela izmēra tumškrāsas voblera,” atceras stāstītājs. “Par laimi man krājumā bija tieši tāda pati trīsdesmit centimetru gara koka ēsma, un mēs turpinājām trolingu. Nepagāja ne desmit minūtes, kad atkal uzķērās sams. Otrais plēsoņa, kurš bija krietni piekāpīgāks, arī mēģināja vairākkārt atbrīvoties no vizuļa starp akmeņiem, taču nesekmīgi. Spiningotāji pielietoja pārdomātus manevrus, un sams visbeidzot sāka laist burbuļus. Svainis satvēra ar ķeksi samu aiz apakšlūpas un drīz vien pievārētais ūsainis tika ievilkts laivā. Vēlāk, kad nosvēra, izrādījās, ka līdz 20 kilogramiem trūkst tikai 200 gramu. Tas bija Sergeja personīgais rekords, kas pastāvēja ne ilgāk par pusstundu.

Nākamais brauciens ar laivu, un atkal uzķērās! Otrā divcīņa turpinājās jau melnā tumsā, taču lukturīša gaismā. Arī šis sams vairākkārt nogūlās aiz lieliem akmeņiem, taču draugi spiningotāji saprata nakts giganta manevrus un neļāva tam izdarīt zemūdens cilpu.

Aukstasinība uzvarēja, un 25 kilogramu smagais sams kļuva par spiningotāja Sergeja Kritenko personīgo sasniegumu! Bet pagājušajā gadā viņam bija gadījums, kad siltā rudens dienā, velkot pa straumi lielus samus, divas reizes pievīla neizturīgas pavadiņas, kas bija pirktas veikalā. Tagad viņš dod priekšroku paštaisītām no tērauda drāts.

Šo sezonu mans senais paziņa beidza priecīgā noskaņojumā: apgūti galvenie samu trolinga noslēpumi, Daugava dāvāja viņam 15 ūsainos plēsoņas. Taisnības labad norādīšu, ka šogad veiksme samu zvejā uzsmaidīja ne tikai Sergejam. Viņam radās pieci seši sekotāji, kuri vagoja upi ar motorlaivām no Naujenes līdz Baltkrievijas robežai. Pēc visām aplēsēm šogad Krāslavas un Daugavpils spiningotāji noķēra ap pussimta lielu samu, bet, lūk, rudens cope izrādījās nesekmīga: septembrī uznāca pali. Sami pilnībā aprima, toties draiskojas līdakas. Tā ka, spiningotāji, neslinkojiet, aiciniet mani uz upes krastu! Mans telefons 26065838. Tikai ņemiet vērā, ka līdaka nedrīkst būt mazāka par to, kuru demonstrē laimīgais Ruslans.

Aleksejs GONČAROVS