Šis neizskaidrojamais lauku vilinājums...

“Laikam senči tajā pasaulē stipri lūdzās, lai es atgriežos laukos,” puslīdz nopietni, puslīdz jokojot saka Georgijs. “Mans tēvs, frontinieks, nodzīvoja līdz 83 gadiem, lai gan bija pilns ar metālu. Zeme - tā bija visa viņa dzīve, zeme viņam kalpojusi par stimulu dzīvei.”

Nekādu jaunu nosaukumu saimniecībai negudroja - vecvectēva zemes pirkšanas līgumā bija rakstīts “Ostrovas muiža ar Užuņa ezera daļu”, tālab tagad saimniecība saucas “Ostrov”. Georgijs apgalvo, ka uz šīs zemes saimnieko viņa dzimtas piektā paaudze, tā ka viņam tā nav sveša lieta.

Bijušie rīdzinieki dzīvi laukos sāka no baltas lapas, sākumā pat dzīvoja vagoniņā, pēc tam - fermā. Koka brusu māju būvēja gadus sešus, ievācās pabeigtajā pusē pirms pāris gadiem. Daudz ko gribētu paveikt ātrāk, bet līdzekļu ir tik, cik to ir, turklāt pirmām kārtām nauda jāiegulda attīstībā.

G. Gorbunovs“Mēs sākām ar piena lopkopību, arī šodien pamatā attīstām pienkopību,” turpina Georgijs. “Pienkopība bija vienkāršākais, ar ko sākt. Citi zāģēja mežu, bet tā nav izeja - šodien nogriezi, rīt ko? Gaidīt 80 gadus, kamēr ataugs? Līdzko pavērās iespējas, sākām piedalīties dažādos projektos, lai gan ir cilvēki, kuri uzskata, ka tam jau esam par vecu. Es atbildu - gadiem desmit mūsu vēl noteikti pietiks! Uz jaunas tehnikas iegādi vairs nevaru pretendēt vecuma dēļ, bet īpaši arī nepārdzīvoju, jo pēc tā projekta vajag, lai zemnieks paņem kredītu, nopērk, tikai tad viņam naudu atmaksā. Bet es jau zinu, kas ir kredīts, ja var iztikt, tad otrreiz to negribu. Mulsina arī tas, ka līgumu par piena pieņemšanu rūpnīca slēdz uz gadu. Tiesa, pagarina bez problēmām, bet uz gadu taču!

Šodien mūsu saimniecībā pēc kartes ir 40 ha zemes, mežs un Užuņa ezers. Tikpat dēlam, kurš atdeva man lietošanā savu zemi. Ir 25-26 lopi, divatā ar sievu mēs vairāk nespētu vilkt, jau tā ir līdz ar galiem. Govij nepateiksi: “Vēlāk!” Ir jāiet un jādara. Viņas būtībā ir tādas pašas kā bērni - mīl uzmanību, glāstus, viena otru pabiksta.

Šogad noklausījos bioloģiskās saimniekošanas kursus, jo nākotnē plānoju attīstīt tūrisma biznesu, bet klientu interesē bioloģiski tīrs produkts. Ar laiku akcentiem saimniecībā jāmainās tā, ka tūrisma bizness ir primārais, bet ganāmpulks kļūst par tā piedēkli. Visādā ziņā bioloģiskās saimniecības šodien ir izdevīgas, lai gan prasības tur lielas. Minerālmēslojumu mēs nelietojām arī agrāk, pamatā izmantojām tikai organisko mēslojumu, jo nabadzības dēļ nevarējām un nevaram atļauties to, ko var bagātā Eiropa, kura savu dabu piebeidza un tagad mūs “ārstē”.”

Sarunbiedrs apgalvo, ka šis zemniekiem bijis sarežģīts un neparasts gads, jo vasara izrādījās reti karsta. Graudus viņš nesēj, jo nav tehnikas. Savu saimniecību, kurā 12 govis slaucamas, raksturo kā vidēju. Pagaidām gan viņš nesteidz reklamēt savu jaunbūvi ezera krastā, kura faktiski gatava. Tajā atlicis pabeigt sīkumus, bet uzņemt viesus var kaut šodien. Georgijs pārliecināts, ka tūrisms attīstās ļoti strauji un atpūtnieku netrūks. Atklāšana gan iecerēta tikai nākamgad, Georgijs apgalvo, ka galvenais jau nav peļņa par katru cenu. Visam jābūt saskaņā, tad arī bizness plauks. Simpātiskajā koka namiņā ir plaša viesistaba, virtuve, vanna, duša, tualete - viss pielāgots pilsētnieku prasībām. Uzkāpjot pa kāpnēm, nonākam guļamtelpā, kur ir sešas guļamvietas.

“Daži saimnieki iet citu ceļu - jo vairāk, jo labāk,” stāsta Georgijs. “Mēs rīkojāmies pretēji - priekšplānā ērtības. Ja man šeit ir ērti, tad ērti būs arī cilvēkam. Kad uz 28 istabām ir tikai viena tualete, kā tajā Visocka dziesmā, tad tādā biznesā nav nekas vairāk par naudas kāšanu no klientiem. Varbūt tāpēc šodien arvien vairāk ir cilvēku, kuri meklē tieši tādas klusas vietas, kā šeit. Kādā rajonā bija vāciešu ģimenes iecienīta divstāvu mājiņa, kurp viņi brauca atpūsties, bija vieni. Saimnieks kļuva turīgāks, uzslēja vienu pie otras vēl septiņas mājiņas. Ja vienā festivāls, tad festivāls visās. Pēc tādām pārmaiņām turp braukt ģimene vairs nevēlas. Viņiem gribas baudīt dabu, gribas klausīties putnus, gribas klusumu. Kad gribas festivālu, to var dabūt Turcijā vai vēl kur citur. Mēs uzņemsim klientus, kas grib klusu atpūtu, starp citu, arī jaunatnes vidū netrūkst tādu, kuri vēlas klusu atpūtu.”

Par vēl kādu mājiņu ezera krastā Georgijs šobrīd nedomā, jo pat vienas uzbūvēšana izrādījās dārgs un darbietilpīgs process - bija daudz roku darba, sākot jau ar baļķu attīrīšanu no mizas. Māju cirta speciālists, bet visu pārējo saimnieks paveica savām rokām, iesaistot arī dzīvesbiedri.

Viesu mājas būvdarbos vecākiem palīdzēja arī dēls Geogijs, kuru interesē lauku lietas, varbūt ar laiku viņš šurp pārvāksies, lai pārņemtu no tēva saimniecību. Šobrīd dēls strādā mēbeļu uzņēmumā pie saimnieka un paralēli mācās. Kad ir kāds brīvāks brīdis, to izmanto, lai brauktu uz laukiem pie vecākiem.

“Dēls savulaik pabeidza Višķu sovhoztehnikumu, tad Rīgas Tehnisko universitāti, tagad iestājies Latvijas Universitātē, kur studē grāmatvedību,” turpina stāstījumu sarunbiedrs. “Viņš mums ir īsts darbaholiķis. Meitai Jevģēnijai ir augstākā muzikālā izglītība, spēlē alta vijoli. Manā dzimšanas dienā sagādāja dāvanu - mazmeita piedzima 26. maijā. Esmu ļoti apmierināts ar saviem bērniem. Savulaik, pārvācoties uz laukiem, esmu rīkojies nežēlīgi - abus no Rīgas ārā un kā kaķēnus iemetu lielo dzīvē. Nocirtu visus galus Rīgā, dzīvokli pārdevu un šurp. Mums bija ļoti sarežģīti gadi, bija tā, ka pienu nepieņēma vispār. Tad divas kannas plecos uz nēšiem, 5 km kājām līdz autobusam un uz Daugavpils tirgu. Citas izejas nebija, jo bērnus vajadzēja atbalstīt. Arī viņi paši atrada iespējas piestrādāt, atbalstīja viens otru. Vecāku palīdzība bija visai nosacīta, protams, produkti, protams, morālais atbalsts, padoms, tas faktiski arī viss. Bet tieši šīs grūtības viņus norūdīja, viņi spēja paši izsisties dzīvē un gūt vērā ņemamus sasniegumus. Bērni iemācījās kārtību, pastāvību un prasmi gūst sasniegumus. Piemēram, meita pabeidza koledžu neklātienē - pēdējos divus gadus vienā. Iestājās konservatorijā, kur konkurss bija vienkārši milzīgs, bet latgalieši ar savām zināšanām “izsita” gandrīz visus pilsētniekus. Iestājās budžeta grupā, pēc tam bija sekmīgi izturēts konkurss simfoniskajā, tur arī pretendentu netrūka. Abi bērni brīvi runā vairākās valodās, tiesa, lietuviski runā tikai mamma.”

Pēc Georgija vārdiem, Latvijā netrūkst cilvēku, kam ideju pilna galva, bet nav naudas, un ir masas cilvēku, kuriem ir nauda, bet tāpat vien viņi to nedod. No savas un draugu pieredzes viņš secinājis, ka meklēt sponsorus vai dažādu fondu atbalstu savu ideju realizācijai, tas ir augstākā pakāpē muļķīgi. Atbilde vienkārša: ja ieguldījumiem esi pats saimnieks un mīli dabu, tad tu to arī saglabāsi, ja atnāk cilvēks ar naudu, viņš sāk diktēt savus noteikumus, jo savu naudu grib ātri atgūt. Bija arī Georgijam piedāvājumi uzsākt motorlaivu biznesu. Skutera noma ir aptuveni 40 latu stundā. Vienā vasarā nopelnītu tādu naudu, ka vēl vienu atpūtas māju uzbūvētu bez problēmām. Bet jārēķinās, ka benzīns, eļļa jebkurā gadījumā nonāktu ūdenī. Klusuma vairs arī nebūtu, pazustu putni. Kas būs ar ezeru pēc gada, no kura ģimene ņem dzeramo ūdeni sev un lopiem? Georgiju uztrauc ekoloģijas jautājumi, viņš grib saglabāt iespējami neskartu šo skaisto dabas stūrīti.

Juris ROGA