Atgriezieties, dzērves!

DzervePirmo reizi apkārtnes mežos vairāki dzērvju pāri noskatīja nomaļas vietas, kur aug bērzi un apses, pirms gadiem četriem. Dzirdot dzērvju klaigas, Antons saprata, ka šie putni ligzdo divu kilometru attālumā no lielā ceļa, tikai uz turieni pats negāja un netraucēja piesardzīgos putnus. Retumis no tālienes vēroja pārus, kas lidoja virs meža. Viss būtu labi, taču uz šejieni iemina ceļu meža izstrādātāji, radīdami troksni, un šis uzbrukums dabai beidzās ar to, ka pagājušajā gadā dzērves neatgriezās savās ligzdošanas vietās. Antons noskuma, taču tas turpinājās neilgi: pavasarī viņš atkal sadzirdēja pazīstamās klaigas un nopriecājās. Vairākkārt viņš pamanīja lielo pelēko putnu pārus arī virs tālā jaunmeža. Ap sirdi kļuva vieglāk. Pēc viņa aplēsēm šogad dzērves ierīkoja uz zemes piecas ligzdas, ne mazāk. Augusta sākumā, kad Antons sadzirdēja lielu jezgu dzērvju barā, saprata: vecie putni māca jaunos lidot. Tā arī bija, bet pēc nedēļām trim dzērvju saimes sāka attālināties un beidzot klaigas vairs nebija dzirdamas. Taču zemnieks ir stingri pārliecināts, ka pavasarī putni atgriezīsies, jo šogad tos neviens netraucēja. No vienas puses ir skumji, ka Latgali atstāj tās iedzīvotāji, bet no otras pārņem prieks: dzīvošana kaimiņos jaunajām iemītniecēm dzērvēm lauku dzīvi padara skaistāku.

Antons godīgi atzīstas, ka veselu gadu viņam bija skumji bez dzērvju klaigām, it kā nevis mežcirtēji, bet gan viņš pats būtu vainīgs, ka putni aizlaidās prom no cilvēkiem. Kopš mazotnes viņš ir pieradis dzīvot lieliskā saskaņā ar dabu. Gadījās, ka aļņi nāca uz dārzu pamieloties ar āboliem pašu logu priekšā, bet mežacūkas sāka vākt kartupeļu ražu... uzreiz pēc stādīšanas pavasarī. Taču zemnieki neturēja ļaunu prātu uz zvēriem. Antons ir no tiem cilvēkiem, kuri nekad neuzdrošinās ņemt rokā bisi. Viņš nedusmojas pat uz lapsām, kuru dēļ pārstāja turēt vistas pagalmā: katrai dzīvajai radībai ir savs uzdevums. Viņam no sirds žēl garaušu, kuriem nav nekāda glābiņa no plēsīgiem zvēriem un putniem. Pirms pāris gadiem bija gadījums, kad viņš izglāba zaķēnu no vistu vanaga nagiem. Ja salīdzina laikus, tad tagad kļuvis mazāk aļņu un pat stirnu. Pagājušajā gadā Antons vairākkārt redzēja purvā aļņu māti ar alnēnu, bet šogad nemanīja ne reizi. Katra šāda tikšanās taču sagādā prieku. Toties bebru savairojies neticami daudz. Agrāk četrkājainie mežcirtēji draiskojās pamestajos kūdras karjeros. Tagad zvēriņiem tur kļuvis par šauru un tie būvē aizsprostu Dubnā. Viņu dēļ vietējai hidroelektrostacijai bieži vien pietrūkst ūdens. Taču Antons nedusmojas uz bebriem: “Viņi manā mežā gāž kokus, bet man tikai atliek savākt. Lai arī cik maza, tomēr palīdzība,” viltīgi smaidot, sacīja mans labais paziņa un turpināja: “Bebri galīgi izlaidušies. Viņiem par maz ir alkšņu, apšu un bērzu, lūk, sākuši grauzt priedes. Dubnas krastos nogāza pamatīgu ozolu, palikuši pavisam nevaldāmi. Arī āpši kļuvuši nekaunīgi: tiem kļuvis maz vietas mežā, sākuši rakt alas pie paša ciema. Par jenotsuņiem nav ko pat runāt. Lien pagalmā un nemaz nepievērš uzmanību suņiem.”

“Vai čūskas šajā pusē jūs netrauc?” jautāju Antonam.

Viņš pasmīkņājis atbildēja: “Tuvējo purvu arī sauc par čūsku purvu. Senos laikos ne reizi vien pagalmā vezumos kopā ar sienu atveda odzes. Pēc tam vietējais večuks Grigorijs Izotovs apvārdoja Borovije ciemu, kopš tā laika čūskas vairs netika manītas. Visapkārt tās mīt, bet pie mums gadus sešdesmit ir klusums. Prata gan mūsu senči dzīvot saskaņā ar dabu.” Mēs lieliski parunājām ar Antonu koku dzeltenās lapotnes paēnā. Viņš pat uzaicināja mani ciemos uz Ziemassvētkiem, kad taisās atzīmēt jubileju. Apgalvoja, ka protot brūvēt lielisku iesala alu. “Mans dzēriens ir īpašs - no miežiem un kviešiem, no 16 kg iesala sanāk tikai pusotra spaiņa alus. Bez cukura - ar apiņiem. Toties kāds alus! Labāks par alus darītavā ražoto,” apgalvoja Antons.

Līdz Ziemassvētkiem vēl jānodzīvo, bet tikšanās ar tādiem lasītājiem kā Ceļevičs man sagādā prieku. Par ko mēs runājam? Par zemnieku dzīvi un par dabu, no kuras jāmācās lietderība, nevis jāiztraucē tās mūžsenā gaita.

Antonovkas āboli, ar kuriem mani uzcienāja dāsnais saimnieks, bija sulīgi un garšīgi. Kā purva dzērvenes.

Aleksejs GONČAROVS